Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Bet kādēļ jūs neesat virtuvē? Eva taču ir tur. Man liekas, arī jums vajadzētu būt tur.

Un viņa naidīgi pavērās manī.

Lai arī reti biju bijis sabiedrībā, taču kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Es teicu:

— Vai jūs nebaidāties, ka jūs pārpratīs, Edvardas jaunkundz?

— Nē, kā tad tā? Protams, var jau gadīties. Bet kādēļ?

— Jūs dažreiz runājat ļoti neapdomīgi. Tagad, piemēram, man liekas, jūs mani izraidāt virtuvē, bet tas, protams, ir pārpratums. Es taču zinu, ka jūs neatļautos tādu rupjību.

Viņa dažus soļus atkāpās. Redzēju, ka viņa saspringti domā par to, ko teikusi. Tad viņa pagriezās, atkal pienāca mums blakus un, elpai aizraujoties, sacīja:

— Tas nav nekāds pārpratums, leitnanta kungs. Jūs sapratāt mani pareizi, es jūs raidīju virtuvē.

— Bet Edvarda! — izbijusies izsaucās skolotāja.

Un es atsāku runāt par karu, par Krimas kampaņu, taču manas domas bija tālu no šiem tematiem. Skurbulis izgaisa, tomēr galvā palika smagums, zeme izslīdēja man zem kājām, un es atkal, tāpat kā daudzas reizes, zaudēju apvaldu. Piecēlos no dīvāna un gribēju doties ārā. Mani aizturēja ārsts.

— Es patlaban dzirdēju par jums uzslavu, — viņš saka.

— Uzslavu? No kā?

— No Edvardas. Rau, viņa vēl stāv turpat un mirdzošām acīm raugās uz jums. Es to nekad neaizmirsīšu. Spriežot pēc acīm, Edvarda ir iemīlējusies, turklāt viņa skaļi paziņoja, ka jūs dievinot.

— Patīkami dzirdēt, — es smiedamies atbildēju. Ak, man galvā valdīja juceklis.

Es piegāju pie barona, it kā gribēdams kaut ko sacīt, un, kad biju pieliecies tuvu klāt, iespļāvu viņam ausī. Viņš satrūkās un apmulsis stulbi blenza uz mani. Vēlāk redzēju, ka viņš par notikušo stāsta Edvardai un viņa sadrūmst. Viņa, protams, atcerējās kurpi, ko biju iesviedis jūrā, tases un glāzes, ko nelaimīgā kārtā biju saplēsis, un visus manus labā toņa pārkāpumus. Tas viss droši vien no jauna uzpeldēja viņas atmiņā. Man kļuva kauns, viss bija pagalam, no visām pusēm manī vērās baiļpilni un pārsteigti skatieni, es aizlavījos līdz durvīm un atstāju Sirilundu neatvadījies un nepateicies.

Barons braukšot projām, nu labi! Es pielādēšu bisi, uzkāpšu kalnos un par godu viņam un Edvardai vairākas reizes izšaušu. Es izurbšu klintī dziļu caurumu, ielikšu tajā mīnu un uzspridzināšu klinti viņam un Edvardai par godu. Un milzīgs klints bluķis atlūzis un iegāzīsies jūrā, kad viņa kuģis brauks garām. Es zinu tādu vietu, iedobi klintī, pa to jau agrāk vēlušies akmeņi un nolīdzinājuši ceļu uz jūru. Dziļi lejā tur ir laivu pietura.

— Divus akmens urbjus! — es saku kalējam. Un kalējs uzasina man divus urbjus...

Eva ir norīkota braukāt no dzirnavām uz piestātni ar Maka kunga zirgiem. Viņa dara vīriešu darbu un ved maisus ar graudiem un miltiem. Es viņu sastopu. Cik kvēli viņa uz mani skatās, cik viņa skaista! Augstais dievs, cik liegs ir viņas smaids! Katru vakaru es viņu satieku.

— Tu smaidi tā, it kā tev nebūtu nekādu rūpju, Eva, mana mīļotā.

— Tu mani sauc par savu mīļoto! Esmu neizglītota sieviete, bet es būšu tev uzticīga. Būšu tev uzticīga, kaut man tāpēc būtu jāmirst. Maka kungs ik dienas kļūst negantāks un negantāks, bet es par to nedomāju; viņš kliedz uz mani, bet es nekā neatbildu. Vakar viņš satvēra mani aiz rokas un niknumā nobālēja. Man ir viena bēda.

— Un kas tā par bēdu?

— Maka kungs tev draud. Viņš man saka: «Ak tā, tev prātā tikai leitnants!» Es atbildu: «Jā, es viņu mīlu.» Tad viņš saka: «Nu, pagaidi vien, es viņu no šejienes aiztrenkšu!» Tā viņš teica vakar.

— Nekas, lai viņš draud vien... Eva, ļauj man paskatīties uz tavām kājām! Vai tās joprojām ir tik maziņas? Aizver acis, bet es paskatīšos!

Un viņa aizver acis un metas man ap kaklu. Visa viņa trīc. Es ienesu viņu mežā.

Zirgi stāv un gaida.

Es sēžu kalnos un kaļu. Rudens gaiss ir dzidrs kā kristāls. Noteikti un ritmiski ceļas un krīt veseris. Ezops raugās manī izbrīna pilnām acīm. Lāgu lāgiem sirds man aiz prieka iepukstas straujāk: neviens, neviens taču nezina, ka esmu te — viens pats kalnos.

Gājputni jau aizlaidušies; laimīgu ceļu, laipni sagaidīsim atpakaļ! Palikušas tikai zīlītes un daži ķivuļi — rosās krūmos un tekalē pa klintīm. Pīp-pīīp! Viss tik ļoti pārvērties. Pelēkās klintis izraibinātas sarkanām bērzu lapām gluži kā asins traipiem, bet no virsāja šur tur stīdz laukā kazrozes un pulkstenīši, šūpojas un klusi žūžo dziesmiņu: žū-žū! Bet pāri visam, kaklu izstiepis, nolūkodams laupījumu, lidinās jūras ērglis.

Un klāt jau vakars, es nolieku savu urbi un veseri zem akmens, tagad varu atvilkt elpu. Viss dun, no ziemeļiem uz augšu kāpj mēness, kalni met milzīgas ēnas. Mēness ir pilns, tas atgādina degošu salu, izskatās kā apaļa, mīklaina vara ripa; es staigāju apkārt un nevaru vien nobrīnīties. Ezops pielec kājās, kaut kas viņu satrauc.

— Kas ir, Ezop? Es esmu noguris no savām rūpēm un raizēm, gribu tās aizmirst, atvairīt. Esi mierīgs, Ezop, klausi, man pietiek nemiera. Zini, Eva jautā: «Vai tu reizēm domā arī par mani?» Es atbildu: «Vienmēr tikai par tevi.» Eva atkal jautā:

«Un vai domas par mani tev sagādā prieku?» Es atbildu: «Jā, jā, tikai prieku, vienmēr prieku.» Tad Eva saka: «Tavi mati sāk sirmot.» Un es atbildu: «Jā, sāk mazliet sirmot.» Bet Eva vaicā: «Vai tie sirmo no drūmām domām?» Un es atbildu: «Varbūt.» Beidzot Eva saka: «Tātad tu nedomā tikai par mani...» Ezop, gulies zemē un esi mierīgs, es tev pastāstīšu vēl kaut ko...

Taču Ezops stāv un ošņājas, skatīdamies uz ieleju, tad iesmilkstas un sāk raustīt mani aiz svārkiem. Kad es beidzot pieceļos, viņš metas lejā, ko kājas nes. Debesīs virs meža parādās blāzma, es pielieku soli, jau redzu ugunskuru, milzīgu sārtu. Es palieku stāvam un skatos, paeju vēl dažus soļus un skatos, skatos, kā deg mana būda.

Ugunsgrēks bija Maka kunga darbs, to es tūlīt sapratu. Bojā aizgāja manas zvērādas, putnu spārni un izbāztais ērglis. Viss sadega. Ko nu? Divas naktis es pārlaidu zem klajas debess, bet negāju uz Sirilundu lūgt patvērumu. Pēc tam es noīrēju pamestu zvejnieka mājeli un aizbāzu šķirbas ar sausām sūnām. Gulēju uz sārtu viršu gubas, es tos atnesu no kalniem. Man atkal bija jumts virs galvas.

Edvarda atsūtīja pie manis kalpotāju, lai pateiktu, ka viņa dzirdējusi par manu nelaimi un sava tēva vārdā piedāvā istabu Sirilundā. Edvarda aizkustināta? Edvarda cēlsirdīga? Es neko neatbildēju. Paldies dievam, man atkal ir pajumte un es varu atļauties sev prieku nelikties zinis par Edvardas piedāvājumu. Es viņu satiku uz ceļa konā ar baronu, viņi gāja roku rokā, es pavēros viņiem sejā un, garām ejot, sveicināju.

Viņa apstājās un vaicāja:

— Jūs nevēlaties dzīvot pie mums, leitnanta kungs?

— Es jau iekārtoju sev jaunu mājokli, — es atbildēju un arī apstājos.

Viņa raudzījās uz mani, viņas krūtis strauji cilājās.

— Mēs arī jūs netraucētu, — viņa sacīja.

Mana sirds pateicībā atvilga, bet es nespēju bilst ne vārda.

Barons gausi gāja tālāk.

— Jūs mani laikam nekad vairs negribēsiet redzēt? — viņa vaicāja.

— Es jums pateicos, Edvardas jaunkundz, ka jūs man piedāvājāt pajumti, kad nodega mana būda, — es sacīju. — Tas bija cildeni jo vairāk tāpēc, ka mana būda droši vien nenodega bez jūsu tēva ziņas. — Un, cepuri pacēlis, zemu palocījies, es pateicos viņai par piedāvājumu.