Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņš iestūma laivu atpakaļ ūdenī un sāka irties apkārt salai. Zēns jau bija pabraucis labu gabalu, kad viņam uzsauca:

— Airē atpakaļ! Tu izbiedē putnus!

— Es jums tikai gribēju parādīt sermuļa alu, — Juhanness paskaidroja, un viņa balss skanēja vaicājoši.

— Un tad mēs varētu izkvēpināt čūsku midzeni, — viņš pēc mirkļa turpināja. — Man ir līdzi sērkociņi.

Taču neviens neatbildēja. Tad Juhanness pagrieza laivu un īrās atpakaļ — uz to vietu, kur viņi bija izkāpuši. Tur viņš izvilka laivu malā.

Kad viņš izaugs, tad nopirks sultāna salu un nevienu uz tās nelaidīs.

Lielgabalkuģis apsargās salas krastus. «Jūsu gaišība,» pie viņa ienāks vergi un ziņos, «kāds kuģis uzgrūdies uz klints un grimst, uz tā ir jauni cilvēki, tie aizies bojā!» — «Lai iet bojā!» viņš atbild. «Jūsu gaišība, viņi sauc pēc palīdzības, vēl mēs varam viņus izglābt. Tur ir kāda jauna sieviete baltā kleitā.» — «Glābiet viņus!» Juhanness pavēl pērkondimdošā balsī. Un tā viņš atkal pēc daudziem gadiem ierauga pilskunga bērnus, un Viktorija krīt pie viņa kājām un pateicas par izglābšanu.

«Nav vērts pateikties, es izpildīju tikai savu pienākumu,» viņš atbild, «staigājiet brīvi pa manu salu.» Un tad viņš liek atvērt pils durvis un pacienāt viesus no zelta traukiem, un trīssimt melnu verdzeņu dzied un dejo viņiem priekšā visu nakti. Bet, kad jaunie pilskungi taisās braukt projām, Viktorija negrib tiem doties līdzi, šņukstēdama nometas zemē, putekļos, pie viņa kājām, jo viņa mīl Juhannesu.

«Atļaujiet man palikt te, neatgrūdiet mani, jūsu gaišība, es būšu jūsu verdzene...»

Juhanness satraukts ātri dodas uz salas iekšieni. Jā, viņš izglābs pilskunga bērnus.

Kas zina vai viņi te, salā, nav apmaldījušies? Varbūt Viktorija pakritusi spraugā starp akmeņiem un nevar piecelties? Juhanness pastieps roku un piecels meiteni kājās.

Taču jaunieši tikai pārsteigti paskatījās uz viņu, kad viņš pienāca klāt. Kā viņš uzdrīkstējies pamest laivu?

— Tu man atbildēsi par laivu! — Oto uzkliedza.

— Vai gribat, es jums parādīšu, kur ir avenes? — Juhanness piedāvājās.

Klusums. Tad ierunājās Viktorija:

— Avenes? Kur tās ir?

Taču pilsētas jaunskungs ātri attapās un sacīja:

— Ar tām mēs tagad neķēpāsimies. Juhanness teica:

— Es zinu arī, kur var salasīt gliemežvākus. Atkal klusums.

— Vai tajos ir pērles? — Oto jautāja.

— Ai, ja tās būtu! — izsaucās Viktorija.

Nē, to Juhanness nezināja, bet gliemežvāki guļ upes dibenā, baltajās smiltīs; jābrauc ar laivu un pēc tiem jānirst.

Šī iedoma sacēla skaļus smieklus, un Oto ņirdzīgi sacīja:

— Tu nu gan izskaties pēc ūdenslīdēja! Juhanness sāka smagi elpot.

— Vai gribat, es uzkāpšu uz tās tur klints un nogāzīšu lejā lielu akmeni?

— Nē, kāpēc?

— Tāpat vien, lai jūs redzētu.

Arī šī iedoma jaunajiem kundzēniem nepatika, un Juhanness nokaunējies apklusa.

Tad viņš devās meklēt putnu olas savrup no citiem — salas otrā malā.

Kad visi atkal bija sapulcējušies pie laivas, izrādījās, ka Juhanness salasījis daudz vairāk olu nekā citi. Viņš tās piesardzīgi nesa cepurē.

— Tu gan esi manīgs — kā tu dabūji tik daudz? — pilsētas kungs jautāja.

— Es zinu, kur ir putnu ligzdas, — Juhanness iepriecināts atbildēja. — Es olas pielikšu pie tavējām, Viktorij!

— Pagaidi! — Oto uzkliedza. — Tā tik vēl trūka! Visi raudzījās uz Oto.

— Kas var galvot, ka cepure ir tīra? — Oto, rādīdams uz Juhannesa cepuri, jautāja. Juhanness klusēja. Viņa prieks apdzisa. Viņš pagriezās un devās atpakaļ uz klintīm, nesdams cepurē olas.

— Kas tam puikam lēcies? Uz kurieni viņš iet? — Oto nepacietīgi vaicāja.

— Uz kurieni tu ej, Juhannes? — Viktorija uzsauca un sāka skriet viņam pakaļ.

Viņš apstājās un klusi atbildēja:

— Es atlikšu olas atpakaļ ligzdās. Brīdi abi stāvēja, viens otrā lūkodamies.

— Un pēcpusdienā es iešu uz akmeņlauztuvi, — viņš sacīja.

Viktorija klusēja.

— Vai gribi, es tev parādīšu alu?

— Ai, man bail! Tu teici, ka tajā ir tumšs.

Tad, par spīti visām savām bēdām, Juhanness pasmaidīja un teica:

— Jā, bet es taču būšu kopā ar tevi.

Jau kopš agras bērnības Juhannesam patika rotaļāties vecajā akmeņlauztuvē.

Cilvēki, iedami pa ceļu, bija dzirdējuši, kā viņš tur augšā kaut ko meistaro un pats ar sevi sarunājas; reizēm viņš iztēlojās sevi par mācītāju un teica sprediķus. Lauztuve jau sen bija pamesta, akmeņi sūnām apauguši, vietas, kur reiz izdarīja urbumus un lika spridzekļus, vairs nebija samanāmas. Taču pašā lauztuves galā bija slepena ala, ko dzirnavnieka dēls bija iztīrījis no akmeņiem un skaisti izgreznojis,— tur dzīvoja visdrosmīgākā laupītāju banda pasaulē, un viņš bija tās vadonis.

Rau, viņš pašķindina sudraba zvaniņu. Alā ieskrien mazs cilvēciņš — punduris ar dimanta sprādzi pie cepures. Tas ir kalps. Viņš paklanās līdz pašai zemei.

«Kad atnāks princese Viktorija, ved viņu šurp!» Juhanness skaļi pavēl. Punduris atkal paklanās līdz zemei un pazūd. Juhanness izstaipās uz mīkstā dīvāna un iegrimst domās. Viņš sēdinās viešņu goda vietā un liks cienāt ar visgardākiem ēdieniem no sudraba un zelta traukiem. Liesmojošs ugunskurs apgaismos alu, bet dziļumā aiz smaga zelta brokāta priekškara viņai sagatavos guļvietu, un viņas miegu sargās divpadsmit bruņinieki...

Juhanness pielec kājās, četrrāpus izlien ārā no alas un klausās. Lejā uz taciņas brikšķ zari un čaukst lapas.

— Viktorija!

— Jā! — viņa atsaucas. Viņš skrien viņai pretī.

— Vai, man bail! — viņa saka. Viņš parausta plecus un atbild:

— Es nupat tur biju. Nāku tieši no turienes.

Viņi ieiet alā. Viņš norāda, lai viņa apsēžas uz akmens, un saka:

— Uz tā paša akmens sēdēja milzis.

— Vai, nerunā, tālāk nestāsti! Vai tev nebija bail?

— Nē.

— Tu teici, ka viņam ir tikai viena acs, bet viena acs taču ir troļļiem.

Juhanness pārdomā.

— Viņam bija divas acis, bet ar vienu aci viņš bija akls. Viņš pats tā teica.

— Un ko vēl viņš teica? Nē, labāk nestāsti!

— Viņš jautāja, vai es negribot viņam kalpot.

— Lai dievs pasargā! Tu taču nepiekriti?

— Es nepiekritu, bet galīgi arī neatteicos.

— Vai tu esi traks? Gribi, lai tevi iesloga šai alā?

— Pats nezinu. Pasaulē arī nekā laba nav. Klusums.

— Kopš atbraukuši tie pilsētnieki, tu tikai ar viņiem vien kopā turies, — Juhanness saka.

Klusums.

Juhanness pārdomā.

— Bet es esmu stiprāks par viņiem, es divas reizes pēc kārtas aiznestu tevi uz krastu. Es varētu tevi noturēt uz rokām veselu stundu. Palūk!

Viņš paņem meiteni rokās un paceļ augšup. Meitene apķeras viņam ap kaklu.

— Laid mani, tu esi piekusis.

Viņš noliek meiteni zemē. Viņa saka:

— Bet Oto arī ir stiprs. Un viņš pat kāvies ar lieliem cilvēkiem.

Juhanness šaubīdamies vaicā:

— Ar lieliem cilvēkiem?

— Jā, pilsētā.

Klusums. Juhanness apsver.

— Jā, tad jau skaidrs. Es zinu, kas man tagad jādara, — viņš saka.

— Kas tad?

— Es pieteikšos pie milža.

— Ai, tu esi traks, vai dzirdi! — Viktorija sauc.

— Nu un tad? Man tagad vienalga. Es pieteikšos. Viktorija meklē izeju.

— Bet varbūt viņš vairs te nenāks?