Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Bet es to neaizmirsu. Ne jau man viņš uzsmaidīja, kad mēs gājām garām, viņš uzsmaidīja Magijai.

— Ko viņa vienmēr košļā? — viņš man vaicāja.

— Nezinu. Tāpēc taču viņai ir zobi, — es atbildēju.

Man tas nebija nekas jauns, ka Magija pastāvīgi košļā, to es jau sen biju ievērojis.

Taču viņa nekošļāja betelpalmas riekstus, viņas zobi tāpat bija sniega baltumā, viņai bija paradums košļāt visu, kas pagadījās, — gan monētas, gan papīra gabaliņus, gan putnu spalvas. Viņai tikai vajadzēja košļāt — vienalga, ko. Un kas tur peļams? Viņa tik un tā bija ciema skaistule. Glāns mani apskauda, tur tā vaina.

Nākamajā vakarā mēs ar Magiju salabām un par Glānu vairs nerunājām.

Atkal pagāja nedēļa, mēs ik dienas devāmies medībās un nošāvām daudz medījumu. Reiz no rīta, kad mēs ar Glānu tikko bijām iegājuši mežā, viņš satvēra mani aiz rokas un čukstēja: «Stāviet!» Tai pašā mirklī viņš pielika šauteni pie vaiga un izšāva. Viņš bija nošāvis jaunu leopardu. Es arī to varēju nošaut, bet šis gods krita Glānam, viņš izšāva pirmais. «Nu gan viņš atkal plātīsies!» es nodomāju. Mēs piegājām pie nošautā zvēra, tas bija uzreiz pagalam, lode saplosījusi kreisos sānus un iestrēguši mugurā.

Man nepatika, ka mani rausta aiz rokas, tāpēc es sacīju:

— Tā es arī varēju izšaut. Glāns paskatījās uz mani. Es atkal sacīju:

— Jūs varbūt neticat, ka es to varētu izdarīt?

Glāns arī tagad neko neatbildēja. Toties viņš atkal rīkojas bērnišķīgi un iešāva beigtajam leopardam galvā. Es jutos kā no mākoņiem nokritis.

— Jā, — viņš paskaidroja, — man nepatīk, ka trāpīju leopardam sānos.

Redzat, šāds vienkāršs šāviens aizskāra viņa godu, viņš vienmēr gribēja izcelties.

Cik gan viņš bija aušīgs! Bet tas mani neskāra, es nemaz nedomāju viņu nodot.

Vakarā, kad mēs atgriezāmies ar nošauto leopardu, mūs apstāja iezemieši. Glāns, starp citu, tikai pateica, ka mēs to nošāvām no rīta, un vairs nelikās ne zinis. Tur bija arī Magija.

— Kas to nošāva? — viņa vaicāja.

— Tu taču redzi divas brūces, mēs to nošāvām šorīt.— Un viņš apgrieza leopardu un rādīja abas brūces, gan sānos, gan galvā.

— Te izgāja mana lode, — viņš teica un rādīja brūci sānos; viņa muļķības dēļ iznāca, ka es esmu trāpījis galvā. Es netaisījos viņa teikto izlabot, kāpēc gan? Glāns pēc tam cienāja iedzimtos ar rīsu šņabi un deva katram, cik vien tas varēja iedzert.

— Viņi abi to nošāvuši, — Magija klusi noteica, tomēr visu laiku skatījās uz Glānu.

Es pavilku meiteni sāņus un sacīju:

— Kāpēc tu visu laiku lūkojies uz viņu? Vai mani tu nemaz neredzi?

— Redzu gan, — viņa atbildēja. — Paklau, vakarā es atnākšu.

Nākamajā dienā Glāns saņēma to vēstuli. Vēstule bija atvesta ar kuģi, bet pēc tam astoņdesmit jūdzes klīdusi apkārt pa sauszemi. Vēstuli bija rakstījusi sievietes roka, un es nodomāju, ka laikam to sūta viņa agrākā draudzene, dižciltīga dāma. Izlasījis vēstuli, Glāns nervozi iesmējās un iedeva ziņnesim dzeramnaudu par piegādāšanu.

Taču drīz viņš kļuva kluss un drūms un visu dienu nedarīja nekā cita, tikai stingi lūkojās vienā punktā. Vakarā viņš piedzērās kopā ar kādu vecu iezemiešu punduri un viņa dēlu, apskāva arī mani un uzstāja, lai es ar viņiem sadzeru.

— Kāpēc jūs šovakar esat tik laipns? — es jautāju. Viņš saka skaļi smieties un teica:

— Te nu mēs abi esam aizmaldījušies līdz pašai Indijai un šaujam zvērus, vai ne?

Vai tas nav smieklīgi? Iedzersim par visas pasaules un visu zemju bagātniekiem, par visām skaistajām sievietēm, gan precētām, gan neprecētām, tuvām un tālām! Ha-hā! Iedomājieties! Precēta sieva piedāvājas vīrietim — precēta sieva!

— Grāfiene! — es dzēlīgi sacīju. To es teicu ļoti dzēlīgi un trāpīju naglai uz galvas. Viņš atņirdza zobus gluži kā suns, tāpēc ka runāju pārliecinoši un trāpīju naglai uz galvas. Tad viņš pēkšņi sarauca pieri, viņam sāka raustīties plaksti, acīmredzot viņš atjēdzās, baidījās, ka izrunājies par daudz, tik svarīgs viņam bija šis nenozīmīgais noslēpums. Bet tieši tad pie mūsu būdas pieskrēja daži bērni, kliegdami:

— Tīģeri, vai, tīģeri!

Pašā ciema nomalē krūmos starp upi un ciematu tīģeris bija noķēris bērnu.

Glānam ar to pietika, jo viņš bija apskurbis un apjucis, viņš paķēra šauteni un skrēja uz brikšņiem, pat cepuri neuzlicis. Bet kāpēc viņš tagad paķēra šauteni, nevis skroteni, ja bija tik drosmīgs? Viņam vajadzēja pārbrist pāri upei, kas bija pat bīstami, lai gan upe tagad pirms lītavām bija gandrīz sausa. Pēc brīža izdzirdēju divus šāvienus, tiem sekoja vēl trešais. «Trīs šāvieni vienam zvēram!» es nodomāju. «Ar diviem šāvieniem var nošaut lauvu, bet tas ir tikai tīģeris!» Tomēr arī šie trīs šāvieni bija veltīgi, bērns jau bija saplosīts un gandrīz aprīts, kad ieradās Glāns. Ja viņš nebūtu tik apskurbis, viņš arī vairs nemēģinātu bērnu glābt.

Visu nakti viņš plītēja un dzēra kaimiņu būdā kopā ar kādu atraitni un viņas divām meitām, ej nu sazini, ar kuru no visām trim.

Divas dienas Glāns ne brīdi nebija skaidrā, pudeles biedru viņam netrūka. Viņš veltīgi mēģināja pierunāt arī mani piedalīties uzdzīvē, pat vairs neapzinājās, ko saka, jo pārmeta man, ka esmu uz viņu greizsirdīgs.

— Greizsirdība jūs padara aklu, — viņš teica. Greizsirdība! Es esot greizsirdīgs!

— Vai jūs maz saprotat, ko runājat? Es esot greizsirdīgs! Uz jums? Par ko tad es varētu būt greizsirdīgs?

— Nē, nē, protams, jūs neesat greizsirdīgs, — viņš atbildēja. — Starp citu, es šodien satiku Magiju. Viņa kā vienmēr košļā, mute vien kust.

Es savaldīju mēli un aizgāju.

Mēs atkal gājām medībās. Glāns juta, ka ir mani apvainojis, un lūdza, lai es viņam piedodot.

— Galu galā man viss apnicis, — viņš teica. — Cik labi būtu, ja jums misētos un jūs trāpītu man pakausī.

«Laikam gan grāfienes vēstule nedod viņam miera,» es nodomāju un atbildēju:

— Ko sēj, to pļauj.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks un klusāks, vairs nedzēra un nebilda ne vārda; vaigi viņam iekrita.

Reiz es piepeši aiz sava loga izdzirdu balsis un smieklus, paraudzījos ārā un ieraudzīju, ka Glāns atkal bezrūpīgi triec ar Magiju. Viņš lika lietā visu savu pievilcību. Magija acīmredzot nupat bija iznākusi no mājas un Glāns viņu gaidījis.

Viņi pat nekautrējās stāvēt un ķiķināties tieši zem mana loga!

Es sāku trīcēt pie visām miesām, paķēru bisi, uzvilku gaili, bet tūlīt nolaidu ieroci. Es izgāju ārā un paņēmu Magiju aiz rokas; klusēdami mēs devāmies ārā no ciemata. Glāns tūdaļ ielīda savā ūķī.

— Kāpēc tu atkal ar viņu runā? — es Magijai vaicāju. Viņa neatbildēja.

Man kļuva smagi, sirds tik strauji pukstēja, ka es tikko varēju paelpot Nekad es Magiju nebiju redzējis tik skaistu kā tobrīd, tik skaistu nebiju redzējis pat nevienu balto meiteni, tāpēc aizmirsu, ka viņa ir tamulu meitene, viņas dēļ aizmirsu visu pasauli.

— Atbildi — kāpēc tu ar viņu runā? — es atkārtoju.

— Man viņš patīk, — viņa atbildēja.

— Vai viņš tev patīk labāk par mani?

— Jā.

Nu jā, viņš viņai patīk labāk, bet vai es esmu sliktāks? Vai tad es vienmēr neesmu pret viņu izturējies labi, vai neesmu viņai devis naudu un dāvanas? Bet ko darījis viņš?