Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Nāks gan, — Juhanness atbild.

— Šurp? — meitene aši vaicā.

— Jā.

Viktorija pieceļas un dodas uz izeju.

— Nāc, iesim labāk ārā!

— Nav nekur jāsteidzas, — Juhanness saka, kaut gan arī pats ir nobālējis. — Milzis nāk tikai naktī. Tieši pusnaktī.

Viktorija nomierinās un atkal grib apsēsties uz akmens. Taču Juhannesam jau ir grūti savaldīt briesmoni, ko pats izsaucis, tāpēc alā palikt ir bīstami.

— Ja tu gribi iet ārā, tad iesim, te, augšā, ir viens akmens ar tavu vārdu. Es tev parādīšu.

Viņi izrāpjas no alas un atrod akmeni. Viktorija jūtas lepna un laimīga.

Aizgrābtais Juhanness asarām acīs saka:

— Kad manis vairs te nebūs, tu paskatīsies uz šo akmeni un iedomāsies mani.

Atcerēsies ar labu prātu.

— Noteikti, — Viktorija atbild. — Bet tu taču atgriezīsies?

— Ko var zināt? Varbūt neatgriežos.

Viņi lēnām iet mājup. Juhanness tikko valda raudas.

— Nu ardievu! — Viktorija saka.

— Es tevi pavadīšu vēl gabaliņu.

Viņa tik bezsirdīgi un ātri atvadījās — tas Juhannesu aizvaino, skar viņa patmīlu.

Viņš spēji apstājas un taisnās dusmās saka:

— Klausies, ko tev teikšu, Viktorija! Neviens nemūžam nebūs pret tevi tik labs kā es! Neviens! To tu iegaumē!

— Oto arī pret mani ir labs, — meitene iebilst.

— Ak tā? Nu tad ej pie viņa! Klusēdami viņi paiet dažus soļus.

— Par mani nav ko raizēties. Es dzīvošu cepuri kuldams. Tu vēl nezini, ko man apsolīja par atlīdzību.

— Nē. Ko tad apsolīja?

— Pusvalsti. Tas ir viens.

— Un tu dabūsi pusvalsti?

— Un bez tam arī princesi. Viktorija apstājas.

— Tas nu gan nav tiesa, vai ne?

— Tā milzis solīja. Klusums.

— Diezin kāda viņa izskatās? — Viktorija klusi nosaka.

— Ak dievs, viņa ir visskaistākā pasaulē! Kurš tad to nezina!

Viktorija ir satriekta.

— Un tu gribi viņu precēt? — viņa vaicā.

— Protams, kāpēc ne? — viņš atbild. Bet, redzēdams, ka Viktorija tiešām ir aizkustināta, viņš piebilst: — Bet var gadīties, ka dažreiz es parādos virszemē.

Ierodos ciemos.

— Bet viņu tu neņem līdzi! — meitene lūdzas. — Kam tev viņa te vajadzīga?

— Jā, es nākšu viens pats.

— Vai vari to apsolīt?

— Jā, to es varu. Bet kāda tev tur daļa? Tev taču tas ir vienalga.

— Tā nerunā, vai dzirdi! — Viktorija atbild. — Viņa tevi droši vien nemīl tik stipri kā es.

Juhannesa sirdī ielīst silts prieks. Aiz laimes un mulsuma par Viktorijas vārdiem viņš varētu vai zemē ielīst. Viņš neuzdrīkstas paskatīties uz meiteni un novēršas. Tad viņš paceļ no zemes zaru, noberž tam mizu un iesit ar zaru sev pa roku. Beidzot viņš apjukumā sāk svilpot.

— Vai, nu man laiks iet mājās, — viņš saka.

— Ardievu! — meitene atbild un sniedz viņam roku.

Dzirnavnieka dēls aizbrauca uz pilsētu. Viņš ilgi palika projām. Viņš gāja skolā un daudz mācījās, izauga, kļuva liels un spēcīgs, uz virslūpas viņam parādījās pūkas.

Līdz pilsētai bija tālu, braucieni turp un atpakaļ maksāja dārgi, un taupīgais dzirnavnieks daudzus gadus lika dēlam palikt pilsētā gan ziemu, gan vasaru.

Juhanness cauras dienas urbās grāmatās.

Nu jau viņš bija pieaudzis, viņam palika astoņpadsmit, tad divdesmit gadu.

Un tad kādā pavasara pēcpusdienā viņš nokāpa no kuģa. Pilī bija uzvilkts karogs par godu kunga dēlam, kas arī ieradās brīvdienās ar to pašu kuģi; uz piestātni viņam bija atsūtīts pretī pajūgs. Juhanness sveicināja pilskungu, pilskundzi un Viktoriju. Cik liela izaugusi Viktorija! Viņa neatņēma Juhannesa sveicienu.

Viņš vēlreiz pacēla cepuri un dzirdēja, ka meitene vaicā brālim:

— Paklau, Ditlef, — kas tas tāds, kas mūs sveicina? Brālis atbildēja:

— Tas ir Juhanness, dzirnavnieka dēls.

Viktorija pameta uz viņu skatienu, bet trešo reizi Juhanness vairs nesveicināja.

Pajūgs aizbrauca. Juhanness devās uz mājām.

Ak, tu pasaulīt, cik maza bija viņu mājiņa! Juhanness vairs nevarēja ieiet iekšā nepieliecies. Vecāki viņu sagaidīja ar svētku cienastu. Viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Te viss bija dārgu un aizkustinošu atmiņu apdvests. Labie, sirmie vecīši — tēvs un māte — sniedza viņam pēc kārtas roku un apsveica ar atgriešanos.

Vēl tai pašā vakarā viņš apstaigāja salu un visu apskatīja. Pakavējās pie dzirnavām, pie akmeņlauztuves, aizgāja līdz dambim, kur reiz bija ķēris zivis.

Skumīgi viņš klausījās pazīstamo putnu dziesmās, putni jau bija savijuši kokos ligzdas; viņš apmeta pat līkumu, lai apskatītu lielo skudru pūzni mežā. Skudras bija pazudušas, pūznis izmiris. Juhanness pabikstīja to, bet tajā vairs nebija dzīvības zīmju. Tā klaiņodams, viņš pamanīja, ka pilskunga mežs ir stipri izcirsts.

— Nu, vai vēl pazini vecās vietas? — jokodamies jautāja tēvs. — Vai redzēji strazdus, savus senos paziņas?

— Pazinu, bet ne visas. Mežs ir izcirsts.

— Mežs nav mūsu, bet pilskunga. Ne jau mums jāskaita viņa koki. Ikvienam ir vajadzīga nauda, bet pilskungam vajag ļoti daudz naudas, — tēvs atbildēja.

Dienas nāca un aizritēja, gaišas, līksmas dienas, jaukas, bērnības atmiņu apdvestas stundas, kad viss aicina atgriezties pie zemes un tīrajām debesīm, sauc atpakaļ lauku ārēs un kalnos.

Juhanness gāja pa ceļu uz pils pusi. No rīta viņam iedzēla lapsene, un virslūpa bija uztūkuši. Ja viņš satiks kādu no kungiem, tad tikai pasveicinās un ies tālāk. Taču nevienu nesastapa. Pils dārzā viņš ieraudzīja kādu dāmu un, pienācis klāt, sveicinādams dziļi palocījās un tūlīt gāja tālāk. Tā bija pilskundze. Ejot garām pilij, viņa sirds, tāpat kā sendienās, stipri pukstēja. Baltā māja ar daudzajiem logiem un skarbais, augstprātīgais pilskungs joprojām iedvesa viņam bijīgu cieņu. Viņš nogriezās uz kuģu piestātni.

Tur viņš satika Ditlefu un Viktoriju. Juhanness jutās nelāgi — varbūt viņiem liksies, ka viņš sekojis. Turklāt viņam bija uztūkusi virslūpa. Viņš palēnināja gaitu, šaubīdamies, vai iet tālāk. Tomēr viņš gāja. Jau no tālienes viņš sveicināja un, iedams viņiem pretī, turēja cepuri rokās. Abi klusējot atņēma sveicienu un lēnām pagāja viņam garām. Viktorija gan pavērās viņā. Viņas seja it kā notrīsēja.

Juhanness turpināja ceļu. Viņu bija pārņēmis satraukums, par to liecināja pat viņa gaita. Cik liela izaugusi Viktorija, pilnīgi pieaugusi jaunava, un cik skaista! Viņas uzacis virs deguna gandrīz saplūda kopā un atgādināja divas smalkas samta strēmelītes. Acis bija daudz tumšākas, kļuvušas tumši zilas.

Iedams mājup, Juhanness iegriezās pa taku, kas izlocījās cauri mežam tālu no pils dārza. Neviens nevarēs teikt, ka viņš seko pils bērniem pa pēdām. Viņš uzkāpa pakalnā un apsēdās uz akmens. Putni dziedāja aizrautīgi un kaisli, tie sauca un vilināja cits citu, lidoja ar zariņiem knābīšos. Gaisā vēdīja saldena smarža no melnzemes, plaukstošiem pumpuriem un trūdošiem kokiem.

Taču Juhanness gribot negribot atkal ieraudzīja Viktoriju — no pretējās puses viņa nāca tieši uz šo pakalnu, kur viņš sēdēja.

Juhannesu pārņēma bezspēcīgas dusmas, viņš vēlējās būt kaut kur tālu, tālu projām. Šoreiz viņa noteikti domās, ka viņš gribējis viņu satikt. Vai atkal jāsveicina?

Varbūt raudzīties uz otru pusi, izlikties, ka nav viņu pamanījis? Viņam taču ir uztūkusi lūpa.

Bet, kad Viktorija bija pienākusi klāt, viņš piecēlās un noņēma cepuri. Viņa pasmaidīja un palocīja galvu.