Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Un es pagriezos un steigšus aizgāju, lieliem soļiem metos cauri mežam uz savu būdu.

Labu laiku es paliku sēžot uz lāviņas tāpat, kā biju ienācis, — ar somu pār pleciem un bisi rokās. Galvā rosījās dīvainas domas. Kāpēc es nesavaldījos? Ar nožēlu atcerējos, ka biju ārstu apskāvis un valgām acīm raudzījies viņā. «Tagad viņš par to uzjautrināsies,» es domāju, «varbūt patlaban viņi abi ar Edvardu ņirgājas par mani. Viņš bija atstājis savu spieķi gaitenī. Vai nav tiesa, pat tad, ja es klibotu, tomēr nebūtu ārsta vērts, tie bija Edvardas vārdi...

Es nostājos savas istabas vidū, uzvelku bisei gaili, pielieku stobru pie kreisās kājas locītavas un nospiežu. Lode iziet cauri pēdai un ieurbjas grīdā. Ezops izbijies īsi ierejas.

Pēc brītiņa pie durvīm klauvē. Tas ir ārsts.

—Atvainojiet, ka es jūs traucēju, — viņš iesāk. — Jūs tik ātri aizgājāt, bet es domāju, ka nebūtu par ļaunu, ja mēs mazliet parunātos. Man liekas, te ož pēc pulvera?

Viņš ir pilnīgi skaidrā.

— Vai jūs satikāt Edvardu? Vai dabūjāt savu spieķi? — es vaicāju.

— Spieķi es dabūju. Nē, Edvarda jau bija apgūlusies... Kas tad tas? Augstais dievs, jums taču tek asinis!

— Nē, nekas. Gribēju nolikt bisi, bet tā sprāga, taču nieks vien ir. Velns ar ārā, vai tad man jādod jums par visu paskaidrojumi?... Tātad savu spieķi jūs dabūjāt?

Viņš nenolaida acis no mana sašautā zābaka un asins straumītes. Tad viņš ātri nolika spieķi un nomauca cimdus.

— Sēdiet mierīgi, zābaks jānovelk! Tā jau man šķita, ka dzirdu šāvienu.

Kā es vēlāk nožēloju šo muļķību! Šāvienam nebija nekādas nozīmes, es nekā nepanācu, tikai vairākas nedēļas sevi piesaistīju pie būdas. Vēl tagad skaidri atceros visas mocības un nepatikšanas. Manai veļas mazgātājai vajadzēja nākt katru dienu visu apkopt, pirkt man ēdienu, vadīt saimniecību. Tā pagāja vairākas nedēļas. Te tev nu bija!

Ārsts kādu dienu iebildās par Edvardu. Es dzirdēju minam viņas vārdu, klausījos, ko viņa teikusi un darījusi, bet tas viss man vairs nelikās svarīgs, it kā viņš runātu par kaut ko svešu un tālu, kas uz mani neattiecas. «Cik ātri viss aizmirstas!» es pārsteigts nodomāju. Bet ko jūs pats domājat par Edvardu, ja tā stāstāt? Taisnību sakot, man viņa nav ienākusi prātā jau vairākas nedēļas. Pag, liekas, jūsu starpā kaut kas bijis, jūs tik bieži satikāties, izbraucienā ar laivu jūs bijāt namatēvs un viņa — namamāte.

Nenoliedziet, dakter, kaut kas nudien bija, tādas kā savstarpējas simpātijas. Nē, dieva dēļ, neatbildiet, jums nav jādod man nekādi paskaidrojumi, es nejautāju, lai kaut ko izdibinātu, runāsim par ko citu, ja vēlaties. Kad es varēšu staigāt?

Es sēdēju un domāju par to, ko nupat teicu. Kādēļ es sirds dziļumos baiļojos, ka ārsts varētu kļūt atklāts? Kāda man daļa gar Edvardu? Es viņu esmu aizmirsis.

Saruna atkal pievērsās Edvardai, un es no jauna pārtraucu ārstu, dievs vien zina, ko es baidījos dzirdēt.

— Kādēļ jūs mani pārtraucat? — viņš jautāja. — Vai jūs neciešat, ka es minu viņas vārdu?

— Sakiet, dakter, — es lūdzu, — ko jūs īstenībā domājat par Edvardas jaunkundzi? Mani tas interesē.

Viņš aizdomīgi paskatījās uz mani.

— Ko es īstenībā domāju?

— Varbūt jūs man šodien pastāstīsiet kaut ko jaunu. Varbūt esat viņu bildinājis un dabūjis jāvārdu? Varbūt varu novēlēt laimes? Nē? Ticēšu nu gan jums, ha-ha-hā!

— Ak tad par to jūs baiļojaties?

— Baiļojos? Mīļo dakter! Klusums.

— Nē, es neesmu viņu bildinājis un neesmu saņēmis jāvārdu, — ārsts teica. — Varbūt var apsveikt jūs? Nē, Edvardu nevar bildināt, viņa pati izvēlēsies, kuru gribēs. Vai jūs domājat, ka viņa ir vienkārša lauku meitene? Jūs jau pats redzat — te, tik tālos ziemeļos, pēkšņi tāds cilvēkbērns! Viņa ir gan untumains skuķis, gan pieaugusi sieviete. Salta? Par to nebaidieties! Karsta? Kā ledus, es jums teikšu. Jā, kas tad viņa ir? Septiņpadsmit gadus veca pusaudze, vai ne? Bet pamēģiniet ietekmēt šo pusaudzi — un jums tūlīt pāries patika to darīt. Pats velns arī netiks ar viņu galā, viņa tam it kā paklausīs, bet īstenībā rīkosies pēc sava prāta. Viņa saka, ka jums esot dzīvnieka skatiens...

— Jūs maldāties, to teikusi kāda cita.

— Kāda cita? Kura tad?

— Nezinu, viena viņas draudzene! Nē, tā nav Edvarda. Pag, varbūt tā tiešām sacījusi Edvarda...

— Ja jūs skatoties uz viņu, tas viņu tā vai citādi ietekmējot... Bet vai jūs domājat, ka tas jūs tuvina viņai kaut vai par mata tiesu? Nebūt ne. Skatieties uz viņu, kamēr izskatāt acis, bet, tiklīdz viņa to pamanīs, tā nospriedīs: «Re, viņš tur stāv, raugās uz mani un domā, ka ir uzvarējis!» Un tūlīt ar vienu skatienu vai saltu vārdu aizgrūdīs jūs desmit jūdžu tālumā. Vai domājat, ka es viņu nepazīstu? Kā jums liekas, cik veca viņa ir?

Viņa taču dzimusi trīsdesmit astotajā gadā.

Meli. Joka pēc es to izpētīju. Edvardai ir divdesmit gadu, bet varētu dot arī piecpadsmit. Viņai ir nemierīga daba, un tā neliek miera viņas mazajai galviņai. Kad viņa stāv un skatās uz jūru un uz kalniem, viņai ap lūpām ievelkas sāpīgs vaibsts un redzams, ka viņa nav laimīga, bet viņa ir pārāk lepna un iecirtīga, lai raudātu. Viņa ir dēku meklētāja, viņai bagāta fantāzija, viņa gaida savu princi. Starp citu, kas ir ar tiem pieciem dālderiem, kurus jūs it kā esot iedevis laiviniekam?

— Joks. Nekas tamlīdzīgs nav noticis...

— Tomēr tas ir zīmīgi. Tādu pašu joku viņa reiz izspēlēja arī ar mani. Pirms gada.

Mēs stāvējām uz pasta tvaikoņa klāja, tas vēl nebija atgājis. Lija lietus, un bija auksts.

Uz klāja sēdēja kāda sieviete ar mazu bērnu un drebinājās. Edvarda viņai jautāja: — «Vai jums nesalst?» — «Kā nu ne, salst gan.» — «Un vai mazajam arī salst?» — «Jā, arī salst.» — «Kāpēc jūs neejat kajītē?» Edvarda vaicāja. «Man ir tikai klāja biļete,» sieviete atbildēja. Edvarda paraudzījās uz mani. «Šai sievietei ir tikai klāja biļete,» viņa sacīja. «Nu ko tur var darīt?» es jautāju. Bet es sapratu Edvardas skatienu. Es neesmu dzimis bagātnieks, esmu uzstrādājies no nabadzības un neizsviežu naudu vējā. Es aizgāju tālāk no šās sievietes un domāju: «Ja šai sievietei jāpērk biļete, lai pērk Edvarda, viņai un viņas tēvam ir vairāk naudas nekā man.» Un Edvarda tiešām pati samaksāja par biļeti. Šajā ziņā viņa nav skopa, viņai ir laba sirds. Bet, kā es te sēžu, varu apgalvot, ka viņa gaidīja, lai par kajītes biļeti šai sievietei un bērnam samaksāju es. Tagad klausieties tālāk! Sieviete piecēlās un pateicās par lielo palīdzību. «Nepateicieties man, bet tur tam kungam,» Edvarda rāmi atbildēja un norādīja uz mani. Ko jūs par to teiksiet? Es noklausījos, kā sieviete pateicas man, un paliku viņai atbildi parādā. Redzat, tāds bija šis gadījums, bet es varētu pastāstīt par daudziem. Tos piecus dālderus viņa pati iedeva laiviniekam. Būtu to darījis jūs, viņa jums mestos ap kaklu. Jūs tad būtu īsts bruņinieks, kas izdara tādu muļķību un par vecu kurpi samaksā piecus dālderus, — to viņa bija cerējusi un iztēlojusies. Bet, tā kā jūs to nedarījāt, tad viņa pati to izdarīja jūsu vārdā. Tāda viņa ir, neprātīgi izšķērdīga un vienlaikus taupīga.

— Vai tad neviens viņu nespēj iegrožot? — es vaicāju.

— Viņu vajadzētu audzināt, — ārsts izvairīgi atbildēja. — Tas ir slikti, ka viņai tik daudz atļauts: viņa var darīt visu, ko grib, viņa ir izlutināta, visi pievērš viņai uzmanību. Viņa savaldzina visus, neviens nav pret viņu vienaldzīgs, un allaž atrodas kāds, ko viņa sev pakļauj. Vai esat ievērojis, kā es pret viņu izturos? Kā pret skolnieci, pret skuķēnu, pamācu, aizrādu uz valodas kļūdām, nepalaižu garām izdevību iedzīt viņu sprukās. Vai jūs domājat, ka viņa to nesaprot? Ak, viņa ir lepna un stūrgalvīga, tas viņai stipri kož kaulā, bet viņa ir par lepnu, lai to parādītu. Bet tā pret viņu jāizturas. Kad jūs ieradāties, es viņu jau biju audzinājis veselu gadu, šīs audzināšanas sekas bija jūtamas, viņa jau raudāja, kad jutās sāpināta vai aizskarta, bija kļuvusi cilvēcīga. Bet tad atnācāt jūs un visu izjaucāt. Tā tas ir, viens zaudē pacietību, bet tam seko otrs; pēc jums varbūt ieradīsies kāds trešais, ej nu sazini...