Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Visu it kā apmirdzēja zibens uzliesma. Reiz es redzēju, kā zibens skrien pa telegrāfa vadu — gluži kā ugunīga šautra. Arī manī šonakt uzliesmoja tāds zibens. Ko lai es daru? Esmu pārliecināts, ka jūs man vairs nedusmosiet, kad izstāstīšu, kā tas notika.

Es sēdēju te un rakstīju, ne reizi nepiecēlos no krēsla, atcerējos jūs un izturējos klusi.

Bet tad pienāca mirklis, kad es visu aizmirsu, šķita, ka krūtis pārplīsīs, es tad droši vien piecēlos, varbūt arī naktī piecēlos un pat sāku staigāt pa istabu. Es jutos tik laimīgs.

— Naktī gan es neko nedzirdēju, — kaimiņš saka. — Bet tik agrā stundā taisīt vaļā logu, turklāt aurot pilna rīklē — tā ir tīrā bezkaunība.

— Ja, jums taisnība, tā, protams, ir bezkaunība. Bet es taču jums paskaidroju, kā tas gadījās. Es pārlaidu neparastu nakti. Vakar es piedzīvoju kaut ko ārkārtēju. Es gāju pa ielu un sastapu savu laimi, vai dzirdat — sastapu savu zvaigzni un savu laimi!

Vai saprotat? Un viņa mani noskūpstīja. Viņai tik sārtas lūpas. Es viņu mīlu! Viņa mani noskūpstīja, un viņas skūpsts mani apreibināja. Vai jūs kādreiz ir pārņēmušas tādas trīsas, ka vairs nevarat izrunāt ne vārda? Es nevarēju izrunāt ne vārda, bet sirds man sita tik spēcīgi, ka es drebēju. Es pārskrēju mājās un acumirklī aizmigu, aizmigu, sēžot uz krēsla. Vakarā es pamodos. Manā dvēselē viss virmoja no sajūsmas, un es sāku rakstīt. Ko es rakstīju? Lūk, te tas ir! Mani pārņēma lieliska, vēl nepieredzēta sajuta, es atrados paradīzē, mana dvēsele atvērās kā zieds saules staros, eņģelis man sniedza vīnu, es to izdzēru, tas bija skurbinošs vīns, un es to dzēru no granāta kausa.

Vai es varēju dzirdēt sitam pulksteni? Vai varēju redzēt, kā mana lampa nodziest? Lai dievs dod, ka jūs mani saprastu! Es to atkal pārdzīvoju no jauna, atkal gāju kopā ar savu mīļoto pa ielu, un visi gājēji pavadīja viņu ar skatieniem. Mēs iegājām parkā un satikām karali, es aiz prieka noņēmu cepuri un palocījos līdz zemei, un karalis pavadīja viņu, manu mīļoto, ar skatienu, tāpēc ka viņa ir tik cēla un daiļa. Mēs gājām atpakaļ uz pilsētu, un visi skolas bērni noraudzījās viņai pakaļ, jo viņa ir tik jauna un ģērbusies gaišā kleitā. Tad mēs nonācām pie sarkanās akmens mājas un iegājām iekšā. Es sekoju viņai pa kāpnēm un gribēju nomesties viņas priekšā ceļos. Pēkšņi viņa mani apskāva un skūpstīja. Tas notika vakarvakarā, pavisam nesen. Vai gribat zināt, ko esmu uzrakstījis? Esmu uzrakstījis mūžīgu himnu priekam un laimei. Man šķita, ka laime visā savā smaidošajā kailumā guļ manā priekšā un stiepj man pretī rokas.

— Es negribu vairs ar jums runāt, — kaimiņš dusmīgi, it kā cerību zaudējis, atbild. — Bet esmu jūs brīdinājis, un tā ir pēdējā reize.

Juhanness viņu aptur pie durvīm.

— Pagaidiet vēl mazliet! Ja jūs būtu redzējis — nupat jūsu seju it kā apmirdzēja saule. Kad jūs pagriezāties, gaisma no šīs lampas skāra jūsu pieri. Un es ieraudzīju, ka jūs vairs neesat dusmīgs. Jā, tiesa kas tiesa, es atvēru logu, es pārāk skaļi dziedāju. Es biju priecīgs un brālīgi visus mīlēju. Tā dažkārt notiek. Saprāts klusē. Man vajadzēja iedomāties, ka jūs vēl guļat...

— Visa pilsēta vēl guļ.

— Jā, vēl ir agrs. Es jums gribu kaut ko uzdāvināt. Vai pieņemsiet no manis šo dāvanu? Tā ir cigarešu etvija, sudraba, man pašam to uzdāvināja. To man uzdāvināja kāda meitenīte, kuru es reiz izglābu. Lūdzu! Tajā var ielikt divdesmit cigaretes. Jūs negribat ņemt? Ak tā, jūs nesmēķējat, bet jums vajadzētu sākt. Vai es rīt drīkstu ieiet pie jums un atvainoties? Es labprāt kaut ko darītu, lūgtu, lai jūs man piedodat...

— Ar labu nakti!

— Ar labu nakti! Tagad es likšos gulēt. Es jums to apsolu. Jūs vairs nedzirdēsiet nevienu skaņu no manas istabas. Turpmāk es vairāk uzmanīšos.

Kaimiņš aizgāja.

Juhanness piepeši atkal atvēra durvis un sauca viņam nopakaļ:

— Jā, es taču braukšu projām! Es jūs vairs netraucēšu, jau rīt braukšu projām. Aizmirsu to pateikt.

Viņš neaizbrauca. Viņu aizkavēja dažādi iemesli: vajadzēja vēl kaut ko nokārtot, kaut ko nopirkt, ar kādu norēķināties, tā pagāja vēl viena diena un pienāca vakars.

Viņš mētājās apkārt pa pilsētu kā galvu zaudējis.

Beidzot viņš piezvanīja pie kambarkunga durvīm.

— Vai Viktorijas jaunkundze mājās?

Viktorija bija izgājusi.

Viņš paskaidroja, ka ir no vienas puses ar Viktorijas jaunkundzi, tikai vēlējies ar viņu sasveicināties, ja viņa būtu mājās, uzdrošinājies iegriezties uz brīdi. Gribējis nodot kādu ziņu savējiem. Nu, neko darīt.

Tad viņš devās klaiņot pa pilsētu. Varbūt viņš nejauši satiks Viktoriju, varbūt ieraudzīs viņu karietē. Viņš klīda apkārt līdz pat vakaram.

Viktoriju viņš ieraudzīja pie teātra, paklanījās, pasmaidīja un paklanījās, viņa atbildēja uz sveicienu. Viņš gribēja iet viņai klāt — viņus šķīra tikai daži soļi —, bet piepeši ieraudzīja, ka viņa nav viena, bet kopā ar Oto, kambarkunga dēlu. Viņam mugurā bija leitnanta forma.

Juhanness nodomāja: «Tūlīt viņa dos man kādu mājienu, varbūt neuzkrītoši paskatīsies uz manu pusi.» Taču viņa steigšus iegāja pa teātra galvenajām durvīm — pietvīkusi, nodurtu galvu, itin kā gribēdama paslēpties.

Varbūt mēģināt viņu satikt teātrī? Juhanness nopirka biļeti un iegāja iekšā.

Viņš zināja, kura ir kambarkunga loža; jā, šiem bagātniekiem bija īpaša loža. Un šai ložā sēdēja Viktorija — grezni ģērbusies un skaista. Viņa raudzījās apkārt, bet uz viņa pusi nepaskatījās. Ne reizi nepaskatījās.

Starpbrīdī viņš sagaidīja Viktoriju foajē. Viņš atkal paklanījās. Viņa palūkojās uz viņu mazliet izbrīnījusies un atņēma sveicienu.

— Atspirdzinājumus var dabūt tur, — Oto sacīja un norādīja uz priekšu.

Viņi devās tālāk.

Juhanness viņus pavadīja ar skatienu. Viņa acis aizplīvuroja dīvaina migla. Visi uz viņu kurnēja, viņu grūstīja. Viņš mehāniski atvainojās, bet joprojām palika stāvot.

Viņa vairs nebija redzama.

Kad viņa atgriezās, viņš dziļi palocījās un nomurmināja:

— Atvainojiet, jaunkundz...

Oto atbildēja uz sveicienu un, acis piemiedzis, viņu nopētīja.

— Tas ir Juhanness, — Viktorija viņus iepazīstināja. — Vai tu neatceries? Jūs droši vien gribat zināt, kā klājas jūsu tuviniekiem, — viņa turpināja, un viņas seja bija skaista un rāma. — Es īsti nezinu, bet domāju, ka visi ir veseli. Jā, jā, sveiki un veseli. Es pasveicināšu jūsu vecākus.

— Pateicos. Vai drīz brauksiet mājās, jaunkundz?

— Tuvākajās dienās. Jā, es viņus pasveicināšu. Viņa pamāja ar galvu un aizgāja.

Juhanness pavadīja viņu ar skatienu, kamēr viņa nozuda, tad atstāja teātri. Viņš bez mērķa klaiņoja pa ielām, smagi un gurdi staigāja šurp un turp, lai kaut kā nosistu laiku. Ap desmitiem viņš stāvēja pie kambarkunga nama. Izrāde drīz beigsies, viņa brauks šurp. Varbūt viņam izdosies atvērt karietes durvis un, noņemot cepuri, palocīties līdz zemei.

Beidzot pēc pusstundas viņa piebrauca. Vai viņš drīkstēja palikt stāvam pie durvīm un atkal sevi atgādināt? Ātri, atpakaļ neskatīdamies, viņš pārgāja pāri ielai.

Viņš dzirdēja, ka atveras kambarkunga nama vārti, kariete iebrauca pagalmā, un vārti atkal aizvērās. Tad viņš pagriezās.

Veselu stundu viņš staigāja šurpu turpu gar māju. Viņš nevienu negaidīja, neloloja nekādu nodomu. Piepeši durvis atvērās, un uz ielas iznāca Viktorija. Galvā viņai nebija cepures, uz pleciem viņa bija tikai uzmetusi šalli. Viņa pasmaidīja — tā kā izbijusies, tā ka samulsusi un ievaicājās: