Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Es teicu:

— Ja kāds visādā ziņā gribēja izšķirt mani un Evu, tad ir to panācis. Dievs lai viņu soda!

Maka kungs aizdomīgi manī pablenza. Viņš kaut ko noburkšķēja par lepnajām bērēm, nekas neesot taupīts.

Es sēdēju un apbrīnoju viņa savaldību.

Viņš negribēja nekādu atlīdzību par laivu, ko ar savu rīcību biju sadragājis.

— Vai tiešām jūs negribat nekādu maksu par laivu, darvas spaini un otu?

— Nē, mīļo leitnant, kā jūs tā varat domāt? — viņš atbildēja.

Un viņa skatiens pauda naidu.

Trīs nedēļas es neredzēju Edvardu. Ak jā, reiz es viņu tomēr redzēju veikaliņā, kur biju iegājis nopirkt maizi, viņa stāvēja pie letes un pārcilāja audumu baķus.

Veikalā bez viņas bija tikai divi pārdevēji.

Es skaļi sveicināju, viņa pacēla acis, bet nekā neatbildēja. Tad es nolēmu viņas klātienē nepirkt maizi, es vērsos pie pārdevējiem un lūdzu pulveri un skrotis. Kamēr tas nosvēra, es vēroju Edvardu.

Mugurā viņai bija pelēka, jau īsa kļuvusi kleita, pogcaurumi bija apspūruši; viņas mazās krūtis strauji cilājās. Cik ļoti viņa pa vasaru bija izaugusi! Viņas piere likās domīga, augsti izliektās uzacis šķita kā divas mīklas sejā, viņas kustības bija nosvērtas. Es lūkojos uz viņas rokām, garo, tievo pirkstu kustības mani ārkārtīgi satrauca, un es notrīsēju. Viņa joprojām cilāja baķus.

Es stāvēju un vēlējos, kaut Ezops pieskrietu pie viņas un viņu pazītu, tad es tūdaļ sunim uzsauktu un atvainotos. Diezin ko viņa tad atbildētu?

— Lūdzu! — pārdevējs man sacīja.

Es samaksāju, paņēmu sainīšus un atsveicinājos. Viņa pacēla acis, bet atkal nebilda ne vārda. «Labi,» es nodomāju, «viņa droši vien ir jau barona līgava.» Un es aizgāju bez maizes.

Iznācis ārā, es pametu acis uz logu. Neviens nepavadīja mani ar skatienu.

Tad kādā naktī sāka snigt, un manā mājoklī kļuva auksts. Tajā gan bija pavards, uz kura es vārīju ēst, bet malka slikti dega un pa sienu spraugām vilka vējš, kaut gan es tās biju aizbāzis, cik labi varēju. Rudens bija pagājis, dienas sarukušas īsas.

Pirmais sniegs gan saulē nokusa un zeme atkal kļuva kaila, taču naktis bija aukstas un ūdens sasala. Un visa zāle un visi kukaiņi bija pagalam.

Cilvēki bija dīvaini klusi, sevī ierāvušies, domīgi, viņu acis tagad nebija tik zili zilas, tajās jautās ziemas gaidas. No salām, kur žāvēja zivis, vairs neskanēja saucieni, un piestātnē bija kluss, viss devās pretī mūžīgajai polārajai naktij, kad saule dus jūrā.

Dobji, dobji šļakstēja kādas vientuļas laivas airi.

Tajā brauca kāda meitene.

— Kur tu biji, meitenīt?

— Nekur nebiju.

— Nekur? Paklau, es taču tevi pazīstu, satiku vasarā. Viņa piestāja krastā, izkāpa un piesēja laivu.

— Tu ganīdama dziedāji, adīji zeķi, es tevi sastapu kādā naktī. Viņa viegli pietvīka un mulsi pasmaidīja.

— Manu mazo meitenīt, ienāc manā būdā un ļauj uz tevi paskatīties! Es atceros, tevi sauc par Henrietu.

Taču viņa klusēja un pagāja man garām. Viņu skārusi ziema, viņas jūtas iemigušas.

Saule jau nogrimusi jūrā.

Un es pirmo reizi uzvilku savu formas tērpu un gāju uz Sirilundu. Mana sirds strauji pukstēja.

Es atcerējos to pirmo dienu, kad Edvarda skrēja man pretī un, visiem redzot, mani apskāva un noskūpstīja. Tagad jau daudzus mēnešus viņa mētā mani kā gumijas bumbu, viņas dēļ mani mati sākuši sirmot. Vai es pats esmu vainīgs? Jā, acīmredzot mana zvaigzne mani vadījusi nepareizi. Es nodomāju: «Viņa ļauni priecātos, ja es šodien mestos viņas priekšā ceļos un atklātu savas sirds noslēpumu! Viņa piedāvātu man krēslu, liktu atnest vīnu un, celdama glāzi pie lūpām, lai dzertu, man teiktu: «Leitnanta kungs, es jums pateicos par to laiku, ko pavadījām kopā, es nemūžam to neaizmirsīšu!» Bet, kad es nopriecāšos un jau atgūšu cerību, viņa noliks glāzi. Un viņa pat neizliksies, ka dzertu, tieši otrādi, parādīs, ka vīnam nemaz nepieskaras ar lūpām. Tāda viņa ir.»

Nekas, drīz sitīs pēdējā stunda!

Un, iedams pa ceļu, es domāju: «Mans formas tērps viņu ietekmēs. Tā uzšuves ir jaunas un skaistas. Zobens skanēs, atsitoties pret grīdu.» Es līksmē nodrebēju un sev čukstēju: «Kas zina kā tas viss vēl beigsies!» Es pacēlu galvu un soļoju, sizdams ar roku takti. «Pietiek pazemoties! Kur ir mans lepnums? Kāda man tur galu galā daļa, lai viņa izturas, kā grib, man no tā ne silts, ne auksts. Piedodiet, daiļava, ka es nelūdzu jūsu roku ...»

Pagalmā mani satika Maka kungs — vēl vairāk sakrities, vēl pelēkāks.

— Jūs brauksiet prom? Ak tā, nu jā. Pēdējā laikā jums lāgā negāja, vai ne? Arī būda nodega... — Un Maka kungs pasmaidīja.

Piepeši man iešāvās prātā, ka man pretī stāv gudrākais cilvēks pasaulē.

— Ejiet iekšā, leitnanta kungs, Edvarda ir mājās. Nu, ardievu! Ja, starp citu, mēs jau vēl redzēsimies piestātnē, kad aties kuģis. — Viņš aizgāja, domās nogrimis, sagumis, svilpodams.

Edvarda sēdēja viesistabā, viņa lasīja. Kad es iegāju, viņa mirkli apjuka, ieraugot manu formas tērpu, viņa lūkojās uz mani, pieliekusi galvu kā putns, un pat nosarka.

Viņai pavērās mute.

— Atnācu pateikt ardievas, — es beidzot sacīju. Viņa tūlīt piecēlās, un es redzēju, ka mani vārdi viņu ietekmējuši.

— Jūs brauksiet projām, Glān? Jau?

— Tiklīdz pienāks kuģis. — Un tad es satvēru viņas rokas, abas rokas, mani pārņēma bezjēdzīga laimes sajūta, es izsaucos: — Edvarda! — un cieši raudzījos viņā.

Taču viņa uzreiz kļuva salta, salta un iecirtīga. Viss, kas attiecas uz mani, viņu sadusmo, viņa izslējās, un es stāvēju viņas priekšā, it kā žēlastības dāvanu lūgdamies.

Es atlaidu vaļā viņas rokas, ļāvu viņai iet. Atceros, ka ilgi vēl tā paliku stāvam, mehāniski atkārtodams: —Edvarda! Edvarda! — Un, kad viņa man vaicāja: — Ko jūs gribējāt teikt? — es nekā nevarēju paskaidrot.

— Tātad jūs brauksiet projām? — viņa atkārtoja. — Kas gan atbrauks te nākamgad?

— Kāds cits, — es atbildēju. — Būda atkal uzcelta. Klusums. Viņa atkal paņēma grāmatu.

— Atvainojiet, ka tēva nav mājās. Bet es viņu no jums pasveicināšu, — viņa sacīja.

Es nekā neatbildēju. Atkal pagājos uz priekšu, satvēru viņas roku un teicu:

— Ardievu, Edvarda!

— Ardievu! — viņa atbildēja.

Es atdarīju durvis, it kā grasītos iet projām. Taču viņa jau bija noliekusies pār grāmatu un lasīja, jā, tiešām lasīja, viņa pāršķīra lapas. Nekādu, itin nekādu jūtu izpausmi mūsu atvadīšanās nebija radījusi.

Es iekāsējos.

Viņa pagriezās un pārsteigta sacīja:

— Jūs vēl neesat aizgājis? Es domāju, ka jūs aizgājāt. Tikai dievs vien to zina, tomēr viņa tiešām izskatījās ļoti pārsteigta, taču zaudēja mēra sajūtu un izbrīnu pārspīlēja, un es nodomāju, ka viņa droši vien visu laiku bija zinājusi, ka es stāvu viņai aiz muguras.

— Nu gan es iešu, — es teicu.

Tad viņa piecēlās un pienāca man klāt.

— Es labprāt vēlētos no jums kādu piemiņu, — viņa sacīja. — Biju nodomājusi kaut ko lūgt, bet baidos, ka tas nav pārāk daudz. Vai jūs nevarētu man atstāt Ezopu?

Es neapdomājos, bet tūlīt atbildēju: Jā.

— Tad jūs atvedīsiet viņu rīt? — viņa sacīja.

Es aizgāju.

Paraudzījos logā. Neviena pie tā nebija. Tagad visam beigas ...

Pēdējā nakts būdā. Es domāju un domāju, skaitīju stundas; kad pienāca rīts, es pēdējo reizi te pagatavoju brokastis. Bija salta diena.