Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— No jums ik mirkli var sagaidīt vislielākās cūcības,— viņa turpināja. — Apnīk jūs visu laiku uzmanīt.

Cik nežēlīgi viņa to pateica! Mani pārņēma asas sāpes, es tikko noturējos kājās, it kā viņa man būtu iesitusi. Edvarda vēl nerimās, viņa piemetināja:

— Lai Eva jūs uzmana! Tikai diemžēl viņa jau ir precējusies.

— Eva? Jūs sakāt, ka Eva ir precējusies?— es vaicāju.

— Jā, precējusies!

— Ar ko tad?

— To nu jums vajadzētu zināt. Eva ir kalēja sieva.

— Vai tad viņa nav kalēja meita?

— Nē, sieva. Jūs laikam domājat, ka es meloju?

Es tā nedomāju, biju tikai pārlieku pārsteigts. Stāvēju un brīnījos — vai tiešām Eva ir precējusies?

— Nu tad jūs var apsveikt ar laimīgu izvēli, — Edvarda piebilda.

Vai tiešām tam nebūs gala! Aiz sarūgtinājuma trīcēdams, es sacīju:

— Bet jūs padomājiet par ārstu, kā jau jums ieteicu. Paklausiet drauga padomam! Jūsu princis ir vecs stulbenis. — Un savā satraukumā es pārspīlēju, teicu, ka viņš ir plikpauris, gandrīz akls; teicu, ka viņš valkā kreklu ar ģerboni rotātām pogām aiz tīrās uzpūtības, lai plātītos ar savu dižciltību. — Es, starp citu, nemaz negribu ar viņu tuvāk iepazīties, — teicu. — Viņā nav nekā ievērības cienīga, kāda ir viņa būtība, nav skaidrs, bet tāds sīkalītis vien jau viņš ir.

—_ Viņš nav nekāds sīkalītis! — viņa kliedza, un viņas balss drebēja aiz niknuma. — Viņš ir daudz kas vairāk, nekā tu domā, mežonis tāds! Bet pagaidi tikai, viņš ar tevi vēl parunās, es to viņam palūgšu! Tu domā, ka es viņu nemīlu, bet drīz redzēsi, ka esi alojies! Es ar viņu precēšos, domāšu par viņu dienu un nakti. Atceries, ko es saku: es viņu mīlu! Lai jau nāk tava Eva, ha-ha-hā, augstais dievs, lai tik nāk, tas man ir vienalga! Jā, man jātiek no šejienes projām...

Viņa sāka iet projām lejup pa taciņu. Viņa paspēra dažus sīkus solīšus, tad pagriezās atpakaļ, un viņas seja bija līķa bālumā. Viņa novaidējās:

— Un nemūžam vairs nerādies manās acīs!

Lapas dzeltē, garie kartupeļu laksti zied kupliem čemuriem, atkal ir atļauts medīt, es šauju irbes, medņus un zaķus. Reiz nošāvu ērgli. Klajas, augstas debesis, dzedras naktis, skanīgas skaņas, viegli trokšņi mežā un laukos. Mierīgi dun plašā pasaule...

— Nez kāpēc Maka kungs vairs neko nemin par tiem diviem alkiem, kurus es nošāvu? — es sacīju ārstam.

— Par to jūs varat pateikties Edvardai, — viņš atbildēja. — Es to zinu. Dzirdēju, kā viņa jūs aizstāvēja.

— Viņai nu gan es nepateikšos, — nosaku. Atvasara... Taciņas sadala strēmelēs dzelteno mežu, katru dienu dzimst jauna zvaigzne. Mēness slīd kā ēna, zelta ēna, kas iemērkta sudrabā...

— Dievs ar tevi, Eva, tu taču esi precējusies?

— Vai tad tu nezināji?

— Nē, es nezināju.

Viņa klusē un žņauga manu roku.

— Dievs lai stāv tev klāt, bērns, ko mēs tagad darīsim?

— Ko tu gribi. Varbūt tu vēl tūdaļ neaizbrauksi, es priecāšos, kamēr tu būsi te.

— Nē, Eva.

— Jā, jā, kamēr vien tu esi te!

Viņa izskatās nomākta un visu laiku žņauga manu roku.

— Nē, Eva, nē! Viss beidzies.

Un aizrit naktis, aizrit dienas. Jau trīs dienas pagājušas pēc šīs sarunas. No meža iznāk Eva ar smagu malkas nastu. Cik nastu šī nabaga meitene šovasar pārnesusi no meža!

— Noliec nesamo, Eva, un atļauj palūkoties, vai tavas acis ir tikpat zilas kā agrāk!

Viņas acis ir apsarkušas.

— Nu pasmaidi atkal, Eva! Es vairs nespēju tev pretoties, esmu tavs, esmu tavs...

Vakars. Eva dzied, es dzirdu viņas dziesmu, un man kaklā iesprūst kamols.

— Jā, esmu tik priecīga.

Viņa paceļas pirkstgalos, lai apskautu manu kaklu, viņa ir tik maziņa.

— Bet, Eva, tev rokas vienās skrambās! Mans dievs, ko es dotu, lai tu tās nebūtu saskrambājusi!

— Tas nekas.

Viņas seja tik brīnumaini staro.

— Eva, tu esi runājusi ar Maka kungu?

— Vienreiz.

— Ko viņš teica, un ko teici tu?

— Viņš pret mums ir kļuvis ļoti cietsirdīgs, manam vīram viņš dienu un nakti liek strādāt uz tilta, arī mani viņš spiež strādāt visādus darbus. Viņš uzdod man vīrieša darbus.

— Kāpēc viņš tā dara? Eva raugās zemē.

— Kāpēc viņš tā dara, Eva?

— Tāpēc, ka es mīlu tevi.

— Kā tad viņš to var zināt?

— Es pati viņam to pateicu. Klusums.

— Lai dievs dod, ka viņš nebūtu pret tevi tik cietsirdīgs, Eva!

— Bet tas nekas. Man tagad viss ir tīrais nieks. Un viņas balss trīc gluži kā klusa dziesmiņa.

Lapas nemitīgi dzeltē, iet uz ziemas pusi. Debesīs zvīļ daudz vairāk zvaigžņu, un mēness jau izskatās kā sudraba ēna, kas iemērkta zeltā. Sala vēl nav bijis, tikai dzedrs klusums mežā un visur dzīvība, dzīvība... Ik koks nogrimis domās. Ogas ir nobriedušas.

Un tad pienāca divdesmit otrais augusts un bija trīs naktis, dzelžainas naktis, kad pēc ziemeļu kalendāra vasarai jāatvadās un rudenim jāuzliek zemei savi dzelži.

Pirmā dzelžainā nakts.

Deviņos noriet saule. Pār zemi klajas blāva tumsa, redzamas dažas zvaigznes, pēc divām stundām parādās mēness sirpis.

Es eju uz mežu ar savu bisi un suni. Es savācu zarus, aizdedzu, un ugunskura atblāzma apspīd priežu stumbrus. Sala nav bijis.

— Pirmā dzelžainā nakts, — es saku. Un mani pārņem spējš, mulsinošs prieks. — Kādas vietas, kāds laiks, cik te ir labi! ...

Cilvēki un zvēri, un putni, vai jūs mani dzirdat? Esi slavēta, mana vientuļā nakts mežā! Esi slavēta, tumsa un dieva elpa koku lapotnē, un jaukā, vienkāršā klusuma melodija, kas skan man ausīs, esiet slavētas zaļās un dzeltenās lapas! Esi slavēta, nerimtīgā dzīvības rosme šajā klusumā, un esi slavēts tu, mans suns, kas aposta zāli, lai slavēts tavs jutīgais purns! Un esi slavēts arī tu, meža kaķi, kas uzglūni zvirbulim tumsā, šai tumsā! Esi slavēts, zemes svētlaimīgais miers, esi slavēts, mēness, un esiet slavētas arī jūs, zvaigznes!

Es pieceļos un klausos. Nē, neviens mani nav dzirdējis. Es atkal apsēžos.

Paldies par vientuļo nakti, paldies par kalniem! Paldies par tumsu un jūras šņākām, tās mīt manā sirdī. Paldies ari par to, ka esmu dzīvs, ka elpoju, paldies, ka šonakt esmu dzīvojis! Klau! Ko es jaužu tur — gan austrumos, gan rietumos? Dievs staigā pa plašo pasaules telpu! Klusums šalc manās ausīs. Tās ir asinis, kas mutuļo Visuma dzīslās, radītajam darbs rit pilnā sparā, un es un pasaule esam viņa roku darbs. Ugunskurs apspīd sidrabainu zirnekļa tīmekli, jūrā skan airu raksts, debesu pamalē spoži blāzmo kāvi. No visas sirds un savas nemirstīgās dvēseles pateicos par to, ka man, tieši man ļauts te sēdēt pie ugunskura.

Klusums. Krītot dobji atsitas pret zemi priežu čiekurs. «Dzi, nokrita čiekurs!» es nodomāju. Mēness ir augstu.

Liesmas plīvo, taisās apdzist, drīz ugunskurs būs izdedzis, un, kad nakts iet uz galu, es dodos mājās.

Otra dzelžainā nakts. Tikpat kluss un silts. Es domāju un domāju. Neapjauzdams, ko daru, es pieeju pie kāda koka, uzvelku cepuri dziļi uz pieres, atspiežos ar muguru pret stumbru un salieku rokas aiz pakauša. Es skatos ugunskurā un domāju, liesmas žilbina man acis, bet es to nejūtu. Es ilgi stāvu šajā neērtajā pozā un raugos liesmās; un kājas man nogurst, saļogās, notirpst, un man jāapsēžas. Tikai tagad es saprotu, cik muļķīgi izturos. Kāpēc tik ilgi jāskatās liesmās?