Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Lai nerastos nekādi pārpratumi, — viņš kā skaldīt noskaldīja, tomēr viņa balss trīcēja, — nerunāsim aplinkus. Sakiet, Viktorijas jaunkundz, — vai jūs nesen nebijāt iemīlējusies?

Dažus mirkļus iestājās pilnīgs klusums. Visi trīs dzirdēja savus sirdspukstus.

Kamilla izbijusies steigšus atbildēja:

— Nu protams, Viktorija taču ir iemīlējusies savā līgavainī. Viņa nesen saderinājās — vai jūs to nezinājāt?

Durvis uz ēdamistabu atvērās.

Juhanness atrada savu vietu pie galda un palika tur stāvot. Viss galds viņa acu priekšā šūpojās, viņš redzēja daudzas sejas un dzirdēja balsu dūkoņu.

— Lūdzu, sēdieties, tā ir jūsu vieta, — pilskundze laipni sacīja. — Pēdējais laiks visiem sēsties pie galda.

— Atvainojiet! — pēkšņi Juhannesam aiz muguras atskanēja Viktorijas balss.

Viņš pakāpās sāņus.

Viņa paņēma Juhannesa kartīti un nolika to septiņas vietas tuvāk galda galam, blakus kādam pavecākam vīram, kas reiz pilī kalpoja par mājskolotāju un bija izdaudzināts par krietnu iemetēju. Pārmijuši kartītes, viņa apsēdās savā vietā.

Juhanness to visu redzēja. Pilskundze šķita nepatīkami pārsteigta, viņa steigšus sāka rosīties galda otrā puse un izvairījās lūkoties uz Juhannesu.

Galīgi apjucis, vēl vairāk satraukts Juhanness aizgāja uz savu jauno vietu. Viņam paredzēto vietu ieņēma kāds no Ditlefa draugiem, kas bija atbraucis no pilsētas, — jauns cilvēks ar briljanta aproču pogām. Viņam pa kreisi sēdēja Viktorija, pa labi — Kamilla.

Mielasts sākās.

Vecais mājskolotājs atcerējās Juhannesu vēl kā zēnu, viņi sāka tērzēt. Skolotājs stāstīja, ka arī viņš jaunībā rakstījis dzejoļus, uzmetumi vēl esot saglabājušies, izdevīgā gadījumā viņš tos parādīšot Juhannesam. Šodien viņš esot uzaicināts pilī ģimenes svētkos, lai dalītos priekā par Viktorijas saderināšanos. Pilskungs un pilskundze senās draudzības vārdā sagādājuši viņam šo pārsteigumu.

— Jūsu grāmatas es neesmu lasījis, — viņš sacīja Juhannesam. — Ja iegribas kaut ko palasīt, tad es lasu tikai savus sacerējumus. Manā galda atvilktnē glabājas stāsti un dzejoļi. Tos izdos pēc manas nāves. Lai lasītāji beidzot uzzina, kas es esmu bijis par cilvēku. Jā, mēs, vecā kaluma rakstnieki, nesteidzamies tūdaļ publicēt visus savus darbus, kā mūsdienu jaunie mēdz darīt. Uz jūsu veselību!

Mielasts turpinās. Pilskungs pieskandina pie savas glāzes un pieceļas. Viņa smalkā, kalsnā seja pauž saviļņojumu, kā redzams, viņš ir ļoti laimīgs. Juhanness zemu noliec galvu. Viņa glāze ir tukša, un neviens nav ielējis viņam vīnu. Viņš pats piepilda glāzi līdz malām un atkal nodur galvu. Nu tas brīdis ir pienācis!

Pilskungs runā gari un skaistiem vārdiem, pēc runas atskan daudzi līksmi izsaucieni — saderināšanās ir pasludināta. Pilskunga meitu un kambarkunga dēlu visi bērtin apber ar apsveikumiem.

Juhanness izdzer tukšu savu glāzi.

Pēc brīža viņa satraukums noplok, viņš atgūst mieru. Šampanietis silti un glāstoši strāvo viņa dzīslās. Viņš dzird, ka runu teic arī kambarkungs, atkal nodārd «bravo!» un «urā!» saucieni, šķind glāzes. Tikai vienu reizi viņš paskatās uz Viktoriju. Viņa ir bāla un it kā nomākta, viņa nepaceļ acis. Turpretī Kamilla viņam uzsmaida un pamāj, viņš arī pamāj pretī.

Mājskolotājs turpina savu sakāmo:

— Cik jauki, ka divi cilvēki savienojas laulības saitēm! Man tas nebija lemts. Es biju jauns students ar lielām izredzēm, ļoti apdāvināts, manam tēvam bija sens vārds, liela māja, bagātība, daudz kuģu. Tātad, uzdrīkstos sacīt, nākotne man rādījās spoža.

Viņa arī bija jauna, no labas ģimenes. Es aizgāju pie viņas un atklāju savu sirdi. Nē, viņa atbild. Vai jūs varat to saprast? Es darīju, ko varēju, mācījos, uzņēmu triecienu kā īsts vīrs. Un tad manam tēvam uzbruka neveiksme, kuģi aizgāja bojā, vārdu sakot, viņš bankrotēja. Ko tad es darīju? Atkal to uzņēmu kā vīrs. Toties viņa galīgi pārvērtās. Atgriezās mūsu pilsētā un uzmeklēja mani. «Ko viņa no manis grib?» es vaicāju. Esmu kritis nabadzībā, kļuvis par nenozīmīgu mājskolotāju, visas nākotnes izredzes izkūpējušas, mani dzejoļi mētājas atvilktnē, bet nu viņa atnākusi un tagad ir ar mieru precēties ar mani. Tagad ir ar mieru!

Mājskolotājs paraugās uz Juhannesu un vaicā:

— Vai jūs spējat viņu saprast?

— Bet tagad savukārt negribējāt jūs?

— Kā es to varēju gribēt? Pliks un nabags, nožēlojama skolotajā aldziņa iznāk tikai lētai tabakai un arī vienīgi svētdienas. Es nedrīkstēju nodarīt viņai tādu ļaunumu.

Taču es jums vaicāju: vai jūs viņu saprotat?

— Un kas ar viņu notika?

— Velns parāvis, jūs neatbildat uz manu jautājumu! Viņa apprecējās ar kādu kapteini. Pēc gada. Ar artilērijas kapteini. Uz jūsu veselību!

— Stāsta, ka esot sievietes, kas vienmēr meklējot kādu, kam vajadzīga līdzjūtība.

Ja vīram klājas labi, viņas to ienīst un pašas sev šķiet liekas, turpretī, ja viņam uzbrūk posts un nelaime, viņas jūtas kā uzvarētājas un saka: «Es esmu tava!»

— Bet kāpēc viņa mani atraidīja labajās dienās? Man bija gandrīz tikpat spožas izredzes kā karaļdēlam.

— Kas to zina! Tātad viņa gaidīja tikmēr, kamēr jūs nokarat galvu.

— Bet es nenokāru galvu. Nevienu reizi. Es saglabāju savu lepnumu un viņai atteicu. Ko nu jūs sacīsiet?

Juhanness klusēja.

— Bet varbūt jums taisnība, — vecais mājskolotājs turpināja. — Zvēru pie dieva un visiem viņa eņģeļiem, ka jums ir taisnība, — viņš piepeši izsaucās un atkal iedzēra.

— Galu gala viņa iziet pie veca kapteiņa. Viņa to apkopj, baro ar karotīti kā zīdaini un valda pār viņu. Pie artilērijas kapteiņa!

Juhanness pacēla acis. Viktorija sēdēja, turēdama roka glāzi, un skatījās tieši uz viņu. Tad viņa augstu pacēla glāzi. Viņš notrīcēja un arī satvēra savu glāzi. Viņa roka drebēja.

Tad viņa iesmējās un skaļā balsi nosauca tā cilvēka vardu, kas sēdēja Juhannesam blakām. Šis cilvēks bija vecais mājskolotājs.

Juhanness pazemots nolika glāzi un mulsi, nevarīgi pasmaidīja. Visi viesi raudzījās uz viņu.

Vecais mājskolotājs bija līdz asarām saviļņots par savas bijušās skolnieces uzmanību. Viņš steigšus izdzēra savu glāzi.

— Un tā nu esmu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, mētājos apkārt pa pasauli kā vecs naudas gabals, vientuļš un neatzīts, — viņš turpināja. — Tā lēmis liktenis.

Neviens nezina, kas mīt manā dvēselē, bet neviens nav dzirdējis mani kurnam. Nav tālu jāmeklē. Vai jūs esat novērojis ūbeli? Vai jūs zināt, ka šī lielā līdzjutēja nekad nedzer tīru, skaidru avota ūdeni, bet vispirms to saduļķo?

— Nē, to es nezināju.

— Žēl. Bet tā tas ir. Un es esmu līdzīgs šim putnam. Es nedabūju par sievu to, kuru vēlējos, tomēr arī man dzīvē nebija liegti savi prieki. Bet es tos centos saduļķot.

Vienmēr cenšos tos saduļķot. Toties man nekad nedraud vilšanās. Redzat, tur sēž Viktorija. Viņa nupat pacēla glāzi uz manu veselību. Esmu bijis viņas skolotājs, tagad viņa precēsies, un es par to priecājos, no visas sirds priecājos, it kā viņa būtu mana meita. Varbūt es vēl mācīšu viņas bērnus. Lai nu kā, bet dzīvē tomēr ir savi prieki.

Bet, jo vairāk es domāju par jūsu vārdiem, jo labāk saprotu, ka jūs par sievietes līdzjūtību spriežat pareizi... Tik tiešām pareizi... Atvainojiet vienu mirkli!

Viņš paņēma savu glāzi, piecēlās un aizgāja pie Viktorijas. Viņa kājas jau bija grīļīgas, un viņš gāja, stipri salīcis uz priekšu.