Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Juhanness noliek spalvu un atslīgst pret krēsla muguru. Tātad punkts, beigas. Tur guļ grāmata, visas lappuses, ko viņš pierakstījis, deviņu mēnešu darbs. Sirds viņam viegla un līksma — darbs ir pabeigts. Un, kamēr viņš sēž, stingi raudzīdamies logā, aiz kura svīst gaisma, viņa galvā joprojām saspringti rosās domas, iztēle nerimtīgi darbojas. Viņš ir radoša gara pārpilns, viņa apziņa šķiet kā aizaudzis dārzs, kas pārbagāts nenovāktu augļu un leknas, kūpošas zemes.

Noslēpumainā veidā viņš nokļuvis dziļā, izmirušā ielejā, kur nav nevienas dzīvas radības. Tikai tālumā dzirdamas ērģeļu skaņas. Viņš pieiet ērģelēm tuvāk un tās aplūko, no ērģelēm plūst asinis, ērģeles joprojām spēlē, bet no sāniem tām sūcas asinis. Viņš iet tālāk un nonāk pie kāda laukuma. Tas ir tukšs, tur neaug neviens koks, nav dzirdama neviena skaņa — tuksnesīgs laukums. Taču smiltīs ir manāmas pēdas, gaisā vēl jaušas pēdējo vārdu atskaņas, tātad cilvēki tikai nesen šo vietu pametuši.

Viņu pārņem dīvaina sajūta; vārdu atbalsis, kas vēl plīvo pār laukumu, viņu biedē, apstāj, nomāc. Viņš atgaiņājas, bet tās atkal tuvojas. Taču viņš redz, ka tie ir nevis vārdi, bet sirmi večuki, dejojoši večuki, tagad viņš tos skaidri saskata. Kādēļ viņi dejo un kādēļ dejo tik gurdeni? No sirmajiem dejotājiem vēdī aukstums, večuki viņu neredz, jo ir akli, un viņš uzsauc viņiem, bet viņi nedzird, viņi ir miruši. Viņš dodas tālāk uz austrumiem — pretī saulei un pienāk pie kalna. Kāda balss jautā: «Vai tu tur stāvi kalna pakājē?» — «Jā, es stāvu kalna pakājē.» — «Kalns, pie kā tu stāvi, ir mana kāja, es guļu, važās iekalts, pašā zemes viņā malā, nāc un atbrīvo mani!» Un viņš dodas uz zemes viņu malu. Pie tilta viņam uzglūn kāds cilvēks, katram, kas iet pāri tiltam, viņš atņem ēnu. Šis cilvēks ir no muskusa. Viņu pārņem baismas, ieraugot šo vīru, kas grib atņemt viņa ēnu. Viņš spļauj tam virsū, draud ar dūrēm, bet tas stāv nekustīgi un gaida. «Griezies atpakaļ!» kāds uzsauc viņam aiz muguras. Viņš pagriežas un ierauga galvu, kas ripo pa ceļu, norādot viņam virzienu. Tā ir cilvēka galva, laiku pa laikam tā klusi iesmejas. Galva ripo dienu un nakti, un viņš tai seko.

Jūras malā galva iegrimst zemē un pazūd. Viņš metas ūdenī, ienirst. Pēkšņi viņš stāv pie milzīgiem vārtiem, un viņu sagaida liela, rejoša zivs. Tai ir zirga krēpes, bet tā rej kā suns. Aiz zivs stāv Viktorija. Viņš izstiepj viņai pretī rokas. Viktorija ir kaila. Viņa uzsmaida viņam, vējš plivina viņas matus. Tad viņš skaļi sauc viņu, pats dzird savu saucienu — un pamostas.

Juhanness pieceļas un pieiet pie loga. Ir jau gandrīz gaišs. Mazajā spogulī uz palodzes viņš redz, ka viņa deniņi ir piesārtuši. Viņš nodzēš lampu un pelēcīgajā rīta gaismā vēlreiz pārlasa savas grāmatas pēdējo lappusi. Tad viņš apgulstas.

Pēcpusdienā Juhanness samaksāja par istabu, nodeva manuskriptu izdevējam un atstāja pilsētu. Viņš aizbrauca uz ārzemēm — neviens nezināja, uz kurieni.

Lielā grāmata iznāca — vesela maza pasaule mainīgu noskaņu, balsu un ainavu.

To nopirka, izlasīja un nolika. Pagāja daži mēneši. Uz rudens pusi Juhanness laida klajā jaunu grāmatu. Nu un? Tagad viņa vārds bija visiem uz lūpām, viņš guva panākumus. Šī jaunā grāmata bija rakstīta svešatnē, tālu projām no ierastajiem apstākļiem, tā bija stipra kā nostāvējies vīns.

«Dārgais lasītāj, tas ir stāsts par Dideriku un Iselinu. Rakstīts laimīgā laikā, vieglās dienās, kad jebkura nasta liekas panesama, rakstīts jūtu uzplūdā pret Dideriku, ko dievs bija piemeklējis ar mīlestību.»

Juhanness mita svešās zemēs, neviens nezināja, kur. Un pagāja vairāk nekā gads, iekams tas kļuva zināms.

— Pie durvīm tā kā klauvē, — kādu vakaru saka vecais dzirnavnieks.

Un viņi abi ar sievu apklust un ieklausās.

— Nē, nav neviena, — tad viņa saka. — Pulkstenis jau ir desmit, drīz būs tumšs.

Paiet dažas minūtes.

Pie durvīm atkal klauvē — šoreiz stipri un noteikti, it kā beidzot sadūšojies.

Dzirnavnieks atver. Uz sliekšņa stāv pils jaunkundze.

— Nebaidieties, tā esmu es, — viņa saka un mulsi smaida. Viņa ienāk iekšā, viņai pasniedz krēslu, bet viņa paliek stāvot. Ap pleciem viņai tikai silts lakats, bet kājās mazas, seklas kurpītes, lai gan vēl nav pavasaris un ceļi ir dubļaini.

— Es tikai gribēju jūs brīdināt, ka pavasarī te atbrauks leitnants, — viņa saka, — leitnants, mans līgavainis. Viņš droši vien medīs meža slokas. Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai jūs neizbītos.

Dzirnavnieks un viņa sieva izbrīnījušies raugās uz pils jaunkundzi. Parasti pils kungi nekad nevienu nebrīdināja, kad viesi devās mežā un laukos medībās. Viņi pazemīgi pateicas:

— Paldies par jūsu laipnību! Viktorija pagriežas pret durvīm.

— Tikai to es gribēju pateikt. Domāju, jūs esat veci cilvēki, nebūs par ļaunu, ja es iepriekš to pateikšu.

Dzirnavnieks atbild:

— Paldies, ka par mums domājāt, jaunkundz! Bet vai jaunkundze nav saslapējusi kājas?

— Nē, ceļš ir sauss, — viņa īsi atbild. — Es vispār gribēju kādu gabaliņu pastaigāt. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti!

Viņa pavelk aizšaujamo un atver durvis, bet pēkšņi pagriežas un vaicā:

— Ak jā, vai jums ir kāda ziņa no Juhannesa?

— Nē, nav. Paldies par vaicājumu, jaunkundz! Nē, nav nekādas.

— Viņš droši vien drīz pārbrauks. Domāju, ka jums ir kādas ziņas.

— Nē, viņš nav mums rakstījis kopš pagājušā pavasara. Esot svešās zemēs.

— Jā, es zinu, ka ārzemēs. Viņam tur klājas labi. Viņš pats grāmatā raksta, ka viņam pienākušas vieglas dienas. Tātad klājas labi.

— Ak, lai dievs dod! Mēs viņu gaidām. Tikai viņš mums neraksta, nevienam neraksta. Bet mēs viņu gaidām.

— Tātad viņam labāk klājas tur, kur viņš pašlaik atrodas, ja jau ir vieglas dienas. Viņam tur patīk. Es tikai gribēju zināt, vai viņš pavasarī būs mājās. Vēlreiz ar labu nakti!

— Ar labu nakti!

Dzirnavnieks un viņa sieva pavada Viktoriju ārā un noskatās viņai pakaļ, bet viņa, galvu pacēlusi, iet savās seklajās kurpītēs pa ceļu uz pili, laipodama ap dubļu peļķēm.

Pēc dažām dienām no Juhannesa pienāk vēstule. Viņš atgriezīšoties mājās pēc kāda mēneša, kad būšot pabeidzis vēl vienu jaunu grāmatu. Šajā ilgajā laikā viņam esot klājies labi, jaunais darbs drīz būšot pabeigts. Tajā viņš esot ļāvis vaļu savai nevaldāmajai iztēlei...

Dzirnavnieks dodas uz pili. Uz ceļa viņš atrod mutautiņu, tas apzīmēts ar Viktorijas iniciāļiem, viņa to pazaudējusi aizvakar vakarā.

Pils jaunkundze esot augšstāvā, bet istabene piedāvājas pateikt. Ko viņš vēloties?

Dzirnavnieks pateicas, bet viņš labāk pagaidīšot.

Beidzot jaunkundze nonāk lejā.

— Jūs gribot ar mani runāt? — viņa vaicā un atver blakus istabas durvis.

Dzirnavnieks pieiet viņai tuvāk, atdod mutautiņu un saka:

— Mēs saņēmām arī vēstuli no Juhannesa.

Uz mirkli viņas sejā iestarojas prieks, bet tikai vienu īsu mirkli. Viņa atbild:

— Pateicos, tas tiešām ir mans mutautiņš.

— Viņš brauks mājās, — dzirnavnieks saka gandrīz čukstus.

Viņas seja kļūst salta.

— Runājiet skaļāk, dzirnavniek! Kas brauks? — viņa vaicā.

— Juhanness.

— Juhanness? Nu un tad?

— Nekas, es tikai... mēs domājām, ka jums tas jāpasaka... Es aprunājos ar sievu, arī viņa tā domāja. Aizvakar jūs prasījāt, vai viņš braukšot mājās pavasarī. Jā, viņš brauks.