Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Viņa pietvīka, turpat uz ceļa satvēra manu roku un neatbildēja. Es raudzījos uz viņu un vaicāju:

— Varbūt tā bijāt jūs?

— Jā, — viņa atbildēja un piekļāvās man. — Es taču jūs nepamodināju, gāju, cik klusi vien varēju. Jā, tā biju es. Biju jūsu tuvumā vēlreiz. Es jūs mīlu.

Katru dienu, katru dienu es viņu satiku. Teikšu patiesību — es par to priecājos, mana sirds tiecās pēc viņas. Tas notika pirms diviem gadiem, tagad es par to domāju tikai tad, kad iegribas, visa šī dēka mani vienīgi uzjautrina un izklaidē. Un par tām divām zaļajām spalvām es pastāstīšu mazliet vēlāk.

Mēs sastapāmies vairākās vietās — pie dzirnavām, uz ceļa, pat manā būdā. Viņa nāca, kur vien es aicināju. «Labdien!» viņa izsaucās vienmēr pirmā, un es atbildēju:

«Labdien!»

— Tu šodien esi priecīgs, tu dziedi, — viņa saka, un viņas acis dzirkstī.

— Jā, esmu priecīgs, — es atbildu. — Tev uz pleca traips, tie ir putekļi, pa ceļam esi notriepusies. Es gribu šo traipu noskūpstīt, jā, atļauj man to noskūpstīt. Viss, kam sakars ar tevi, man ir tik mīļš, esmu tikpat kā jucis. Šonakt es nevarēju aizmigt.

Tas bija tiesa. Vairākas naktis es nebiju gulējis. Mēs ejam cieši blakām pa ceļu.

— Vai es izturos tā, kā tev patīk? — viņa jautā. — Varbūt es pārāk daudz pļāpāju? Nē? Saki skaidri un gaiši, ko tu domā! Brīžiem man šķiet, ka tas nevar beigties labi...

— Kas nevar beigties labi? — es vaicāju.

— Ar mums abiem. Ka tas nebeigsies labi. Tici vai netici, bet es patlaban salstu.

Man pār muguru skrien aukstas tirpas, tiklīdz pieeju tev klāt. Tas no laimes.

— Jā, man arī pārskrien aukstas tirpas, tikko tevi ieraugu. Nē, viss beigsies labi.

Atļauj, es padauzīšu tev pa muguru, tad tev kļūs silti.

Negribīgi viņa piekrīt, es joka pēc uzsitu stiprāk, smejos un vaicāju, vai tas līdz.

— Ai, apžēlojies, nesit man vairs pa muguru! — viņa saka.

Šie daži vārdi! Cik bezpalīdzīgi viņa teica: «Apžēlojies!»

Un mēs ejam tālāk pa ceļu. «Vai viņa apvainojusies par manu joku?» es sev vaicāju un nodomāju: «Redzēsim!»

Es saku:

— Man kaut kas ienāca prātā. Reiz es vizinājos laivā kopā ar kādu jaunu dāmu, viņa noņēma savu balto zīda lakatu un apsēja to man ap kaklu. Vakarā es šai dāmai teicu: «Jūs savu lakatu saņemsiet atpakaļ rīt, es likšu to izmazgāt.» — «Nē,» viņa atbildēja, «atnesiet man to tūlīt, gribu to saglabāt tādu, kāds tas patlaban ir.» Un es atdevu viņai lakatu. Pēc trim gadiem es atkal satiku šo jauno dāmu. «Kur lakats?» es jautāju. Viņa atnesa lakatu. Tas tāds pats nemazgāts bija ietīts papīrā, es pats to redzēju.

Edvarda uzmet man ašu skatienu. — Jā? Un kas tālāk?

Nē, vairāk nekā nebija, — es atbildu. — Tā, manuprāt, bija jauka rīcība.

— Kur tā dāma ir tagad?

— Ārzemēs.

Mēs par to vairs nerunājām. Taču atvadīdamās viņa sacīja:

— Nu tad ar labu nakti! Tu nedomāsi par šo dāmu, vai ne? Es gan nedomāju ne par ko citu, tikai par tevi.

Es viņai ticēju, redzēju, ka viņa runā taisnību, un man ar to pilnīgi pietika, ja viņa domā tikai par mani. Es viņai sekoju.

— Paldies, Edvarda! — es teicu, sirds man bija laimes pārpilna, un es piebildu:

— Tu esi man pārlieku laba, bet es esmu tev pateicīgs, ka izraudzījies tieši mani.

Dievs tev to atmaksās. Es, protams, neesmu tik vērtīgs cilvēks kā dažs labs, kuru tu varētu dabūt, toties esmu pilnīgi tavs ar visu sirdi un savu nemirstīgo dvēseli. Par ko tu domā? Tev acīs ir asaras.

— Nē, nē, nekas, — viņa atbildēja. — Tu runāji tik dīvaini... ka dievs man to atmaksās. Tu runā tā, it kā ... Es tevi tik ļoti mīlu!

Viņa metās man ap kaklu turpat ceļa vidū un dedzīgi mani noskūpstīja.

Kad viņa bija aizgājusi, es pagriezos un devos mežā, lai būtu vienatnē ar savu prieku. Pēc tam es atkal skrēju atpakaļ uz ceļa, lai redzētu, vai kāds nav manījis, ka es iegāju mežā. Bet neviena nebija.

Vasaras naktis un rāmi ūdeņi, un dziļš meža klusums. Nedzird nedz iekliedziena, nedz soļu dipoņas uz ceļa, mana sirds it kā tumša vīna pārpilna.

Odi un naktstauriņi klusi ielido pa logu, pavarda uguns un cepto putnu smaržas pievilināti. Tie dobji atsitas pret griestiem, džinkst man pie ausīm, tā ka man drebuļi skrien pār muguru, un apmetas uz mana baltā pulverraga. Es tos vēroju, tie ņirbina spārniņus un raugās manī — odi, kokurbēji un tauriņi. Daži līdzinās lidojošām vijolītēm.

Es izeju ārā no būdas un ieklausos. Klusums, ne mazākā troksnīša, visi dus. Gaiss mirgo no lidojošiem kukaiņiem, no miriādēm trīsošu spārniņu. Tālāk, mežmalā, snauž papardes un kurpītes, kuplo virši, un man patīk to sīkie ziediņi. Pateicos dievam par katru virša ceru, tie zied gar mežmalu kā sīkrozītes, un es raudu aiz mīlestības pret tiem. Kaut kur tuvumā zied meža neļķes, es tās neredzu, bet jūtu to smaržu.

Naktī pēkšņi uzplaukst lieli, balti ziedi, to kausiņi atvērušies, tie elpo. Un pūkaini naktstauriņi uzmetas uz tiem, un ziedi notrīs. Es eju no puķes pie puķes, tās ir gluži kā apreibušas, no mīlestības apreibušas, un es redzu, kā tās reibst.

Viegli soļi, cilvēka elpa, līksms «Labvakar!».

Es atbildu un nometos zemē, un apskauju šos ceļgalus un vienkāršo kleitu.

— Labvakar, Edvarda! — es saku vēlreiz laimes pārņemts.

— Kā tu mani mīli! — viņa čukst.

— Kā lai tev pateicos! — es atbildu. — Tu esi mana, augu dienu nevaru vien nopriecāties, mana sirds gavilēt gavilē, es visu laiku domāju par tevi. Tu esi pati skaistākā meitene pasaulē, un es esmu tevi skūpstījis. Bieži aiz prieka pietvīkstu, tikai atceroties vien, ka esmu tevi skūpstījis.

— Kāpēc tu mani tik ļoti mīli tieši šovakar? — viņa vaicā.

Tam ir neskaitāmi iemesli, man tikai jāiedomājas par viņu, lai justu šo mīlestību.

Šis skatiens zem augstajiem uzacu lokiem, šī gleznā, melnīgsnējā āda!

— Kā tevi var nemīlēt! — es saku. — Es pateicos ikvienam kokam, tāpēc ka tu esi mundra un vesela. Reiz ballē kāda jauna dāma sēdēja deju pēc dejas, neviens viņu neuzlūdza. Es viņu nepazinu, bet man patika viņas seja, un es viņu uzlūdzu. Nē, viņa papurināja galvu. «Vai jaunkundze nedejo?» es jautāju. «Iedomājieties,» viņa atbildēja, «mans tēvs bija glīts un mana māte īsta skaistule, un mans tēvs viņu neprātīgi mīlēja, bet es piedzimu kliba.»

Edvarda paraugās uz mani. — Apsēdīsimies! — viņa saka. Mēs apsēžamies viršos.

Vai zini, ko mana draudzene saka par tevi? — Edvarda sāk runāt. — Tev esot dzīvnieka skatiens, un, kad tu skatoties uz viņu, viņa zaudējot prātu. Tu viņai it kā pieskaroties — tā viņa saka.

To dzirdot, mani pārņem savādas prieka trīsas, ne jau manis paša, bet Edvardas dēļ, un es nodomāju: «Tu vienīga man esi prātā, un ko šī vienīgā saka par manu skatienu?» Es vaicāju:

— Kas ir šī draudzene?

— To es neteikšu, — viņa atbild. — Bet tā ir viena no tām, kas kopā ar mums brauca uz zivju žāvētavām.

— Ak tā? — atbildu.

Un mēs sākam runāt par ko citu.

— Mans tēvs pēc dažām dienām brauks uz Krieviju, — viņa saka, — un tad es gribu sarīkot svētkus. Vai tu esi bijis Govju salās? Mēs ņemsim līdzi divus grozus ar vīnu, brauks arī mācītāja mājas dāmas, vīnu tēvs jau man iedeva. Tu manu draudzeni vairs tā nedrīksti uzlūkot! Citādi es viņu neaicināšu līdzi.