Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Dieva dēļ, vai jūs mani nekad vairs negribat redzēt, Glān? — viņa pēkšņi vaicāja.

Barons viņu jau sauca.

— Barons jūs sauc, — es teicu, atkal noņēmu cepuri un zemu palocījos.

Un es devos kalnos pie saviem urbumiem. Nekas, itin nekas mani vairs neizsitīs no sliedēm. Es satiku Evu.

— Redzi! — es saucu. — Maka kungs nekādi nevar mani aizdzīt! Viņš nodedzināja manu būdu, bet man jau ir cita pajumte...

Evai rokā bija ota un darvas spainis.

— Kas tad tas. Eva?

Maka kungs bija nolicis lejā zem klints laivu un Evai uzdevis to nodarvot. Viņš uzraudzīja katru viņas soli, un viņai vajadzēja paklausīt.

— Bet kāpēc tur, nevis piestātnē?

— Tā pavēlēja Maka kungs...

— Eva, Eva, mīļotā, tu esi padarīta par verdzeni, bet tu nežēlojies. Redz, tu jau atkal smaidi, un tavs smaids starot staro, lai arī tu esi verdzene.

Kad es pienācu pie savas klints, mani sagaidīja pārsteigums. Redzēju, ka te kāds ir bijis, es pamanīju pēdas oļos un sazīmēju Maka kunga garo smailkurpju nospiedumus. «Ko viņš te ošņā?» es domāju un pavēros apkārt. Neviena nebija. Būtu man radušās kaut mazākās aizdomas!

Es apsēdos un sāku darboties ar urbi, nemaz nenojauzdams, cik neprātīga ir mana rīcība.

Pienāca pasta kuģis, tas atveda manu formas tērpu, kuģim bija jāuzņem barons un visas viņa kastes ar gliemežvākiem un jūras aļģēm. Tagad pie piestātnes tilta tajā krauj siļķu un trāna mucas, pret vakaru tas dosies jūrā.

Es paņemu bisi un abos stobros ieberu daudz pulvera. To paveicis, es pats sev pamirkšķinu ar aci. Es dodos kalnos un piepildu ar pulveri arī klintīs izurbtos caurumus; es atkal sev pamirkšķinu ar aci. Tagad viss ir sagatavots. Atliek tikai gaidīt.

Es gaidu stundām ilgi. Visu laiku dzirdu, kā tvaikonis žvadzina ķēdes. Metas jau krēsla. Beidzot atskan svilpiens, krava uzņemta, tvaikonis atiet. Vēl jāgaida tikai dažas minūtes. Mēness vēl nav uzlēcis, un es kā vājprātis stingi skatos tumsā.

Tiklīdz aiz klintsraga parādās tvaikoņa priekšgals, es aizdedzinu degli un strauji metos prom. Paiet minūte. Pēkšņi nogrand sprādziens, gaisā uzšaujas akmens šķembas, kalni nodreb, un dārdēdams bezdibenī iegāžas klints bluķis. Grandiens dobji atbalsojas kalnos. Es paķeru bisi un izšauju no viena stobra; atskaņas atbild ar dimdošu zalvi. Pēc mirkļa es izšauju arī no otra stobra; gaiss nodreb no mana salūta, atbalss to pavairo un aiznes tālu, tālu. Šķiet, ka visi kalni korī skaļi kliegtu nopakaļ aizbraucošajam kuģim. Pēc brīža gaiss norimst, atbalss apklust un zemes virsū atkal valda klusums. Kuģis izgaist tumsā.

Es aiz saspringuma joprojām trīcu, paņemu urbi un bisi padusē un ļodzīgiem ceļgaliem dodos lejā. Izvēlos īsāko ceļu, eju pa kūpošo sliedi, ko pametis nogruvums.

Ezops visu laiku skurina galvu un sprauslā no sviluma dvakas.

Kad biju nonācis lejā, es ieraudzīju kaut ko tādu, ka paliku stāvam kā sālsstabs.

Klints bluķis, gāzdamies lejā, bija sašķaidījis laivu, un Eva, Eva gulēja tai līdzās — saplosīta, saspiesta, viņas ķermeņa lejasdaļa bija sakropļota līdz nepazīšanai. Eva uz vietas bija mirusi.

Ko lai es vēl rakstu? Vairākas dienas ne reizi neizšāvu, man nebija ko ēst, un es arī nekā neēdu, es sēdēju savā miteklī. Evu aizveda uz baznīcu Maka kunga baltajā laivā. Es no krasta puses piegāju pie kapa.

Eva ir mirusi. Vai tu atceries viņas mazo, meitenīgo galviņu ar pieglaustajiem matiem kā mūķenei? Viņa atnāca tik klusi, klusi, nolika savu nesamo un pasmaidīja.

Un vai tu redzēji, kā smaids starot staroja un apmirdzēja viņas seju? Mierā, Ezop! Es atceros kādu dīvainu nostāstu, tas noticis pirms četrām paaudzēm, Iselinas laikā, kad par mācītāju bija Stamers.

Kāda meitene bija ieslodzīta akmens tornī. Viņa mīlēja kādu kungu. Kāpēc?

Vaicā to vējam, vaicā zvaigznēm, vaicā dzīvības radītājam, jo neviens cits to nezina.

Un šis kungs bija labs pret meiteni, viņš to mīlēja. Bet laiks aizritēja, un kādā jaukā dienā viņš ieraudzīja citu, un viņa prāts mainījās.

Gluži kā jauneklis viņš mīlēja to otru meiteni. Sauca viņu par savu prieku, par dūju, un meitene tik kvēli viņu apskāva. Viņš teica: «Dod man savu sirdi!» Un viņa to atdeva. Un viņš sacīja: «Vai es drīkstu tev kaut ko lūgt, mana mīļotā?» Un viņa kā neprātā atbildēja: «Jā.» Un viņa atdeva jauneklim sevi visu, bet viņš pat nepateicās.

Kādu citu viņš mīlēja gluži kā vergs, gluži kā neprātis un garā vājš. Kāpēc? Vaicā to ceļa putekļiem, vaicā vējam un krītošām lapām, vaicā neizprotamajam dzīvības radītājam, jo neviens cits to nezina. Šī meitene viņam nedeva itin nekā, nē, itin nekā nedeva, tomēr viņš pateicās. Viņš sacīja: «Dod man savu mieru un savu prātu!» Un viņam bija žēl, ka viņa neprasīja viņa dzīvību...

Bet meiteni ieslodzīja tornī...

«Ko tu dari, meitene? Kāpēc tu smaidi?»

«Es atceros to, kas notika pirms desmit gadiem. Tad es viņu satiku.»

«Vai tu viņu joprojām atceries?» «Labi atceros.» Un laiks ritēja...

«Ko tu dari, meitene? Kāpēc tu smaidi?»

«Es izšuju lakatā viņa vārdu.»

«Kura vārdu? Vai tā, kas tevi te ieslodzīja?»

«Jā, kunga, kuru es sastapu pirms divdesmit gadiem.»

«Un tu viņu joprojām atceries?»

«Atceros viņu tāpat kā toreiz.»

Un laiks ritēja...

«Ko tu dari, gūstekne?»

«Es novecoju, manas acis vairs labi nerāda, nevaru šūt, es kasu apmetumu no sienām. No apmetuma es izveidoju krūzīti, tā būs viņam maza dāvana.»

«Par ko tu runā?»

«Par savu mīļoto, kas mani ieslodzīja tornī.»

«Un tu smaidi, tāpēc ka viņš tevi te ieslodzīja?»

«Es domāju par to, ko viņš sacīs. «Re, re,» viņš sacīs, «mana meitene man atsūtījusi krūzīti, pēc trīsdesmit gadiem viņa nav mani aizmirsusi.»»

Un laiks ritēja...

«Ko tu, gūstekne, sēdi, rokas klēpī salikusi, un smaidi?»

«Es novecoju, es novecoju, manas acis jau ir aklas, es varu tikai domāt.»

«Par viņu, kuru tu satiki pirms četrdesmit gadiem?»

«Par viņu, ko es satiku, kad biju jauna. Varbūt ir jau pagājuši arī četrdesmit gadi.»

«Bet vai tad tu nezini, ka viņš ir miris? Tu nobāli, sirmgalve, tu neatbildi, tavas lūpas ir baltas, tu vairs neelpo...»

Tāds ir šis savādais nostāsts par meiteni tornī. Pagaidi, Ezop, es kaut ko aizmirsu: reiz viņa pagalmā izdzirda sava mīļotā balsi, tad viņa nometās ceļos un pietvīka. Tad viņai bija četrdesmit gadu...

Es tevi apglabāju, Eva, un pazemīgi skūpstu tava kapa smiltis. Manī ielīst liegs, rožains maigums, kad iedomājos tevi, mani pārņem svētlaime, kad es atceros tavu starojošo smaidu. Tu atdevi visu, visu atdevi, nekā tev nebija žēl, tāpēc ka tu biji kā bērns, tu biji dāsna, tu mīlēji. Turpretī kādai citai žēl pat skatiena, bet tai pieder visas manas domas. Kādēļ? Vaicā to divpadsmit mēnešiem, vaicā kuģiem jūrā, vaicā mūsu sirds neizprotamajam radītājam...

Man jautāja, vai es vairs nemedījot.

— Ezops viens pats skraida pa mežu, vajā zaķi.

Es atbildēju:

— Ejiet un nošaujiet to manā vietā!

Dienas ritēja. Mani apciemoja Maka kungs, viņš izskatījās sakrities, viņa seja bija pelēka. Es domāju: «Vai es tiešām varu lasīt cilvēku dvēselēs vai man tikai tā liekas? Pats nezinu.»

Maka kungs sāka runāt par nogruvumu, par katastrofu. Tas bijis negadījums, bēdīga nejaušība, es tur neesot vainīgs.