Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kad es ar viņu iepazinos tūkstoš astoņi simti piecdesmit devītā gada rudenī, viņam bija trīsdesmit divi gadi, mēs bijām vienā vecumā. Toreiz viņš bija uzaudzējis kuplu bārdu un valkāja adītus kreklus ar pārāk lieliem kakla izgriezumiem, turklāt bieži neaizpogāja augšējo pogu. Sākumā man viņa kakls likās neparasti skaists, bet vēlāk, kad viņš pamazām bija padarījis mani par savu ienaidnieku, man šķita, ka viņa kakls nemaz nav skaistāks par manu, es tikai savu kaklu tā neizrādu. Pirmo reizi mēs sastapāmies uz prāmja, mums bija pa ceļam, un mēs tūlīt norunājām kopā nolīgt ratus un braukt ar vēršiem, ja vilciens līdz turienei neies. Es ar nolūku neminu vietu, uz kurieni mēs devāmies, lai kāds netiktu uz pēdām. Taču Glāna ģimene mierīgu sirdsapziņu var izbeigt sava tuvinieka meklēšanu, jo viņš nomira tajā vietā, uz kurieni mēs devāmies un kuru es negribu nosaukt.

Par Tomasu Glānu es jau biju dzirdējis, iekams mēs satikāmies, viņa vārds man nebija svešs. Biju dzirdējis, ka viņam esot bijis sakars ar kādu dižciltīgas dzimtas mantinieci Ziemeļu Norvēģijā un viņš jauno sievieti tā vai citādi kompromitējis un viņa šos sakarus pārtraukusi. Tad viņš sava muļķīgajā spītībā nozvērējies viņai atriebties, bet dāma ļāvusi viņam rīkoties pēc patikas, jo viņu tas vairs neskāris. Kopš tā laika Tomasa Glāna vārds kļuva diezgan pazīstams, viņš mežonīgi un trakulīgi kāvās, plītēja, taisīja skandālu pēc skandāla un aizgāja no militārā dienesta. Dīvaina atriebība par noraidījumu!

Klīda arī citādi nostāsti par viņa sakaru ar šo jauno dāmu. Ka viņš nepavisam neesot viņu kompromitējis, bet viņas vecāki parādījuši viņam durvis, arī viņa pati vecākiem piekritusi, tāpēc ka tieši tad kāds zviedru grāfs, kura vārdu es negribu minēt, lūdzis viņas roku. Bet šim nostāstam es gribu mazāk ticēt, drīzāk gan pirmajai versijai, jo es ienīstu Tomasu Glānu un domāju par viņu visļaunāko. Bet, lai būtu kā būdams, viņš nekad nerunāja par šo sakaru ar dižciltīgo dāmu, un es viņu arī neiztaujāju. Kāda man tur daļa?

Atceros, ka uz prāmja mēs runājām tikai par mazo lauku ciematu, uz kurieni braucām un kur neviens no mums agrāk nebija bijis.

— Tur esot arī viesnīca, — Glāns teica un pētīja karti. — Ja laimēsies, varēsim dzīvot tur. Saimniece esot veca angliete, patiesība jauktene. Virsaitis dzīvojot kaimiņu ciematā, viņam esot daudz sievu, dažai tikai desmit gadu.

Nu, es neko nezināju par to, vai virsaitim ir daudz sievu un vai ciematā ir viesnīca, tāpēc klusēju, bet Glāns smaidīja, un viņa smaids man likās apburošs.

Es, starp citu, aizmirsu pieminēt, ka Glānam bija arī savas vainas, lai gan viņš bija skaists vīrietis. Viņš pats stāstīja, ka kreisajā kājā esot sens ievainojums no lodes un uz laika maiņu šī kāja vienmēr sāpot.

Pēc nedēļas mēs bijām iekārtojušies vecās pusanglietes lielajā būdā, ko tur dēvēja par viesnīcu. Tā nu gan bija viesnīca! Tās sienas lielāko tiesu bija nomaļiem, tikai vietām no koka, un koku bija sagrauzuši termīti, kas tur čumēja un mudžēja. Es dzīvoju blakām viesistabai, manas istabas logs bija ielas pusē, logam bija viena vienīga ne visai tīra rūts, bet Glāns bija izvēlējies kaut kādu ūķi bēniņos, tiesa, arī tam bija stikla rūts ielas pusē, taču tur bija daudz tumšāk un netīkamāk. Saule sakarsēja salmu jumtu, tāpēc Glāna skabūzī dienu un nakti bija neizturami karsts, turklāt kāpņu nebija un vajadzēja rāpties pa pieslienamām kāpnēm ar četrām redelēm. Ko es tur varēju līdzēt? Izvēlēties es atļāvu Glānam un teicu:

— Te ir divas istabas, viena apakšā un otra augšā, izvēlieties!

Un Glāns apskatīja abas istabas un izvēlējās augšējo — varbūt lai atstātu man labāko; bet vai tad es nebiju viņam tāpēc pateicīgs? Es parādā nepaliku.

Kamēr turējās svelme, mēs nemedījām, bet sēdējām mājās — karstums tiešām bija neizturams. Naktī mēs gulējām zem moskītu tīkla, tomēr reizēm sikspārņi akli metās pret tīklu, saplēsa to lupatu lēveros. Glānam tā gadījās bieži, jo karstuma dēļ vajadzēja turēt lūku vaļā. Dienā mēs gulējām uz mašas mūsu būdas priekšā un vērojām dzīvi citās būdās. Iezemieši bija brūnādaini, biezām lūpām, visiem bija tumšas, stingas acis un ausīs auskari. Viņi bija gandrīz kaili, tikai ap gurniem apsējs no drānas vai lapām, sievietēm vēl bija īsi bruncīši. Bērni dienu un nakti skraidīja apkārt pilnīgi kaili, viņiem bija lieli vēderi, kas spīdēja kā ieeļļoti.

— Sievietes ir pārāk resnas, — Glāns sacīja.

Arī man šķita, ka sievietes ir pārāk resnas, varbūt es pirmais to ievēroju, nevis Glāns, bet tāpēc ar viņu neķildojos un labprāt atstāju viņam atklājēja godu. Galu galā ne jau visas sievietes izskatījās neglītas, kaut arī viņu sejas bija tuklas un uzblīdušas.

Es iepazinos ar kādu meiteni — jaukteni gariem matiem un spoži baltiem zobiem, viņa bija skaistāka par visām. Es sastapu viņu reiz vakarā, viņa gulēja rīsu lauka malā, augstā zālē, gulēja uz vēdera un kūļāja kājas. Mēs sākām runāties un palikām kopā līdz pat rītam, un, kad mēs šķīrāmies, viņa tūlīt negāja uz mājām, bet nolēma stāstīt vecākiem, ka nakti pavadījusi kaimiņu ciemā. Glāns to nakti bija pavadījis ar divām meitenēm, pavisam jauniņām, varbūt ne vecākām par desmit gadiem. Ar tām viņš varēja noņemties un dzert rīsu šņabi — tāda bija viņa gaume.

Pēc pāris dienām devāmies medībās. Mēs gājām garām tējas plantācijām, rīsu laukiem un zālainiem klajumiem, pametām aiz muguras ciemu un soļojām gar upes krastu, mēs iegājām mežā, kur auga dīvaini, svešādi koki: bambusi, mango, tamarindi, tīkkoki un sālskoki, eļļaskoki un gumijkoki, dievs vien to zina, kas tie bija par kokiem, mēs nekā daudz no tā visa nesapratām. Taču upe bija ļoti sekla un tāda palika līdz lietus periodam. Mēs nošāvām meža baložus un vistas un pievakarē ieraudzījām divas panteras. Pār mūsu galvām lidoja papagaiļi. Glāns bija apbrīnojams šāvējs, viņam gandrīz nekad nemisējās. Tas tāpēc, ka viņa bise bija labāka par manējo. Taču arī es vairākkārt trāpīju. Tomēr es ar to nelielījos, bet Glāns bieži vien teica: «Tam es trāpīšu astē, tam — galvā.» To viņš teica, iekams nospieda gaili, un, kad putns bija nokritis, izrādījās, ka viņš tiešām trāpījis vai nu galvā, vai astē. Kad mēs uzduramies tām divām panterām, Glānam ienāca prātā noguldīt tās ar skroteni, bet es viņu atrunāju, jo metās jau krēsla un mums bija palikušas tikai kādas pāris patronas. Es domāju, viņš gribēja vienīgi palielīties, ka viņam ir dūša šaut uz panteru ar skrotīm.

— Žēl, ka es tomēr nešāvu, — viņš man teica. — Kādēļ jūs esat tik sasodīti piesardzīgs? Vai gribat ilgi dzīvot?

— Priecājos, ja jūs atzīstat, ka esmu par jums prātīgāks, — es atbildēju.

— Tādu nieku dēļ neķildosimies, — viņš piebilda. Tie bija viņa vārdi, nevis mani. Ja viņš grib ķildoties, ar mani lai labāk nesāk. Man jau tad sāka rasties nepatika pret viņa vieglprātību un valdzinājumu. Vakar vakarā, piemēram, mēs ar Magiju, tamulu meiteni, manu draudzeni, pavisam mierīgi gājām pa ceļu, abi bijām jaukā noskaņā. Glāns sēdēja ārā pie būdas un, kad mēs gājām garām, mūs sveicināja un pasmaidīja. Magija viņu redzēja pirmo reizi un ziņkāri mani par viņu iztaujāja. Viņš meiteni tā bija ietekmējis, ka mēs drīz šķīrāmies, aizgājām katrs uz savu pusi.

Kad es to pastāstīju Glānam, viņš apgalvoja, ka tās esot vienīgi manas iedomas.