Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Slimā kāja man joprojām radīja mokas un neērtības, naktīs tā bieži niezēja un neļāva aizmigt, lāgiem to caururba smeldzīgas sāpes un uz laika maiņām lauzīja. Tas vilkās ilgi. Taču klibot es nekliboju.

Dienas aizritēja.

Maka kungs bija atgriezies, es to tūdaļ dabūju manīt. Viņš man atņēma laivu un sagādāja grūtības; medību sezona vēl nebija sākusies, un es nekā nedrīkstēju šaut. Bet kādēļ viņš, ne vārda neteicis, atņēma man laivu? Divi Maka kunga noliktavu strādnieki no rīta bija izveduši jūrā kādu svešinieku.

Es satiku ārstu.

— Man atņēma laivu, — es teicu.

— Te ieradies kāds viesis, — viņš atbildēja. — Viņu ik dienas ar laivu vedīs jūrā un vakaros atpakaļ. Viņš pēta jūras dzīles.

Atbraucējs bija soms. Maka kungs ar viņu nejauši bija iepazinies uz tvaikoņa klāja, viņš brauca no Špicbergenas, veda līdzi gliemežvāku un jūras dzīvnieciņu krājumu, viņš dēvējās par baronu. Maka kunga mājā viņam tika ierādīta lielā zāle un blakus istaba. Pret viņu izturējās ar lielu uzmanību.

«Es ilgi neesmu ēdis gaļu, varbūt Edvarda mani pacienās ar vakariņām,» nodomāju un devos uz Sirilundu. Es tūdaļ ievēroju, ka Edvardai mugurā jauna kleita.

Šķita, ka viņa ir izaugusi, kleita bija ļoti gara.

— Piedodiet, ka es nepieceļos, — viņa vienīgi sacīja un sniedza man roku.

— Jā, mana meita diemžēl savārgusi, — Maka kungs apliecināja. — Saaukstējusies, tā iet, kad nepiesargās ... Jūs laikam esat atnācis sakarā ar laivu? Vajadzēs jums dot citu, mazāku. Tā gan nav jauna, bet ja labi izsmeļ... Redzat, pie mums apmeties zinātnieks, un jūs taču saprotat, ka šis kungs... Viņam nav daudz laika, viņš strādā visu dienu un atgriežas tikai vakarā. Pagaidiet, viņš drīz būs, tad jūs viņu sastapsiet. Vai jūs negribētu ar viņu iepazīties? Te ir viņa vizītkarte — ar ģerboni, viņš ir barons. Patīkams cilvēks. Es iepazinos ar viņu nejauši.

«Redz nu,» es nodomāju. «Tevi vakariņās neielūdz. Paldies dievam, es jau tikai tāpat iegriezos, iešu mājās. Būdā man ir vēl nedaudz zivju Gan jau iztikšu.»

Atnāca barons. Neliela auguma vīrietis ap gadiem četrdesmit. Viņa seja bija šaura un gara, izcilniem vaigu kauliem, bārda šķidra un melna. Skatiens aiz biezajiem briļļu stikliem bija ass un urbīgs. Pat uz viņa krekla pogām bija piecstarainais ģerbonis, tāds pats kā uz vizītkartes. Viņš bija mazliet sakumpis, kalsnās rokas klāja zilas dzīslas, bet nagi šķita kā no dzeltena metāla.

— Ļoti priecājos, leitnanta kungs. Vai leitnanta kungs te dzīvo jau ilgi?

— Dažus mēnešus.

Patīkams cilvēks. Maka kungs ierosināja viņam pastāstīt par gliemežvākiem un jūras dzīvnieciņiem. Viņš to darīja labprāt. Paskaidroja, kādas mālu šķirnes atrodas Govju salu apkaimē, iegāja zālē un iznesa no turienes Baltās jūras aļģu paraugu. Viņš visu laiku cēla pie virsdegunes labās rokas rādītāja pirkstu un stumdīja uz deguna biezas zelta acenes. Maka kungs likās ļoti ieinteresēts. Aizritēja stunda.

Barons ierunājās par negadījumu ar manu kāju, par manu nelaimīgo šāvienu. Vai es esot jau pavisam vesels? Tiešām? Viņš par to priecājoties.

«Kā viņš zina par šo negadījumu?» es domāju. Un vaicāju:

— No kā barona kungs dzirdējis par manu nelaimi?

— No ... Jā, kurš tas bija? No Makas jaunkundzes, man šķiet. Vai nav tiesa, Makas jaunkundz?

Edvarda pietvīka kā uguns.

Es te biju atnācis tik nožēlojams, vairākas dienas mani bija mācis smags izmisums, bet no šiem svešinieka vārdiem man uzreiz kļuva silti ap sirdi. Es nepaskatījos uz Edvardu, bet domāju: «Pateicos tev, ka esi par mani runājusi, ka tava mute minējusi manu vārdu, kaut arī tev tas nekā nenozīmē. Ar labu nakti!»

Es ardievojos. Edvarda arī tagad nepiecēlās, pieklājības labad viņa aizbildinājās ar savārgumu. Vienaldzīgi viņa man sniedza roku.

Un Maka kungs aizrautīgi runājās ar baronu. Viņš stāstīja par savu vectēvu konsulu Maku:

— Neatceros, vai jau esmu stāstījis barona kungam, ka šo spraudi pie mana vectēva krūtīm pats ar savu roku piespraudis karalis Kārlis Juhans.

Es izgāju ārā uz kāpnēm, neviens mani nepavadīja. Garām ejot, pametu skatienu uz zāles logiem, tur stāvēja Edvarda, tik gara un slaida, ar abām rokām viņa bija atbīdījusi aizkarus un lūkojās ārā. Es pat nepaklanījos, galva man bija tukša, mani pārņēma liels mulsums, un es steidzos projām.

«Paklau, apstājies mirkli!» es pats sev uzsaucu, kad biju sasniedzis mežmalu.

«Augstais dievs, tam jādara gals.» Es pēkšņi aizsvilos un bezspēcīgās dusmās ievaidējos. Man vairs nebija nedz goda jūtu, nedz lepnuma. Edvardas labvēlību es biju baudījis ne vairāk par nedēļu, tagad tas sen jau garām, bija laiks pie tā pierast.

Taču mana sirds joprojām nerimās un sauca viņu un par viņu atgādināja ceļa putekļi, gaiss, zeme zem manām kājām... Dievs debesīs, ko tas nozīmē!

Es iegāju būdā, izcepu zivis un ieturēju vakariņas.

«Augas dienas tu sevi nomoki nožēlojama skolas skuķa dēļ, un tukši sapņi nedod tev miera naktīs. Un smacīgs gaiss apžņaudz tavu galvu, sasmacis, smirdošs pērngada gaiss. Bet debesis trīsuļo brīnišķā zilgmē, un kalni aicina tevi. Nāc, Ezop, heisā!»

Aizritēja nedēļa. Es aizņēmos no kalēja laivu un zvejoju iztikai zivis. Edvarda un barons vakarus allaž pavadīja kopā, līdzko viņš atgriezās no jūras, reiz es viņus redzēju pie dzirnavām. Citreiz viņi abi pagāja garām manai būdai, es atrāvos no loga un katram gadījumam klusi aizslēdzu durvis. Es redzēju viņus kopā, bet tas mani nemaz neietekmēja; es tikai paraustīju plecus. Kādu vakaru es viņus abus sastapu uz ceļa, mēs sasveicinājāmies, es pagaidīju, kamēr palokās barons, bet pats nevērīgi pieliku pāris pirkstu pie cepures. Es mierīgi gāju viņiem garam un vienaldzīgi viņus uzlūkoju.

Atkal aizritēja diena.

Cik daudz garu, vienmuļu dienu jau aizritējis! Mani bija pārņēmusi dziļa nomāktība, galvā bija tikai viena doma, pat draudzīgais pelēkais akmens pie manas būdas it kā bezcerīgi un skumīgi noskatījās uz mani, kad es tam gāju garām. Tuvojās lietus, bija spiedīgs karstums, kreiso kāju lauzīja, no rīta redzēju trakojam Maka kunga ērzeli, tas viss liecināja par laika maiņu. «Jānodrošinās ar iztiku, kamēr vēl pieturas labs laiks,» es nospriedu.

Es piesēju Ezopu saitē, paņēmu makšķerēšanas piederumus un bisi un devos uz piestātni. Jutos neparasti nomākts.

— Kad pienāks pasta kuģis? — es jautāju kādam zvejniekam.

— Pasta kuģis? Pēc trim nedēļām, — viņš atbildēja.

— Es gaidu savu formas tērpu, — sacīju.

Pēc tam es satiku vienu no Maka kunga veikala pārdevējiem. Es paspiedu viņa roku un teicu:

— Dieva dēļ, sakiet — vai jūs nekad vairs Sirilundā nespēlējat vistu?

— Kā tad ne? Spēlējam gan, turklāt bieži, — viņš atbildēja.

Klusums.

— Man pēdējā laikā nav iznācis aiziet, — es piemetināju.

Aizīros līdz saviem sēkļiem. Bija kļuvis tveicīgs, odi lidoja bariem, un man visu laiku vajadzēja smēķēt, lai no tiem paglābtos. Zivis kodās, es makšķerēju ar divām makšķerēm un izvilku krietnu lomu. Atceļā nošāvu divus alkus.

Kad piestāju pie steķiem, tur stāvēja kalējs. Viņš strādāja. Man ienāca prātā kāda doma, un es viņam vaicāju:

— Vai neiesim kopā mājās?

— Nē, — viņš atbildēja. — Maka kungs man iedevis tik daudz darba, ka jāstrādā līdz pusnaktij.