Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Vai es jūs neesmu redzējis četras dienas, Edvarda?

— Četras dienas, tiesa. Bet saprotiet, man bija tik daudz darba. Nāciet un paskatieties!

Viņa mani ieveda lielajā zālē. Galdi bija iznesti, krēsli salikti gar sienām, visas mēbeles pārvietotas, sienas dīvaini izrotātas ar viršiem un melnu drēbi no veikaliņa.

Klavieres iestumtas kaktā.

Tie bija viņas «balles» priekšdarbi.

— Kā jums patīk? — viņa vaicāja.

— Brīnišķīgi, — es atteicu. Mēs izgājām ārā.

Es teicu:

Vai jūs, Edvarda, mani pavisam esat aizmirsusi? — Es jūs nesaprotu, — viņa izbrīnījusies atbildēja. Vai tad jūs neredzat, ko esmu paveikusi? Kā gan es varēju aiziet pie jums?

— Protams, — es atbildēju, — kā gan jūs varējāt atnākt pie manis! — Galva man reiba no bezmiega naktīm, es tikko turējos kājās, runāju juceklīgi un nesavaldīgi, visu dienu man bija smelgusi sirds. — Protams, jūs nevarējāt atnākt pie manis. Jā, ko es gribēju teikt? Vārdu sakot, jūs esat pārvērtusies, kaut kas ir atgadījies. Jā, neliedzieties! Bet no jūsu sejas es nevaru nolasīt, kas tas ir. Cik jums savāda piere, Edvarda! Tikai tagad es to ievēroju.

— Bet es jūs nebūt neesmu aizmirsusi! — viņa pietvīkdama izsaucās un ieķērās man elkonī.

— Jā, varbūt arī neesat pavisam aizmirsusi. Bet tad es nezinu, ko lai saku. Viens no diviem.

— Rīt aizsūtīšu jums ielūgumu. Jūs dejosiet ar mani. Ai, kā mēs dejosim!

— Vai jūs mani gabaliņu pavadīsiet? — es vaicāju.

— Tagad? Nē, es nevaru, — viņa atbildēja. — Drīz atnāks ārsts, viņš solījās man palīdzēt, te vēl daudz kas darāms. Tātad jūs atzīstat, ka zāle skaisti izpušķota? Bet vai jums neliekas...

Pie ārdurvīm pieturēja rati.

— Ā, vai ārsts šodien ierodas braukšus? — es vaicāju.

— Jā, es aizsūtīju pēc viņa pajūgu, es gribēju...

— Pasaudzēt viņa slimo kāju, vai ne? Tagad laidiet mani vaļā, es taisīšos projām... Labdien, labdien, dakter! Priecājos jūs atkal redzēt. Allaž spirgts un vesels? Ceru, jūs atvainosiet, ka pazūdu?

Nokāpis lejā, es vēlreiz pagriezos atpakaļ, Edvarda stāvēja pie loga un pavadīja mani ar skatienu, ar abām rokām viņa bija pašķīrusi aizkarus, viņas seja bija domīga.

Mani pārņēma muļķīgs prieks, raitiem soļiem steidzos mājup, acis bija aizmiglojušās, bise likās viegla kā niedres spieķis. «Ja es viņu iegūtu, tad kļūtu par labu cilvēku,» es domāju. Gāju pa mežu, savās domās nogrimis: «Ja es viņu iegūtu, tad iztaptu viņai un izdabātu, kaut arī izrādītos, ka viņa nav manis cienīga, ir nepateicīga un prasa neiespējamo. Es darītu visu, kas manos spēkos, un nevarētu vien nopriecāties, ka viņa ir mana...» Es apstājos, nometos ceļos un pazemīgā cerībā piespiedu lūpas pie zāļu stiebriem mežmalā, tad piecēlos un gāju tālāk.

Beidzot es jūtos gandrīz mierīgs. Liela muiža, ka viņa pārvērtusies, tāda jau ir viņas daba. Viņa taču stāvēja un pavadīja mani ar skatienu, kad es gāju projām, stāvēja pie loga un pavadīja mani ar skatienu, kamēr vien es biju redzams. Ko citu vēl man vajag? Ap sirdi kļuva tik viegli. Kopš rīta nebiju nekā ēdis, bet vairs nejutu izsalkuma.

Ezops skrēja man pa priekšu, pēkšņi viņš ierējās. Es pacēlu acis. Sieviete ar baltu lakatiņu ap galvu stāvēja pie manas būdas. Tā bija Eva, kalēja meita.

— Labdien, Eva! — es uzsaucu.

Viņa stāvēja blakām lielajam, pelēkajam akmenim piesarkusi un pūta sev uz pirksta.

Vai tu tā esi, Eva? Kas tev kaiš? — es vaicāju.

— Man iekoda Ezops, — viņa atbildēja un mulsi nodūra acis.

Es aplūkoju viņas pirkstu. Viņa pati bija to sakodusi. Pēkšņi man galvā uzplaiksnīja noģida, un es vaicāju:

— Vai tu te ilgi gaidi?

— Nē, ilgi ne, — viņa atteica.

Neviens no mums vairs nebilda ne vārda, es satvēru viņu aiz rokas un ievedu būdā.

No zvejas atgriezos ne agrāk kā parasti un devos uz «balli» ar bisi un somu, biju tikai uzvilcis savu labāko ādas jaku. Bija jau vēls, kad ierados Sirilundā; es dzirdēju, ka zālē dejo, pēc brīža kāds iesaucās:

— Atnācis leitnanta kungs! Tieši no medībām!

Daži jauni cilvēki mani apstāja un gribēja redzēt medījumu. Es biju nošāvis pāris jūras putnu un izvilcis dažas zivis. Edvarda smaidīdama mani apsveica, viņa bija dejojusi un pietvīkusi.

— Pirmo deju ar mani! — viņa teica.

Un mēs dejojām. Negadījās nekāda kļūme, man gan apreiba galva, tomēr es nepakritu. Mani smagie zābaki klaudzēja, es pats to dzirdēju un nolēmu vairs nedejot, turklāt zābaki bija sašvīkājuši krāsoto grīdu. Biju ļoti priecīgs, ka neesmu nodarījis vēl lielāku nelaimi. — Te bija arī abi Maka kunga pārdevēji, kas dejoja cītīgi, nopietnam sejām. Ārsts aizrautīgi spēra dejas soļus. Bez šiem kavalieriem te vēl bija kādi četri pavisam zaļi jaunekļi, prāvesta un apriņķa iecirkņa ārsta dēli. Nez no kurienes bija ieradies arī kāds svešs ceļojošs tirgonis. Viņam bija skaista balss, un viņš dziedāja līdzi, reizēm pat nomainīja dāmas pie klavierēm.

Es vairs neatceros, kā aizritēja pirmās stundas, toties atceros visu, kas notika pirms beigām. Saule piestrāvoja zāli ar sārtu gaismu, un jūras putni bija aizmiguši.

Mums pasniedza vīnu un cepumus, mēs skaļi runājāmies un dziedājām, Edvardas smiekli skaņi un bezbēdīgi trīsuļoja zālē. Bet kāpēc viņa vairs nepārmija ne vārda ar mani? Es piegāju pie viņas un gribēju viņai pateikt kādu komplimentu, cik nu labi to pratu. Viņai mugura bija melna kleita, droši vien iesvētāmā kleita, tā gan bija paīsa, bet, kad viņa dejoja, tas viņai piestāvēja, un to es gribēju pateikt.

— Cik šī melnā kleita... — es iesāku.

Bet viņa piecēlās, apskāva ap vidukli kādu no savām draudzenēm un aizgāja. Tas atkārtojas pāris reižu. «Labi,» es nodomāju, «ko lai dara! Bet kādēļ viņa stāv pie loga un pavada mani skumīgu skatienu? Kādēļ?»

Kāda dāma lūdza mani dejot. Edvarda sēdēja tuvumā, un es skaļi atbildēju:

— Nē, es tūlīt iešu projām.

Edvarda uzmeta man ašu skatienu un sacīja:

— Iesiet projām? Nē, nē! Jūs nu gan vēl neaiziesiet! Es samulsu, jutu, ka iecērtu zobus lūpā. Piecēlos.

— Es neaizmirsīšu, ko jūs nupat teicāt, Edvardas jaunkundz, — sarūgtināts atbildēju un paspēru dažus soļus uz durvju pusi.

Man ceļā nostājās ārsts, arī Edvarda aši piesteidzās.

— Nepārprotiet mani, — viņa pārmetoši sacīja. — Es tikai cerēju, ka jūs aiziesiet pēdējais, pats pēdējais. Turklāt pulkstenis ir tikai viens... Paklau, — viņa starojošu seju piebilda, — jūs esot iedevis laiviniekam piecus dālderus par to, ka viņš izglāba manu kurpi! Tas ir pārlieku daudz! — Viņa sāka sirsnīgi smieties un pievērsās pārējiem.

Es stāvēju vaļā muti, atbruņots un samulsis.

— Jums acīmredzot patīk jokot, — es teicu. — Es laiviniekam neesmu devis piecus dālderus.

— Neesat devis? — Viņa atvēra virtuves durvis un pasauca laivinieku. — Vai tu atceries mūsu braucienu uz Govju salām, Jakob? Tu izvilki manu kurpi no ūdens?

— Jā, — Jakobs atbildēja.

— Un tu par to dabūji piecus dālderus? — Jā, man iedeva jūsu...

— Labi, tu vari iet.

«Kas viņai aiz ādas?» es gudroju. «Vai viņa grib mani apkaunot? Tas neizdosies, tāpēc es nenosarkšu.» Es teicu skaļi un skaidri:

— Gribu visiem darīt zināmu, ka tas ir vai nu pārpratums, vai arī meli. Man pat prātā nav nācis dot laiviniekam piecus dālderus par jūsu kurpes izvilkšanu. Varbūt to vajadzēja darīt? Taču tas man neienāca prātā.