Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Labvakar! Esiet sveicināti mājās! — viņa sacīja. Šķita, ka viņas lūpas atkal mazliet notrīs, taču viņa ātri savaldījās.

— Tam pat grūti ticēt, bet es tiešām nezināju, ka tu nāksi šurp, — Juhanness taisnojās.

— Protams, jūs to nevarējāt zināt, — viņa atbildēja. — Man pēkšņi ienāca prātā nākt uz šo pusi.

Ai, un viņš bija sacījis Viktorijai «tu»!

— Cik ilgi jūs šeit paliksiet? — viņa vaicāja.

— Visu brīvlaiku.

Viņš atbildēja ar mokām, Viktorija uzreiz likās tik tāla. Kādēļ tad viņa bija sākusi sarunu?

— Ditlefs stāsta, ka jūs esot ļoti čakls, Juhannes. Jūs tik labi mācoties. Un viņš saka arī, ka jūs rakstot dzejoļus. Vai tas tiesa?

Viņš atbildēja īsi un izvairīgi:

— Tas nav nekas sevišķs. Dzejoļus raksta visi.

Nu viņa droši vien ies projām, jo nekā vairs nebilda.

— Tīrais negals, šorīt man iedzēla lapsene, — viņš ierunājās, rādīdams uz savu lūpu. — Tāpēc lūpa tā uzpampusi.

— Jūs pārāk ilgi neesat bijis mājās, lapsenes jūs vairs nepazīst.

Viņu sadzēlusi lapsene, bet Viktorijai tas vienalga. Nu protams. Tur viņa stāvēja un ripināja uz pleca sarkanu saulsargu ar apzeltītu rokturi, par citiem viņai bija maza bēda. Bet viņš šo lepno, cienījamo jaunkundzi bija nesis uz rokām ne vienreiz vien!

— Arī es pats lapsenes vairs nepazīstu. Agrāk tās bija manas draudzenes, — viņš atbildēja.

Taču Viktorija nesaprata viņa vārdu dziļo jēgu un nekā neatbildēja. Ak, bet jēga bija tik dziļa!

— Es daudz ko te vairs nepazīstu. Pat mežs ir izcirsts. Viņas seja apmācās.

— Tad jums te negribēsies dzejot, — viņa sacīja. — Bet ja nu jums ienāktu prātā veltīt vienu dzejoli man? Nē, ko es runāju! Nu jūs dzirdat, cik maz es no tā saprotu.

Aizskarts viņš lūkojās uz zemi un klusēja. Meitene viņu laipni izzobo, runā augstprātīgus vārdus, lai redzētu, kā tie viņu ietekmēs. Taču veltīgi — visus šos gadus Juhanness nebija tērējis laiku tikai ar pantu kalšanu, viņš izlasījis daudz vairāk grāmatu nekā citi.

— Nu labi, mēs droši vien vēl satiksimies. Uz redzēšanos!

Viņš pacēla cepuri un, nekā neatbildējis, aizgāja.

Ak, ja viņa zinātu, ka tikai viņai vienīgai viņš bija veltījis savus dzejoļus, itin visus, pat to par nakti un to par malduguni, kas plīvo pār purvu. Viņa nemūžam to neuzzinās.

Svētdien atnāca Ditlefs un aicināja Juhannesu uz salu. «Man atkal būs jāairē,» Juhanness nodomāja, tomēr piekrita doties līdzi. Lai gan bija svētdiena, gar piestātni pastaigājās tikai daži cilvēki. Visapkārt valdīja klusums, pie debesīm spoži spīdēja saule. Piepeši no jūras — no tās attālajām salām atskanēja mūzika. Pasta kuģis, apmetis plašu loku, piestāja pie steķiem, uz klāja spēlēja orķestris.

Juhanness atsēja laivu un apsēdās pie airiem. Šajā žilbajā dienā viņš bija tādā kā vēlīgā un pacilātā noskaņā, un mūzikas skaņas auda gaisā plīvuru no ziediem un zelta vārpām.

Bet kur kavējas Ditlefs? Viņš stāv un skatās uz kuģi un pasažieriem, it kā gaidīdams kādu. «Es te ilgāk vairs nesēdēšu pie airiem, kāpšu krastā,» Juhanness nodomāja un sāka griezt laivu atpakaļ.

Pēkšņi viņam gar acīm pazibēja kaut kas balts, viņš dzirdēja noplunkšķam ūdeni.

No kuģa atskanēja daudzbalsīgs izmisuma kliedziens, bet tie, kas stāvēja krastā, ieplestām acīm skatījās un rādīja ar pirkstu uz vietu, kur pazuda baltais stāvs. Mūzika apklusa.

Juhanness acumirklī metās palīgā. Viņš rīkojās pilnīgi instinktīvi, bez pārdomām, bez svārstīšanās. Viņš nedzirdēja, ka uz kuģa māte kliedza: «Mana meitiņa, mana meitiņa!» Viņš neredzēja neko. Nezaudēdams laiku, viņš izlēca no laivas ūdenī un ienira dziļumā.

Dažus mirkļus viņš nebija redzams, tikai tur, kur viņš pazuda, uz ūdens parādījās apļi, un visi saprata, ka viņš meklē. Vaimanas uz kuģa nerimās.

Tad viņš atkal iznira — mazliet tālāk, vairākas asis no nelaimes vietas. Visi klaigāja un rādīja ar pirkstu: «Nē, te, te, nevis tur!»

Viņš vēlreiz ienira.

Atkal mokpilnas gaidas, uz kuģa klāja nerimstoši vaimanāja kāda sieviete un kāds vīrietis lauzīja rokas. Novilcis svārkus un kurpes, no klāja ūdenī metās kāds cilvēks — stūrmanis. Viņš rūpīgi izmeklēja to vietu, kur meitene bija nogrimusi, un visi lika cerības tikai uz viņu.

Tad virs ūdens atkal parādījās Juhannesa galva — vēl tālāk nekā iepriekš, daudzas asis tālāk. Viņš bija pazaudējis cepuri, viņa galva saulē spīdēja kā ronim.

Varēja redzēt, ka viņš peld ar pūlēm, ka kaut kas viņu traucē, ka viena roka viņam aizņemta. Pēc mirkļa viņš jau turēja zobos savu atradumu — tā bija slīkone. No krasta un no kuģa klāja atskanēja apbrīnas pilni saucieni, droši vien šos saucienus dzirdēja arī stūrmanis, jo pabāza galvu ārā no ūdens un paraudzījās apkārt.

Beidzot Juhanness nokļuva līdz laivai, kas bija aiznesta sāņus. Viņš ielika meiteni laivā un pēc tam ierausās arī pats; tas viss notika pāris minūtēs. Cilvēki krastā redzēja, ka viņš noliecas pār meiteni, pārplēš viņai uz muguras kleitu, tad satver airus un no visa spēka sāk irties pie kuģa. Kad nelaimīgo uzvilka uz klāja, tur atskanēja daudzbalsīgs, gaviļains «urā!».

— Kā jums ienāca prātā viņu meklēt tik tālu? — Juhannesam vaicāja.

Viņš atbildēja:

— Es pazīstu dibenu. Tur ir straume. Es to atcerējos. Cauri pūlim spiedās kāds kungs nāves bālumā, viņš krampjaini pasmaidīja, viņa acīs bija asaras.

— Uzkāpiet uz klāja! — viņš sauca. — Es gribu jums pateikties. Mēs esam jums lielu pateicību parādā. Tikai uz mirkli!

Un svešais kungs, joprojām bāls kā nāve, pazuda pūlī.

No kuģa nolaida trapu. Juhanness uzkāpa uz klāja.

Ilgi viņš tur nepalika. Pateica savu vārdu un adresi. Kāda sieviete apskāva slapjo Juhannesu, bālais, galīgi apjukušais kungs iespieda viņam rokā savu pulksteni.

Juhanness iegāja kajītē, kur divi vīri noņēmās ap slīkoni, viņi teica:

— Viņa nāk pie samaņas. Sirds jau pukst!

Juhanness palūkojās uz slīcēju — gaišmataina meitene īsā kleitā, kas mugurpusē pārplēsta. Tad kāds uzlika Juhannesam galvā cepuri un izvadīja viņu ārā.

Viņš nekādi vairs neatcerējās, kā ticis krastā un kā izvilcis malā laivu. Viņš tikai dzirdēja vēlreiz atskanam «urā!», un, kad kuģis sāka kustēties, uz klāja atkal skanēja jautra mūzika. Viņam pārskrēja aukstas, taču svētlaimīgas trīsas, viņš pasmaidīja, viņa lūpas viegli noraustījās.

— Tātad mums šodien no brauciena nekas neiznāks, — Ditlefs sacīja. Viņš izskatījās neapmierināts.

Klāt pienāca Viktorija un spēji iesaucās:

— Vai tu esi traks! Ejiet mājās un pārģērbieties sausās drēbēs!

— Tas nu gan ir svarīgi — deviņpadsmit gadu vecumā!

Juhanness devās uz mājām. Viņam ausīs vēl skanēja mūzika un skaļie «urā!» saucieni. Viņu steidzināja uzbudinājums. Viņš pagāja garām savai mājai un cauri mežam sasniedza akmeņlauztuvi. Te viņš uzmeklēja sev vietiņu saulgozī. Viņa drēbes kūpēja. Viņš apsēdās. Taču svētlaimīgs, nevaldāms satraukums laupīja viņam mieru. Viņš bija laimes pārpilns. Nometies ceļos, viņš, karstām asarām ritot, pateicas dievam par šo dienu. Viktorija stāvēja krastā, dzirdēja «urā!» saucienus! «Ejiet mājās un pārģērbieties sausas drēbēs!» viņa sacīja.

Viņš apsēdās un vairāk reižu līksmi iesmējās. Jā, viņa redzēja, ka viņš veic šo varoņdarbu, ar lepnumu viņu vēroja, kad viņš glāba slīcēju. «Viktorija, Viktorija! Vai tu maz zini, cik pilnīgi es tev piederu ikkatru savas dzīves mirkli! Es gribētu būt tavs kalps, tavs vergs, novākt visus šķēršļus tavā ceļā. Ak, es ilgojos skūpstīt tavas mazās kurpītes, jūgties tavā karietē, saltās dienās likt šķilas tavā kamīna! Zelta šķilas tavā kamīnā, Viktorija!»