Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Viņš par tevi zobojas, saka, tu vienmēr gremojot kā govs, — es teicu.

To viņa nesaprata, un es paskaidroju, ka viņai ir paradums visu bāzt mutē un košļāt un Glāns tāpēc par viņu zobojas. Tas viņu ietekmēja vairāk nekā viss cits, ko es biju sacījis.

— Paklau, Magij, — es turpināju, — tev jākļūst manai uz visiem laikiem. Vai tu to negribi? Es visu esmu pārdomājis, es ņemšu tevi līdzi, kad braukšu prom no šejienes, es tevi apprecēšu, vai dzirdi, un mēs aizbrauksim uz manu zemi un dzīvosim tur. Nu, vai gribi?

Šie vārdi viņu arī ietekmēja, viņa kļuva līksma un visu laiku tērgāja bez mitas.

Glānu viņa pieminēja tikai vienu reizi, viņa vaicāja:

— Vai Glāns arī brauks ar mums kopā?

— Nē, nebrauks. Vai tev žēl? — es jautāju.

— Nē, nē, — viņa steigšus atbildēja. — Es priecājos. Glānu viņa vairs nepieminēja, un es nomierinājos. Kad es viņu aicināju pie sevis, viņa nāca.

Kad viņa pēc pāris stundām aizgāja, es uzrāpos pie Glāna un pieklauvēju pie plānajām niedru durvīm. Viņš bija mājās. Es teicu:

— Es atnācu pateikt, ka rīt labāk neiesim medībās.

— Kāpēc ne? — Glāns vaicāja.

— Tāpēc, ka negalvoju par sevi, varu pārskatīties un ielaist jums lodi pakausī.

Glāns nekā neatbildēja, un es norāpos lejā. Pēc šāda brīdinājuma viņam rīt nevajadzētu iet medībās. Bet kāpēc viņš atvilināja Magiju zem mana loga un ar viņu kūvējās? Kāpēc viņš nebrauca atpakaļ, ja vēstule viņu aicināja? Velti cerēt! Viņš staigāja apkārt, zobus sakodis, un lāgiem skaļi iesaucās: «Nemūžam! Nemūžam! Lai tad mani labāk nogalina!»

Bet nākamajā rītā — pēc tam, kad es iepriekšējā vakarā biju viņu brīdinājis, — Glāns tomēr stāvēja pie manas gultas un sauca:

— Celieties, celieties, veco zēn! Laiks ir brīnišķīgs, kā radīts medībām. Bet vakar jūs sarunājāt muļķības.

Pulkstenis vēl nebija pat četri, bet es tūdaļ piecēlos un saģērbos. Kāpēc viņš neievēroja manu brīdinājumu? Es pielādēju bisi viņa acu priekšā. Turklāt laiks nemaz nebija brīnišķīgs, kā viņš teica, tieši otrādi, līņāja, tātad viņš atklāti par mani ņirgājās.

Taču es nelikos to manam un klusēdams gāju viņam līdzi.

Visu dienu mēs noklaiņojām pa mežu, katrs ar savam domām kaudamies. Mēs nekā nenošāvām, laidām medījumus garām, jo mūsu domas bija nodarbinātas pavisam ar ko citu. Sākot ar pusdienas laiku, Glāns turējās man mazliet pa priekšu, it kā gribēdams mani izaicināt, lai izpildu savu nodomu. Viņš gāja tieši pret manas bises stobru, taču arī šo izsmieklu es pacietu. Vakarā mēs atgriezāmies mājās, nekas nebija noticis. Es domāju: «Varbūt viņš tagad pierausies un liks Magiju mierā!»

— Šodien bija mana mūža garākā diena, — Glāns sacīja kad bijām pienākuši pie būdas.

Pēc tam mēs nepārmijām vairs ne vārda.

Nākamajās dienās viņa noskaņa bija aplam drūma, laikam tās pašas vēstules dēļ.

«Es to nevaru izturēt! Nē, nevaru izturēt!» viņš naktīs reizēm izsaucās. Tas bija dzirdams visā būdā. Viņš savā nomāktībā vairs pat neatbildēja uz saimnieces laipnajiem jautājumiem un pa miegam sāka vaidēt. «Viņa sirdsapziņa nav tīra!» es nodomāju. «Bet kāpēc viņš nebrauc uz mājām? Laikam taču lepnums neļauj, viņš negrib atgriezties, ja reiz viņam parādītas durvis!»

Ar Magiju es tikos katru vakaru, Glāns vairs ar viņu nerunāja. Es ievēroju, ka viņa nekā nekošļā, vairs nemaz nekošļā, es nopriecājos un nodomāju: «Viņa vairs nekošļā, tātad par vienu trūkumu mazāk, un es viņu tāpēc mīlu divkārt vairāk!» Reiz viņa vaicāja par Glānu, vaicāja ļoti piesardzīgi. Vai viņš esot slims? Vai varbūt aizbraucis?

— Ja viņš nav izlaidis garu vai aizbraucis, tad droši vien guļ savā migā. Man vienalga. Man viņš apriebies.

Bet, kad mēs pienācām pie būdas, tad ieraudzījām Glānu, viņš gulēja uz mašas, salicis rokas aiz pakauša, un stingi raudzījās debesīs.

— Re, tur jau viņš guļ, — es teicu.

Magija tūdaļ piesteidzās pie viņa, iekams es paguvu viņu atturēt, un priecīgi sacīja:

— Es vairs nekošļāju, redzi! Neko, ne spalvu, ne monētu, ne papīra gabaliņu.

Glāns tik tikko uz viņu paskatījās un atkal sāka blenzt debesīs, bet es ar Magiju aizgāju. Kad es viņai pārmetu, ka viņa lauzusi savu solījumu un runājusi ar Glānu, viņa atbildēja, ka tikai gribējusi viņu pārsteigt.

— Ak tā, pārsteigt? Vai tu viņa dēļ atmeti košļāšanu? — es jautāju.

Viņa neatbildēja. Kas vēl nebūs — viņa man neatbildēs?

— Vai dzirdi, tu viņa dēļ atmeti košļāšanu?

— Nē, nē, — viņa atbildēja, — tevis dēļ.

Tā es arī domāju. Kādēļ lai viņa kaut ko darītu Glāna dēļ?

Magija apsolīja vakarā atnākt pie manis, un viņa atnāca.

Viņa atnāca desmitos, es izdzirdēju viņas balsi ārā. Viņa veda pie rokas bērnu un ar to skaļi runāja. Kāpēc viņa nenāk iekšā, un kāpēc viņai līdzi bērns? Es vēroju viņu, un man sāka likties, ka, skaļi runādama ar bērnu, viņa dod kādam signālu, redzēju arī, ka viņa nenovērš acu no jumta — no Glāna loga. Varbūt viņš pamājis vai devis pa logu kādu zīmi, izdzirdis lejā viņas balsi? Tik daudz es arī saprotu, ka, runājot ar bērnu, nav jāskatās augstu gaisā.

Es jau gribēju doties ārā un satvert viņu aiz rokas; taču tai pašā brīdī viņa palaida vaļā bērnu, pameta to stāvam, bet pati nāca iekšā pa būdas durvīm. Viņa ienāca priekšnamā. Nu, beidzot es viņu krietni sapurināšu!

Es dzirdēju, ka Magija ienāk priekšnamā, es nealojos, viņa jau bija pie manām durvīm. Taču viņa nenāca vis manā istabā, bet rāpās pa kāpnēm uz bēniņiem, uz Glāna ūķi, es to dzirdēju pilnīgi skaidri. Es plaši atrāvu vaļā durvis, bet Magija jau bija augšā, tur aizvērās durvis un vairs nekas nebija dzirdams. Tas notika desmitos vakarā.

Es atgriezos savā istabā, apsēdos un pielādēju bisi, kaut gan bija jau nakts.

Divpadsmitos es uzkāpu augšā un klausījos pie Glāna durvīm, dzirdēju, ka pie Glāna ir Magija, ka viņi abi mīlinās, un gāju atkal lejā. Vienos es atkal uzkāpu augšā, bet tagad viss bija kluss. Es gaidīju aiz durvīm, kamēr viņi atmodīsies. Pulkstenis bija trīs, pulkstenis bija četri, un, kad jau bija pieci, viņi atmodās. «Tas ir labi,» es nodomāju. Es nedomāju ne par ko citu, tikai par to, ka viņi atmodušies, cik tas ir labi.

Taču pēc brītiņa es saimnieces būdā dzirdēju troksni un kņadu, man bija steigšus jāraušas lejā, lai mani nepārsteigtu. Glāns un Magija bija pamodušies, un es būtu dzirdējis daudz ko vairāk, bet man vajadzēja iet projām.

Gaitenī es pats sev sacīju: «Te viņa gāja garām manām durvīm, bet tās neatvēra, viņa devās augšā pa šiem četriem pakāpieniem.»

Mana gulta bija neskarta, arī tagad es neapgūlos, bet apsēdos pie loga un darbojos ar bisi. Sirds man nevis pukstēja, bet drebēja.

Pēc kādas pusstundas es atkal dzirdēju Magijas soļus uz pakāpieniem. Es atvēru logu un redzēju, ka viņa iznāk ārā no būdas. Viņa bija īsajos katūna svārciņos, kas nesniedzās pat līdz ceļgaliem, bet uz pleciem uzmetusi Glāna vilnas šalli. Nekā vairāk viņai mugurā nebija, bet svārciņi bija vienās krunkās. Viņa, kā parasti, gāja ļoti lēnām un pat nepaskatījās uz manu logu. Tad viņa pazuda starp būdām.

Drīz nonāca lejā arī Glāns ar šauteni, pilnīgi sagatavojies medībām. Viņš izskatījās drūms un pat nesveicināja. Starp citu, viņš bija ļoti rūpīgi un izmeklēti apģērbies.