Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Neviens nebūtu vairāk laimīgs nekā es tajā dienā...

— Laimīgāks, — ārsts izlaboja.

— Ko? — viņa vaicāja.

— Laimīgāks.

— Es nesaprotu.

— Jūs teicāt — vairāk laimīgs, vai ne?

— Ak tā? Atvainojiet! Neviens nejustos laimīgāks par mani tajā dienā, kad es stāvētu uz kuģa klāja. Reizēm es ilgot ilgojos tikt kaut kur projām, taču pati nezinu, kur.

Viņa ilgojās tikt projām. Viņa nedomāja par mani. Tas redzams viņas sejā, ka viņa mani aizmirsusi. Nu jā, vārdi šeit lieki, es jau to redzēju no viņas sejas. Un minūtes vilkās mokoši lēnām. Es apjautājos, vai nebūtu laiks braukt mājās, jau vēls, es teicu, mans Ezops viens pats atstāts būdā. Bet mājup nevienam negribējās.

Es trešo reizi piegāju pie prāvesta meitas un nodomāju: «Tā ir viņa, kas teikusi, ka man ir dzīvnieka skatiens.» Mēs sadzērām, viņai bija šaudīgas acis, tās nekur nepakavējās, viņa palūkojās manī, bet tūlīt novērsās.

— Sakiet, jaunkundz, — vai jums nešķiet, ka cilvēki te ir līdzīgi šejienes īsajai vasarai? Tikpat nepastāvīgi un burvīgi?

Es runāju skaļi, ļoti skaļi, es darīju to ar nolūku. Neklusinājis balsi, es atkal lūdzu jaunkundzi mani apciemot būdā, dievs jums to atmaksās, es teicu savā bezpalīdzībā un jau gudroju, ko lai viņai dāvinu, ja viņa atnāks. «Nekas cits jau neatradīsies kā pulverrags,» es nospriedu.

Un jaunkundze solījās atnākt.

Edvarda sēdēja, aizgriezusi seju, un nepievērsa uzmanību maniem vārdiem. Viņa klausījās, ko runā pārējie, un lāgu lāgiem izmeta kādu vārdu. Ārsts zīlēja jaunajām dāmām pēc roku līnijām un nemitīgi tarkšķēja; viņam pašam rokas bija smalkas, uz viena pirksta mirdzēja gredzens. Es jutos lieks un sēdēju savrup uz akmens. Diena jau slīga pret vakaru. «Te nu es sēžu vientulīgi uz akmens,» es pats sev sacīju, «un vienīgā būtne, pie kuras es tūlīt pieietu, ja viņa aicinātu, mani nemaz neievēro. Bet galu galā man viss ir vienalga...»

Mani pārņēma dziļa pamestības sajūta. Aiz muguras dzirdēju sarunas, ausīs skanēja Edvardas smiekli. Tad es pēkšņi piecēlos un piegāju pie pārējiem. Es vairs neapjēdzu, ko daru.

— Acumirkli, — es teicu, — sēžot tur uz akmens, man ienāca prātā, ka varbūt jūs vēlētos apskatīt manu mušu kolekciju, — Un es izvilku kastīti. — Atvainojiet, ka iedomājos tikai tagad, biju to pavisam aizmirsis. Esiet tik labi un apskatiet! Tas mani iepriecinās. Tur ir gan sarkanās, gan dzeltenās mušas. — Runājot es turēju rokā cepuri. Tikai vēlāk pamanīju, ka esmu to noņēmis, sapratu, cik tas ir muļķīgi, un tūlīt uzliku to atkal galvā.

Brīdi iestājās klusums, neviens neņēma kastīti. Beidzot ārsts izstiepa pēc tās roku un laipni sacīja:

— Jā, paldies! Apskatīsim tos kukainīšus. Tā man allaž bijusi mīkla, kā tās mušas apstrādā.

— Es pats to daru, — juzdams pateicību par viņa vārdiem, es teicu. Un tūdaļ sāku skaidrot, kā es to daru. — Tas ir gluži vienkārši. Es nopērku spalvas un makšķeres āķus... Šīs mušas gan nav tik labi izdevušās, bet kolekcija jau domāta tikai man pašam. Mēdz pārdot arī jau gatavas mušas, bet tās nav tik skaistas.

Edvarda uzmeta vienaldzīgu skatienu man un kastītei un atkal sāka runāt ar draudzeni.

— Ā, te ir arī materiāli. Redzat, cik skaistas spalvas, — ārsts sacīja.

Edvarda pavērās šurp.

— Zaļās ir visskaistākās, — viņa sacīja. — Parādiet tās man, dakter!

— Ņemiet, lūdzu! — es izsaucos. — Jā, lūdzu, ņemiet, es jūs lūdzu! Lūk, šīs divas zaļās spalvas. Dariet man to prieku, lai tās paliek jums par piemiņu!

Viņa pagrozīja spalvas rokā, tad teica:

— Tas ir zaļas, bet saules gaismā zeltainas. Paldies, ja jūs tik ļoti gribat man tās dāvāt.

— Jā, es tās gribu jums dāvāt, — es atbildēju. Viņa piesprauda spalvas pie kleitas.

Pēc brītiņa ārsts atdeva man kastīti un pateicās. Viņš piecēlās un vaicāja, vai mēs nedomājot drīz doties atpakaļ.

Es teicu:

— Jā, jā, dieva dēļ! Man mājās palika suns, jā, man ir suns, tas ir mans draugs, tas domā par mani, gaida mani un, kad ierauga nākam, uzliek priekšķepas uz palodzes un mani apsveic. Diena bija tik jauka, drīz tā beigsies, laiks braukt mājās. Es jums visiem pateicos.

Es nogaidīju, lai redzētu, kurā laivā sēdīsies Edvarda, un nolēmu kāpt otrā laivā.

Pēkšņi viņa man uzsauca. Es pārsteigts raudzījos uz viņu, viņas seja bija pietvīkusi.

Viņa pienāca man klāt, sniedza roku un mīļi sacīja:

— Paldies par spalvām... Mēs taču brauksim vienā laivā, vai ne?

— Kā jūs vēlaties, — es atbildēju.

Mēs iekāpām laivā, viņa apsēdās man blakām uz soliņa un pieskārās man ar ceļgalu. Es paskatījos uz viņu, un arī viņa aši pavērās manī. Viņa gribēja būt laba pret mani, pieskardamās ar savu ceļgalu, es jau jutos atalgots par šo nelāgo dienu un atguvu labo noskaņu, kad viņa piepeši pagrieza man muguru un sāka runāt ar ārstu, kas sēdēja pie stūres. Veselu stundas ceturksni es viņai biju kā tukšs gaiss. Tad es izdarīju kaut ko tādu, ko vēl tagad nožēloju un neesmu aizmirsis. Viņai no kājas nokrita kurpe, es to satvēru un aizsviedu tālu ūdenī — vai nu aiz prieka, ka viņa ir man blakus, vai arī lai pievērstu sev uzmanību — es pats vairs lāgā nezinu. Tas notika tik ātri, es pat nepaspēju apdomāties, rīkojos kā apmāts. Dāmas skaļi iekliedzās. Es pats biju galīgi apjucis, bet ko tas vairs līdzēja? Kas padarīts, padarīts.

Ārsts nāca man palīgā, viņš iesaucās: «Airējiet ātrāk!» — un stūrēja laivu pie kurpes.

Tai brīdī, kad kurpe jau bija piesmēlusies ar ūdeni un sāka grimt, laivinieks to saķēra.

Viņa piedurkne bija galīgi slapja. No abām laivām atskanēja «urā» saucieni par godu kurpes izglābšanai.

Aiz kauna nezināju, kur dēties, jutu, ka biju pārvērties sejā, kamēr ar kabatas lakatiņu nosusināju kurpi. Edvarda paņēma kurpi, nebilzdama ne vārda. Tikai pēc brīža viņa sacīja:

— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi.

— Vai tiešām? — es atsaucos. Pasmaidīju un turējos braši, izlikos, ka uz šādu rīcību mani pamudinājuši kaut kādi apsvērumi, ka tajā kaut kas slēpjas. Bet kas tur varēja slēpties? Ārsts pirmo reizi palūkojās uz mani ar nicinājumu.

Pagāja kāda stunda, laivas slīdēja uz krastu, sabiedrības nelāgais noskaņojums izgaisa, mēs dziedādami tuvojāmies piestātnei. Edvarda sacīja:

— Mēs taču neesam izdzēruši visu vīnu, vēl daudz palicis pāri. Sanāksim kopā atkal, padejosim, sarīkosim īstu balli mūsu lielajā zālē!

Kad bijām piebraukuši krastā, es Edvardai atvainojos.

— Cik ļoti gribas tikt atpakaļ savā būdā! — es teicu. — Tā bija mokpilna diena.

— Ak tā, izrādās, ka jums, leitnanta kungs, tā bija mokpilna diena?

— Es gribēju sacīt, — atbildēju, — ka es sabojāju šo dienu sev un citiem. Iesviedu ūdenī jūsu kurpi.

— Jā, tā bija dīvaina iedoma.

— Piedodiet man! — es sacīju.

Vai varētu būt vēl ļaunāk? Es nolēmu saglabāt mieru, lai notiktu kas notikdams, dievs ir mans liecinieks. Vai tad es viņai uzmācos? Nē, nemūžam! Es tikai kādu dienu gadījos uz ceļa, kad viņa gāja garām. Un te bija ziemeļu vasara! Maijvaboles jau vairs nelidoja apkārt, un cilvēki bija kļuvuši galīgi neizprotami, lai gan saule pār tiem spīdēja dienu un nakti. Ko gan saskatīja viņu zilās acis, kādas domas slēpās aiz viņu neparastajām pierēm? Galu galā viņi visi man bija vienaldzīgi. Paņēmu makšķeres un makšķerēju divas dienas, četras dienas, bet naktīs vaļā acīm gulēju savā būdā ...