Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

«Uzcirties kā līgavainis,» es nodomāju.

Es tūdaļ pielēcu kājās un devos viņam līdzi, neviens no mums neteica ne vārda.

Abas pirmās vistas, ko nošāvām, bija ļoti saplosītas, jo bijām šāvuši ar lodēm, tomēr mēs tās izcepām zem kāda koka, cik nu labi varējām, un klusēdami apēdām. Tā pienāca divpadsmit.

Tad Glāns man uzsauca:

— Vai esat pielādējis savu bisi? Varbūt mēs kaut kam uzduramies.

— Esmu pielādējis, — es atbildēju.

Tad viņš uz mirkli pazuda aiz krūmiem. Kāds prieks man būtu viņu nošaut kā suni! Bet nebija ko steigties. Vēl viņš varēja visu nožēlot, jo droši vien saprata, kas man padomā, tāpēc arī vaicāja, vai mana bise pielādēta. Kaut šodien būtu pārvarējis savu augstprātību! Bet nē, bija pat uzvilcis jaunu kreklu! Viņš izskatījās aplam iedomīgs.

Ap vieniem viņš galīgi bāls un nikns nostājās man priekšā un sacīja:

— Nē, es to nevaru izturēt! Pārbaudiet taču, vai esat pielādējis savu bisi, vai tajā ir lodes!

— Pārbaudiet labāk pats savu bisi! — es atbildēju, lai gan ļoti labi zināju, kādēļ viņš visu laiku vaicā par manu bisi.

Un viņš atkal pagāja sāņus. Es pietiekami skaidri parādīju savu nostāju, viņš apklusa un nodūra galvu.

Pēc kādas stundas es nošāvu balodi un no jauna pielādēju bisi.

Kamēr es to pielādēju, Glāns stāvēja aiz koka un mani novēroja. Viņš redzēja, ka es tiešām pielādēju bisi, un pēc tam skaļi un skaidri sāka dziedāt kādu korāli, iedomājieties, kāzu korāli.

«Viņš dzied kāzu korāli un uzvilcis savas labākas drēbes,» es nodomāju, «acīmredzot uzskata, ka šodien ir pilnīgi neatvairāms.» Viņš sāka iet man pa priekšu, galvu nodūris, un joprojām dziedāja. Viņš atkal soļoja tieši pretī manas bises stobram, it kā domātu: «Ja, tagad tam jānotiek, tāpēc es dziedu kāzu korāli!» Bet nekas tomēr nenotika, un, kad viņš beidza dziedāt, viņam bija jāatskatās uz mani.

— Mēs šodien neko daudz nenošausim, — viņš sacīja un pasmaidīja, tādējādi atvainodamies, ka dziedājis medību laikā. Un pat tagad viņa smaids bija apburošs, it kā viņš smaidītu caur asarām, bet lūpas viņam tiešām trīcēja, lai gan, protams, arī tā bija dižošanās — smaidīt tik izšķirošā brīdī.

Es nebiju nekāds sievišķis, un viņš saprata, ka mani tā nevar ietekmēt, viņš nobālēja un sāka nervozi staigāt man apkārt, drīz uz kreiso, drīz uz labo pusi, lāgu lāgiem apstājās un nogaidīja. Ap pieciem es pēkšņi izdzirdēju rībienu, man gar kreiso ausi nosvilpa lode. Es pacēlu acis. Glāns stāvēja dažus soļus attālu un skatījās manī, viņa ierocis kūpēja. Vai viņš gribēja mani nošaut? Es sacīju:

— Jūs nošāvāt garām. Pēdējā laikā jūs šaujat slikti.

Taču viņš nebūt nešāva slikti, nekad nekļūdījās, viņš tikai bija gribējis mani saniknot.

— Nu tad atriebieties, velns parāvis! — viņš man uzkliedza.

— Visam savs laiks, — es atbildēju un sakodu zobus. Mēs stāvam un skatāmies viens uz otru, piepeši Glāns parausta plecus un man uzsauc: — Gļēvulis!

Viņš vēl sauks mani par gļēvuli! Es paceļu šauteni, tēmēju viņam tieši sejā un nospiežu gaili. Ko sēj, to pļauj...

Tātad Glāna ģimenei vairs nav nekādas jēgas meklēt šo cilvēku. Mani jau sen kaitina muļķīgie sludinājumi, kas sola tik un tik lielu atalgojumu par ziņām par kādu mirušo. Tomass Glāns nomira nelaimes gadījumā, no nejaušas lodes medībās Indijā.

Tiesa ierakstīja viņa vārdu un miršanas datumu protokolā, protokolu iešuva vākos, un šai protokolā apliecināts, ka viņš ir miris, — dzirdiet, jūs tur! — miris, miris tieši no nejaušas lodes.

Dzirnavnieka dēls gāja un prātoja. Viņš bija plecīgs, četrpadsmit gadu vecs pusaudzis, saules un vēja aprauts, viņa galva vienmēr bija pilna visvisādu izdomu.

Kad viņš izaugs liels, tad darinās sērkociņus. Šis amats ir ļoti bīstams — pirkstus notrieps sērs, neviens vairs neuzdrīkstēsies sniegt roku. Taču paziņas izrādīs cieņu tādas briesmu lietas apguvējam.

Mežā viņš apciemoja savus putnus. Tie visi bija viņa draugi, viņš zināja, kur tie vij ligzdas, saprata putnu valodu un tiem atbildēja dažādās balsīs. Ne vienreiz vien viņš putnus bija barojis ar drupatām, kas saviļātas no tēva dzirnavās maltiem miltiem.

Visi koki gar taku arī bija viņam labi draugi. Pavasarī viņš no tiem bija tecinājis sulas, ziemā kā mīļš tētis šos kokus aprūpējis, nokratīdams sniegu no zariem, lai tie nenolīktu. Arī pašā augšā, pamestajā akmeņlauztuvē, neviens akmens viņam nebija svešs, viņš tajos bija iekalis burtus un zīmes un tad tos dažādi izvietojis — vidējais bija mācītājs, apkārtējie — draudzes locekļi. Brīnumu brīnumus dabūja redzēt šī vecā akmeņlauztuve!

Viņš nogriezās no takas un devās lejā pie dambja. Dzirnavu rats griezās, gaisu tricināja dobja, apdullinoša rūkoņa. Viņš bija pieradis klaiņot te apkārt un pats ar sevi skaļi sarunāties. Šķita, ka ik putu pērlīte dzīvo savu īpašu dzīvi un var par to pastāstīt, bet pie slūžām upe krita lejā pilnīgi stāvus, likās, it kā žāvēties būtu izklāta žilbi sidrabaina dzija. Lejpus dambja upē dzīvoja zivis, viņš tur daudz reižu bija izmetis makšķeri.

Kad viņš izaugs, viņš kļūs par ūdenslīdēju. Jā, tikai par ūdenslīdēju, ne par ko citu.

No kuģa klāja viņš nolaidīsies jūras dziļumā un atradīsies nepazīstamā valstībā, kur viļņi līgo brīnumainus mežus un pašās dzīļu dzīlēs slienas koraļļu pilis. Un pa pils logu viņam māj princese un sauc: «Nāc iekšā!»

Pēkšņi viņš izdzirda savu vārdu. Netālu stāvēja tēvs un sauca: Juhanness!

— No pils pienākusi ziņa. Tev jāpārceļ jaunie kungi uz salu.

Juhanness žigli devās uz pili. Dzirnavnieka dēlam tika parādīta liela, negaidīta žēlastība.

Kungu māja tiešām izskatījās kā neliela pils, jā, kā vientuļa, zaļas lapotnes ieskauta pasaku pils. Balti krāsotās mājas sienās un jumtā bija daudz ovālu logu, un, kad bija sabraukuši viesi, apaļajā tornī plīvoja karogs. Ļaudis šo māju sauca par pili.

No vienas puses kungu māju ieskāva līcis, no otras — biezs mežs; tālumā rēgojās nelielas zemnieku mājiņas.

Juhanness satika jaunos kungus pie steķiem un palīdzēja tiem iekāpt laivā. Viņš tos pazina jau sen, tie bija «pilskunga» bērni un to draugi no pilsētas. Viņi visi bija uzvilkuši garus ūdens zābakus, un, kad laiva piestāja pie salas, malā vajadzēja iznest tikai desmit gadu veco Viktoriju, kurai kājās bija mazas, seklas kurpītes.

— Vai drīkstu tevi nest? — jautāja Juhanness.

— Es nesīšu! — iesaucās pilsētnieks Oto, jauns puisis iesvētāmā vecumā; viņš pacēla meiteni uz rokām.

Juhanness noskatījās, kā Oto aiznes meiteni tālāk no krasta līdz pakalniņam, un dzirdēja, ka viņa teica: «Paldies!» Tad Oto pavēlēja:

— Tagad tu — jā, kā tad viņu sauc? — uzraugi laivu!

— Viņu sauc par Juhannesu, — Viktorija paskaidroja. — Jā, lai viņš uzrauga laivu.

Juhanness palika viens. Pārējie, paņēmuši grozus, devās dziļāk salā meklēt putnu olas. Juhanness brīdi stāvēja prātodams, viņš labprāt būtu gājis kopā ar citiem, laivu taču varēja izvilkt krastā. Par smagu? Nebūt ne! Un viņš no visa spēka pavilka laivu un uzrāva augstu krastā.

Viņš dzirdēja, ka jaunie kundzēni smiedamies un runādami arvien vairāk attālinās. Labi, laimīgu ceļu! Tomēr viņi varēja Juhannesu paņemt līdzi. Viņš parādītu ligzdas — slēptus iedobumus kalnos, kuros mīt plēsīgi putni ar pūciņām pie knābja. Reiz viņš tur bija redzējis pat sermuli.