Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Vai tā neliek mūkam naktī iezagties pa aizslēgtiem dārza vārtiem un caur logu skatīties uz guļošajiem? Vai tā nedara neprātīgu klostera māsu un neaptumšo prātu princesei? Vai tā nenoliec karaļa galvu līdz zemei, tā ka viņa mati slauka ceļa putekļus, un viņš murmina nepieklājīgus vārdus un smejas, un izkar mēli.

Tāda ir mīlestība.

Nē, nē, tā mēdz būt arī pavisam citāda, un to nevar salīdzināt ne ar ko pasaulē.

Pavasara naktī tā nolaidās zemes virsū, un jauneklis ieraudzīja acis — divas acis.

Viņš skatījās tajās un nespēja novērsties. Viņš skūpstīja maigas lūpas, un viņam šķita, it kā viņa sirdī sastaptos divi spīdekļi — saule un zvaigzne. Viņu apskāva maigas rokas, un viņš neko vairs nedz dzirdēja, nedz redzēja.

Mīlestība — tas ir radītāja pirmais vārds, pirmā doma, kas uzdzirkstīja viņa prātā.

Un, kad viņš sacīja: «Lai: top gaisma!» — tad tapa mīlestība. Un viss, ko viņš radīja, bija lielisks, nevienu savu radību viņš negribētu atsaukt atpakaļ nebūtībā. Un mīlestība kļuva par visas pasaules pirmsākumu un visas pasaules valdnieci, bet uz visām tās takām klājas ziedi un asinis, ziedi un asinis.

Septembra diena.

Šī aklā ieliņa ir viņa tīkamākā pastaigas vieta. Juhanness staigā pa to uz priekšu un atpakaļ tāpat kā pa savu istabu, jo viņš te nekad nesastop pretimnācējus, bet abpus ielas stiepjas dārzi, kuros koki ietērpti sarkana un dzeltena lapu rotā.

Kā varēja gadīties, ka šo ceļu gāja Viktorija? Kāpēc viņa to izvēlējusies? Viņš nebija pārskatījies, tā tiešām bija viņa, un vakar vakarā, kad viņš pavērās ārā pa logu, tā laikam arī bija viņa, kas gāja garām.

Juhannesa sirds strauji pukstēja. Viņš zināja, ka Viktorija ir pilsētā, viņš bija to dzirdējis. Taču dzirnavnieka dēls nesagājās ar tām aprindām, ar kurām satikās viņa.

Arī ar Ditlefu viņam nebija nekā kopīga.

Viņš saņēmās un devās dāmai pretī. Vai viņa Juhannesu pazīs vai ne? Cēla un domīga viņa gāja savu ceļu — lepni paceltu galvu uz slaidā kakla.

Viņš sveicināja.

— Labdien! — viņa klusi atbildēja.

Viņa negrasījās apstāties, un viņš klusēdams pagāja viņai garām. Viņa kājas saļodzījās. Ieliņas galā viņš, kā parasti, pagriezās atpakaļ. «Es iešu, skatīšos uz zemi un nepacelšu acis,» viņš nodomāja. Tikai pēc soļiem desmit viņš pacēla acis.

Viņa bija apstājusies pie kāda skatloga.

Ko lai dara — vai jānogriežas tuvākajā sānielā? Kādēļ viņa tur stāv? Tas bija maza, nabadzīga veikaliņa skatlogs, kurā juku jukām bija izlikti sarkanu ziepju gabali, stikla burka ar putraimiem un dzēstas pastmarkas.

Varbūt paiet vēl kādus desmit soļus un tad griezties atpakaļ?

Pēkšņi Viktorija uz viņu paskatījās un devās viņam pretī. Viņa gāja ātri, it kā spēji saņēmusi drosmi, un, sākot runāt, viņai aizrāvās elpa. Viņa saspringti smaidīja.

— Labdien! Cik jauki, ka es jūs sastapu!

Ak dievs, kā viņa sirds dauzījās, tā nevis pukstēja, bet trīsēja. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet spēja tikai pakustināt lūpas. No viņas tērpa, no viņas dzeltenās kleitas, no viņas dvašas vēdīja viegla smarža. Šai mirklī viņš vēl nebija paspējis ielūkoties viņai sejā, tikai pazina viņas trauslos plecus un slaido, šauro delnu uz saulsarga turekļa. Tā bija viņas labā roka. Pirkstā bija gredzens.

Pirmajā mirklī viņš vēl neattapās un nenojauta nelaimi. Tikai viņas roka likās brīnum daiļa.

— Esmu jau veselu nedēļu pilsētā, — viņa turpināja, — bet jūs neesmu redzējusi. Ak jā, reiz es jūs redzēju uz ielas, kāds man teica — tas esot jūs. Jūs esat kļuvis tik vīrišķīgs.

Viņš nomurmināja:

— Es zināju, ka jūs esat pilsētā. Vai ilgi te paliksiet?

— Ne, ne visai ilgi. Dažas dienas. Man jābrauc atpakaļ uz mājām.

— Pateicos jums, ka varēju jūs te sastapt! — viņš teica.

Klusums.

— Jā, es laikam esmu apmaldījusies, — viņa beidzot sacīja. — Es dzīvoju kambarkunga namā. Uz kurieni iziet šī iela?

— Vai drīkstu jūs pavadīt? Viņi gāja tālāk kopā.

— Vai Oto patlaban ir mājās? — viņš iejautājās, lai nebūtu jāklusē.

— Jā: mājās, — Viktorija īsi atbildēja.

No kādiem vārtiem iznāca daži vīrieši, viņi nesa pianīnu un aizsprostoja ietvi.

Viktorija parāvās pa kreisi, uz mirkli piekļāvās ar plecu savam ceļabiedram.

Juhanness pavērās viņā.

— Lūdzu, atvainojiet! — viņa nočukstēja.

No šā pieskāriena viņam pāršalca saldkairas trīsas, viņas elpa mirklīgi noglāstīja viņa vaigus.

— Redzu, ka jums pirkstā ir gredzens, — viņš sacīja un it kā vienaldzīgi pasmaidīja. — Vai jūs var apsveikt?

Ko viņa atbildēs? Juhanness lūkojās viņā, viņš aizturēja elpu.

— Un jūs? — viņa vaicāja. — Vai vēl neesat pārmijis gredzenus? Ak jā, patiesībā jau... Bet kāds stāstīja... Patlaban par jums dzird tik daudz, raksta pat avīzēs.

— Esmu publicējis dažus dzejoļus, — viņš atbildēja. — Jūs laikam gan neesat tos lasījusi?

— Bet vai tā nebija vesela grāmata? Man likās...

— Jā, bija arī neliela grāmatiņa.

Viņi nonāca pie kāda laukumiņa, un, lai gan Viktoriju gaidīja kambarkunga mājā, viņa tomēr nesteidzās, bet apsēdās uz sola. Juhanness palika stāvam.

Pēkšņi viņa pastiepa roku un teica:

— Sēdieties arī jūs!

Un tikai tad, kad viņš bija apsēdies, Viktorija atlaida viņa roku.

«Tagad vai nekad,» viņš nodomāja. Viņš mēģināja runāt izsmējīgā un vienaldzīgā tonī, pasmaidīja, paskatījās apkārt.

— Ak tad jūs esat saderinājusies un man, savam kaimiņam, par to nebilstat ne vārda!

Viņa kaut ko apsvēra.

— Ne jau par to es šodien gribēju ar jums runāt, — viņa atbildēja.

Juhanness uzreiz kļuva nopietns un klusi sacīja:

— Es jau tāpat visu sapratu. Klusums.

Tad viņš turpināja:

— Es visu laiku zināju... lai kā censtos, vienalga... ne jau es... Es esmu tikai dzirnavnieka dēls, bet jūs... Tur nekā nevar grozīt. Es pat nesaprotu, ka uzdrīkstos sēdēt te jums blakām un vēl šādi runāt. Man jūsu priekšā būtu jāstāv kājās vai jātup uz ceļiem. Tas būtu pareizi. Taču es sēžu... Droši vien arī visiem maniem prombūtnes gadiem ir sava nozīme. Esmu kļuvis drosmīgāks. Es apzinos, ka neesmu vairs bērns un jūs mani nevarat iemest cietumā, pat ja to vēlētos. Tāpēc esmu kļuvis drosmīgāks.

Neturiet tādēļ uz mani ļaunu prātu, bet es labāk klusēšu.

— Nē, runājiet! Sakiet visu, ko gribējāt teikt!

— Vai drīkstu? Visu, ko gribu? Tad arī jūsu gredzens man nevar aizliegt to darīt?

— Nē, — viņa klusi atbildēja, — tas jums neko neaizliedz.

— Vai tiešām? Vai tā ir patiesība? Dievs lai jūs svētī, Viktorija! Vai es neesmu pārklausījies? — viņš pielēca kājās un pieliecās, lai redzētu viņas seju. — Vai gredzens neko nenozīmē?

— Apsēdieties! Viņš atkal apsēdās.

— Ak, ja jūs zinātu, ka nemitīgi esmu domājis par jums visu šo laiku! Ak dievs, nevienu mirkli man prātā nebija citas domas! Lai es satiku ko satikdams, runāju ar ko runādams, visa plašā pasaule man dzīvoja tikai vienā vienīgā cilvēkā. Šis cilvēks bijāt jūs. Visu laiku mani neatstāja doma: Viktorija ir visskaistākā un viscēlākā būtne zemes virsū, un viņu es pazīstu! Turklāt es domās jūs vienmēr godāju par Viktorijas jaunkundzi. Es ļoti labi sapratu, ka esmu jums tālāks nekā jebkurš cits. Bet es jūs pazinu, un tas man nozīmēja ārkārtīgi daudz, es pat zināju, kur jūs dzīvojat. Varbūt arī jūs mani šad tad iedomājāt? Protams, jūs par mani nedomājāt! Bet es bieži vakaros, sēdēdams savā istabā, domāju: ja nu jūs mani tomēr atceraties? Un mani pārņēma svētlaime, es rakstīju jums, Viktorijas jaunkundz, dzejoļus un par savu pēdējo naudu pirku ziedus, nesu tos mājās un liku vāzē. Visi mani dzejoļi ir veltīti jums, izņemot nedaudzus, kuri nav publicēti, Bet jūs droši vien nemaz neesat lasījusi arī tos, kas ir iespiesti. Tagad esmu sācis rakstīt lielu grāmatu. Ak dievs, cik ļoti esmu jums pateicīgs, jo jūs piepildāt manas dienas un naktis — un tā ir mana vienīgā laime.