Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņš pavērās apkārt. Neviens viņu nedzirdēja, viņš bija viens pats. Viņš joprojām turēja rokā dārgo pulksteni — tas tikšķēja, tas gāja.

«Paldies, paldies, tev, dievs, par šo labo dienu!» Viņš noglāstīja apsūnojušos akmeņus, noglāstīja kritušos zarus. Viktorija viņam neuzsmaidīja. Nē, viņa tā nemēdz darīt. Viņa tikai stāvēja piestātnē, un liegs sārtums ielija viņai vaigos. Ja viņš uzdāvinātu Viktorijai šo pulksteni — varbūt viņa pieņemtu šādu balvu?

Saule rietēja, karstums kritās. Juhanness tikai tagad juta, ka ir galīgi izmircis, un viegls kā spalva skriešus aizskrēja uz mājam.

Pilī bija sabraukuši viesi, draugi un paziņas no pilsētas, augas dienas tur dejoja un līksmoja. Apaļajā tornī visu nedēļu plīvoja karogs.

Bija siena laiks, bet ar zirgiem braukāja jautrie viesi, un siens palika neievākts.

Pļauja vispār nebija sākusies, jo kalpa puišiem vajadzēja aizstāt gan kučierus, gan airētājus, un zāle pļavās nokalta.

Bet dzeltenajā viesistabā nerimtīgi skanēja mūzika...

Tajās dienās sirmais dzirnavnieks apturēja dzirnavas un aizslēdza māju. Viņš bija mācījies no rūgtās pieredzes. Bija gadījies, ka vesels bars jautru pilsētnieku bija iebrukuši pie viņa un joka pēc sagandējuši labības maisus. Naktis bija gaišas un siltas, tās mudināt mudināja uz palaidnībām. Kad bagātais kambarkungs bija jauns, viņš reiz ieradās dzirnavās, nesdams bļodā skudru pūzni, un iemeta skudras graudos.

Kambarkungs jau bija vecs un rāms, bet tagad pilī viesojās Oto, viņa dēls, kam arī prāts nesās uz visādiem stiķiem un niķiem. Par viņa trakulībām klīda visādas valodas...

Klau, mežā atskanēja pakavu dipoņa un saucieni. Tur jādelēja jaunie viesi, zirgi bija notriekti vienās putās. Jātnieki pieauļoja pie dzirnavnieka mājas un sāka dauzīt ar pātagām durvis. Aploda bija pavisam zema, taču viņiem iegribējās iekļūt pa durvīm jāšus.

— Labdien, labdien! — viņi auroja. — Mēs ieradāmies pie jums ciemos!

Dzirnavnieks par šo iedomu tikai pazemīgi smaidīja. Tad jaunie cilvēki steigšus nolēca no zirgiem, piesēja tos un palaida dzirnavas.

— Kausā nav graudu! — dzirnavnieks kliedza. — Jūs sabojāsiet dzirnakmeni!

Briesmīgajā grandoņā neviens viņa balsi nesadzirdēja.

— Juhannes! — dzirnavnieks no visa spēka iesaucās. No akmeņlauztuves atskrēja Juhanness.

— Viņi saberzīs manus dzirnakmeņus! — tēvs kliedza, rādīdams uz viesiem.

Juhanness lēnām piegāja pie jaunajiem cilvēkiem. Viņš bija krīta baltumā, dzīslas deniņos bija pietūkušas. Viņš pazina Oto, kambarkunga dēlu, kas tagad nēsāja kadeta formu, tam līdzi bija vēl divi jaunekļi. Viens no tiem smaidot sveicināja Juhannesu, gribēdams visu griezt par labu.

Juhanness nekliedza un nedraudēja, viņš tikai gāja tālāk. Viņš devās tieši pie Oto.

Pēkšņi viņš ieraudzīja divas jātnieces izjājam no meža, viena no tām bija Viktorija.

Viņai mugurā bija zaļš jātnieces tērps, un viņa jāja uz pilskunga baltās ķēves.

Viktorija nesteidzās klāt, bet, pieturējusi zirgu, pārlaida visiem jautājošu skatienu.

Juhanness spēji pagriezās, uzkāpa uz dambja un atvēra aizvaru. Grandoņa pamazām norima, dzirnavas apstājās.

Oto iesaucas:

Lai maļ! Kāpēc tu tās apstādināji? Lai maļ, es tev saku!

Vai tu palaidi dzirnavas? — jautāja Viktorija. Jā, — Oto smiedamies atbildēja. — Kādēļ tās apstājušas? Kāpēc nemaļ?

— Tāpēc, ka ir tukšas, — Juhanness aizžņaugtā balsī atbildēja. — Vai saproti? Dzirnavas ir tukšas.

— Tās taču ir tukšas. Vai dzirdi? — arī Viktorija piebilda.

— Kā lai es to būtu zinājis? — Oto taisnodamies smējās. — Bet atļaujiet jautāt: kāpēc tās ir tukšas? Vai aizmirsies iebērt graudus?

— Kāp zirgā! — uzsauca viens no Oto biedriem, lai izbeigtu šo sarunu.

Viņi uzlēca zirgos. Pirms aizjāšanas viens no jaunekļiem Juhannesam atvainojās.

Viktorija palika beidzamā. Pajājusi kādu gabaliņu, viņa pagrieza zirgu atpakaļ.

— Esiet tik laipns un atvainojieties savam tēvam mūsu vietā! — viņa sacīja.

— Kadets gan varēja pats atvainoties, — Juhanness atbildēja.

— Jā, jums taisnība, tomēr... Viņam galva pilna visādu izdomu... Es, liekas, jūs sen neesmu redzējusi, Juhannes.

Juhanness pavērās viņā, neticēdams savām ausīm. Vai viņš nepārklausījās? Vai tiešām viņa aizmirsusi pērno svētdienu — viņa triumfa dienu!

Viņš atbildēja:

— Es jūs pagājušajā svētdienā redzēju piestātnē.

— Ak jā, — viņa tūdaļ atbildēja. — Cik labi, ka jums izdevās palīdzēt stūrmanim! Meiteni taču atrada, vai ne?

Viņš atbildēja strupi, juzdamies aizskarts:

— Jā. Meiteni mēs atradām.

— Bet varbūt, — viņa turpināja, it kā viņai šī doma tikai nupat būtu ienākusi prātā, — varbūt jūs viens pats... Nu, vai nav vienalga. Jā, es ceru, ka jūs atvainosieties mūsu vietā savam tēvam. Ar labu nakti!

Smaidīdama viņa pamāja ar galvu un, pievilkusi pavadu, aizjāja.

Kad Viktorija vairs nebija redzama, Juhanness satraukts un aizvainots arī devās uz mežu. Pēkšņi viņš ieraudzīja Viktoriju stāvam pie koka. Atspiedusies pret stumbru, viņa elsoja.

Vai viņa nokritusi no zirga? Vai sasitusies?

Juhanness gāja viņai klāt un jautāja:

— Kas jums noticis?

Viņa panācās pretī, izstiepa rokas, viņas acis mirdzēja. Taču viņa tūlīt apstājās, rokas noslīga, un viņa atbildēja:

— Nē, man nekas nav noticis, es palaidu zirgu pa priekšu un pati gāju kājām... Juhannes, neskatieties tā uz mani! Tur, pie dambja, jūs stāvējāt un raudzījāties uz mani. Ko jūs gribat?

— Ko es gribu? Es nesaprotu... — viņš izstomīja.

— Cik jums plata roka! — viņa pēkšņi sacīja un uzlika savu roku uz Juhannesa delnas. — Lūk, te, kur sākas plauksta. Un kā jūs esat iededzis, pavisam brūns!

Viņš sakustējās, gribēja satvert viņas roku. Taču viņa, pacēlusi svārku malu, sacīja:

— Nē, nē, man nekas nav noticis. Es tikai gribēju iet kājām mājup. Ar labu nakti!

Juhanness atkal aizbrauca uz pilsētu. Un aizritēja dienas un gadi, ilgs laiks, ko aizpildīja saspringts darbs un sapņi, mācības un dzejošana. Viņam uzsmaidīja laime, viņš uzrakstīja dzejoli par Esteri — «jūdu meiteni, kura kļuva Persijas karaliene»; šo darbu iespieda, un viņš pat saņēma honorāru. Otrs dzejolis — «Mīlestības maldu takas», kas bija sarakstīts mūka Venda vārdā, sagādāja viņam popularitāti.

Kas tad ir mīlestība? Vēja šalkas rožu ceros, nē, liesma, kas kvēlo asinīs.

Mīlestība ir velnišķīga mūzika, tās skaņas liek lēkāt pat sirmgalvja sirdij. Tā gluži kā mārpuķīte atveras, tuvojoties naktij, un gluži kā anemone no vieglākās vēsmas sakļauj ziedlapiņas un novīst, ja tai pieskaras.

Tāda ir mīlestība.

Tā var cilvēku pazudināt, atgriezt dzīvē un atkal iededzināt viņam savu kauna zīmi. Šodien tā ir vēlīga pret mani, rīt — pret tevi, bet parīt jau pret citu, tāpēc ka tā ir nepastāvīga. Tomēr tā var uzspiest tev neizdzēšamu zīmogu un degt gaišās liesmās līdz tavai nāves stundai, tāpēc ka tā ir mūžīga. Kas tad īsti ir mīlestība?

Ak, mīlestība — tā ir vasaras nakts ar zvaigžņotām debesīm un zemes smaržu.

Bet kādēļ tā jaunekli mudina meklēt nomaļas takas un laupa sirmgalvim mieru viņa vientuļajā istabiņā? Ak, mīlestība, tu pārvērt cilvēka sirdi ziedošā dārzā un netīrā mēslainē, krāšņā un nekautrīgā dārzā, kam augsni baro noslēpumainības un netiklības atkritumi.