Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kādēļ viņa lūdza, lai es pats aizvedu viņai suni? Vai viņa gribēja ar mani vēl runāt? Pateikt kaut ko pašās beigās? Es nekā vairs negaidīju. Un kā viņa izturēsies pret Ezopu? Ezop, Ezop, viņa tevi mocīs! Manis dēļ viņa tev sitīs, varbūt reizēm arī paglāstīs, bet sitīs katrā ziņā, būsi pelnījis vai nebūsi, un tevi galīgi samaitās...

Es pasaucu Ezopu, pakasīju viņam skaustu, piekļāvu viņa galvu savējai un tvēru pēc bises. Ezops no prieka sāka smilkstēt, domādams, ka mēs iesim medībās. Es atkal piekļāvu viņa galvu savējai, pieliku bises stobru pie Ezopa pakauša un nospiedu gaili.

Es sarunāju kādu vīru, lai aiznes Edvardai nošauto Ezopu.

Pēcpusdienā vajadzēja atiet pasta kuģim.

Es devos uz kuģa piestātni, mana bagāža jau bija uznesta uz klāja. Maka kungs paspieda man roku un novēlēja laimīgu ceļu, uzmundrinādams mani, ka laiks esot brīnišķīgs, viņam arī nebūtu nekas pretī pabraukāt pa jūru šādā laikā. Atnāca ārsts, viņam sekoja Edvarda, jutu, ka mani ceļgali ļogās.

— Gribam redzēt, kā jūs aizbraucat, — ārsts teica. Es viņam pateicos.

Edvarda lūkojās man tieši sejā un sacīja:

Man jums jāpateicas par suni. — Viņa saknieba lūpas, tās bija baltas. Atkal viņa mani uzrunāja ar «jūs».

— Kad kuģis atiet? — ārsts kādam vaicāja.

— Pēc pusstundas. Es klusēju.

Edvarda nervozi skatījās apkārt.

— Dakter, vai neiesim mājās? — viņa vaicāja. — Esmu izdarījusi savu pienākumu.

— Jūs esat izpildījusi savu pienākumu, — ārsts sacīja.

Viņa žēlīgi pasmaidīja par ārsta parastajiem aizrādījumiem un atbildēja:

— Vai tad es neteicu gandrīz to pašu?

— Nē, — viņš strupi atbildēja. Es palūkojos uz viņu. Cik stingrs un neatlaidīgs ir šis mazais vīrelis! Viņš bija izstrādājis sev plānu un cieši pie tā turējās. Un ja nu viņš tomēr zaudē? Viņš to nekad neizrādīs, no viņa sejas neko nenoprast. Metās krēsla.

— Nu tad ardievu! — es teicu. — Un pateicos par visu!

Edvarda raudzījās manī un nebilda ne vārda. Tad viņa pagriezās un vairs nenolaida acu no kuģa.

Es devos uz kuģi. Edvarda palika stāvam krastmalā. Kad es biju uzkāpis uz klāja, ārsts uzsauca: «Ardievu!» Es palūkojos uz krastu, Edvarda tūlīt pagriezās un steigšus gāja projām, devās mājup, un ārsts sekoja viņai tālu nopakaļ. Tas bija beidzamais, ko es redzēju.

Sirds man skumjās sažņaudzās...

Tvaikonis sāka braukt; es vēl saskatīju Maka kunga izkārtni «Sāls un mucu pārdotava». Bet drīz tā izgaisa. Uzlēca mēness, sāka mirdzēt zvaigznes, visapkārt slējās kalni, un es redzēju bezgalīgos mežus. Lūk, tur ir dzirnavas, tur, tur bija mana būda, lielais, pelēkais akmens palicis viens melnajā krāsmatā. Iselina, Eva...

Pār kalniem un ielejām klājās polārā nakts.

Es to visu rakstīju, lai īsinātu laiku. Atcerējos to vasaru ziemeļos, kad bieži skaitīju stundas, tomēr laiks nemanot aizritēja. Tagad viss ir citādi, dienas stāv uz vietas.

Man vēl gadās daudz jauku brīžu, tomēr laiks stāv uz vietas, nudien nesaprotu, kāpēc tas tā ir. Esmu atvaļināts, brīvs kā putns gaisā, pats sev kungs, viss ir labi, es saejos ar cilvēkiem, braucu karietēs, lāgiem piemiedzu vienu aci un ar rādītāja pirkstu rakstu mākoņos, kutinu mēnesi zem zoda, un man liekas, tas sāk smieties, skaļi smejas aiz patikas, ka to kutina. Viss smaida. Pie manis sabrauc viesi, un visu vakaru līksmi paukšķ korķi.

Par Edvardu es sen vairs nedomāju, pagājis taču tik ilgs laiks. Man arī ir savs lepnums. Un, ja kāds man vaicā, vai mani kaut kas nenomāc, es tūdaļ atbildu: «Nē, nekas...»

Kora guļ un skatās uz mani. Agrāk bija Ezops, bet tagad Kora guļ un skatās uz mani. Pulkstenis tikšķ uz kamīna, aiz vaļējā loga nemierā dun pilsēta. Pie durvīm pieklauvē, un pastnieks pasniedz man vēstuli. Vēstuli ar ģerboni. Es tūdaļ saprotu, kas to sūta, vai varbūt esmu par to sapņojis kādā bezmiega naktī. Bet vēstulē nekas nav rakstīts, tajā ir tikai divas zaļas putna spalvas.

Mani pārņem saltas bailes, kļūst auksti. «Divas zaļas putna spalvas!» es pats sev saku. Nu, vienalga! Bet kāpēc man tik salti? Nu jā, sasodītais caurvējš!

Un es aizveru logu. «Te nu ir divas spalvas!» manas domas risinās tālāk. Liekas, es tās pazīstu, tās atgādina tādu mazu joku tur, ziemeļos, mazu piedzīvojumu starp daudziem citiem piedzīvojumiem. Ir patīkami atkal redzēt šīs divas spalvas. Un piepeši man liekas — es redzu kādu seju un dzirdu balsi, un šī balss saka: «Lūdzu, leitnanta kungs, es atdodu jums atpakaļ šīs spalvas!»

«Atdodu jums atpakaļ šīs spalvas...»

— Kora, guli mierīgi, vai dzirdi, es tev sadošu, ja tu nerimsies! Laiks ir karsts, neciešama tveice. Ko gan es domāju, aizvērdams logu? Logs atkal vaļā, vaļā arī durvis, šurp, līgsmie draugi, nāciet iekšā! Hei, ziņnesi, saaicini daudz ļaužu, jo vairāk, jo labāk...

Un dienas aizrit, bet laiks tomēr stāv uz vietas.

Es visu to uzrakstīju sev paša par prieku un uzjautrinājos, kā pratu. Mani nemāc nekādas bēdas, es tikai ilgojos tikt projām, pats nezinu uz kurieni, bet tālu projām, vai nu uz Āfriku, vai uz Indiju. Tāpēc, ka es varu dzīvot tikai pilnīgā vientulībā, mežā.

1861. gada piezīmes

Glāna ģimene var pēc sirds patikas sludināt avīzēs par pazudušo leitnantu Tomasu Glānu. Viņš nemūžam neatgriezīsies. Viņš ir miris, es pat zinu, ka viņš nomira. Patiesību sakot, mani arī nepārsteidz neatlaidība, ar kādu viņa ģimene joprojām turpina meklējumus, jo Tomass Glāns daudzējādā ziņā bija neparasts un iemīļots cilvēks. Es to atzīstu patiesības labad, par spīti tam, ka pret Glānu vēl joprojām jūtu nepatiku, arī atmiņas par viņu modina naidu. Viņš bija apveltīts ar pievilcīgu izskatu, jauneklību un spējām sagrozīt galvu. Ja viņš kādu uzlūkoja ar savu dzīvnieka skatienu, tas tūdaļ juta viņa varu, pat es to izjutu. Kāda dāma reiz teica: «Ja viņš uz mani skatās, es vairs neapjēdzu, kas ar mani notiek, it kā viņš man būtu pieskāries.»

Taču Tomasam Glānam bija savas kļūdas, un es nedomāju tās slēpt, jo es viņu ienīstu. Reizēm viņš bija nenopietns un gražīgs kā mazs bērns, bet. arī tikpat labsirdīgs un piemīlīgs, varbūt tāpēc sievietes liptin lipa viņam klāt, dievs vien to zina. Viņš stundām ilgi varēja tērzēt ar sievietēm un smieties par viņu muļķīgajiem jokiem, bet sievietēm jau tas patīk. Tā, piemēram, par kādu ļoti resnu cilvēku viņš teica, ka tas laikam esot ielicis biksēs mucu ar taukiem, un pats par savu asprātību gardi smējās, lai gan, manuprāt, viņam vajadzēja kaunēties. Vēlāk, kad mēs dzīvojām vienā mājā, viņš pavisam skaidri parādīja savu ākstību: saimniece kādu rītu ienāca manā istabā un jautāja, ko es vēlētos brokastīs, un es steigā atbildēju: vienu šķēli olu ar maizi. Tomass Glāns tieši tobrīd sēdēja manā istabā — viņš dzīvoja skabūzītī zem paša jumta — un sāka skaļi smieties par manu pārteikšanos, smējās kā negudrs.

«Vienu šķēli olu ar maizi,» viņš nemitīgi atkārtoja, kamēr es uz viņu tik izbrīnīti paskatījos, ka viņš aprima. Varbūt es vēlāk atcerēšos vēl citas viņa smieklīgās īpašības un aprakstīšu arī tās, es viņu nesaudzēšu, jo viņš joprojām ir mans ienaidnieks. Kāpēc lai es būtu cēlsirdīgs? Tomēr atzīstos, ka viņš ākstījās tikai tad, kad bija piedzēries. Bet vai dzeršana pati par sevi nav pretīgs netikums?