Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Maka kungs mani saņēma ļoti laipni un ielūdza vakariņās.

— Man šķiet, ka varu lasīt citu cilvēku dvēselēs; varbūt tā nemaz nav. Kad esmu labā noskaņā, liekas, ka ieskatos dziļi citu dvēselēs, lai gan nemaz neesmu tāds gaišprātis. Mēs sēžam kādā istabā — daži vīrieši, dažas sievietes un es —, un es it kā redzu visu, kas notiek šo cilvēku dvēselēs, zinu visu, ko viņi par mani domā. Nekas man nepaliek apslēpts: lāgiem asinis ieplūst viņiem vaigos un viņi pietvīkst, citreiz viņi izliekas, it kā raudzītos uz otru pusi, tomēr slepus skatās uz mani. Bet es sēžu un visu to novēroju, un neviens nenojauš, ka redzu, kas notiek viņu dvēselēs. Vairākus gadus es domāju, ka spēju lasīt visu cilvēku dvēselēs. Varbūt tas nemaz tā nav...

Es paliku pie Maka kunga visu vakaru. Es, protams, būtu varējis aiziet tūlīt, man nemaz nebija interesanti palikt sēžot, bet vai tad nebiju atnācis tāpēc, ka domas mani vilka šurp? Un vai varēju tūdaļ aiziet? Mēs spēlējam vistu un pēc vakariņām dzērām todiju, es sēdēju ar seju pret logu, galvu noliecis. Man aiz muguras Edvarda staigāja iekšā un ārā. Ārsts bija aizbraucis uz mājām.

Maka kungs man rādīja savas jaunās lampas, pirmās parafīna lampas ziemeļos, greznas, uz smagām svina kājām, viņš pats ik vakaru tās aizdedzināja, lai izvairītos no negadījumiem. Paris reižu viņš ieminējās par savu vectēvu konsulu Maku.

— Mans vectēvs konsuls Maks saņēma šo spraudi no paša Kārļa Juhana rokas, — viņš sacīja un parādīja ar pirkstu uz savu briljanta spraudi.

Viņa sieva bija mirusi, viņš parādīja viņas portretu, kas karājas blakus istabā, — cienīga gaišmate ar augstprātīgu smaidu. Tajā istabā stāvēja grāmatskapis ar vecām franču grāmatām, acīmredzot tās bija mantotas, sējumi grezni un apzeltīti, un daudzi agrākie īpašnieki tajās ierakstījuši savu vārdu. Starp grāmatām bija arī enciklopēdijas.

— Maka kungs taču bija domājošs cilvēks.

Vistu spēlēt uzaicināja arī divus pārdevējus, tie gan bija gausi un nedroši partneri, ilgi pārdomāja katru gājienu, tomēr bieži kļūdījās. Vienam no viņiem palīdzēja Edvarda.

Es apgāzu glāzi, jutos nelaimīgs un piecēlos kājās.

— Ak dievs, es apgāzu glāzi! — iesaucos. Edvarda saka smieties un atbildēja:

— Jā, to mēs redzam!

Visi smiedamies apgalvoja, ka tas esot tīrais nieks. Man iedeva dvieli, ar ko noslaucīties, un spēle turpinājās. Pulkstenis bija vienpadsmit.

Edvardas smiekli mani netīkami uzbudināja, es palūkojos uz viņu un atzinu, ka viņas seja kļuvusi neizteiksmīga, gandrīz neglīta. Maka kungs beidzot spēli pārtrauca, paziņodams, ka abiem pārdevējiem jādodas pie miera, pēc tam viņš atslīga pret dīvāna atzveltni un sāka stāstīt par jauno izkārtni, ko taisoties pielikt pie veikala durvīm piestātnes pusē, un lūdza man šajā ziņā padomu.

Kādu krāsu lai izvēlas? Es garlaikojos un, nekā nedomādams, ieteicu melnu, taču Maka kungs tūdaļ piekrita:

— Jā, melnu, tā ir īstā! Tieši to es biju iedomājies. «Sāls un tukšu mucu tirgotava» — melniem burtiem, tā būs vislepnāk. . . Edvarda, vai tev nav laiks iet gulēt?

Edvarda piecēlās, sniedza mums abiem roku, pateica arlabunakti un aizgāja. Mēs vēl palikām sēžot. Runājām par dzelzceļu, ko uzbūvēja pērngad, par pirmo telegrāfa līniju. Diezin kad te ziemeļos nonāks telegrāfs!

Klusums.

— Redzat, — Maka kungs sacīja, — man tā pamazam vien apritējuši četrdesmit seši gadi un mati un bārda jau sirmo. Jā, samanu tuvojamies vecumu. Jūs mani redzat dienā un domājat, ka esmu jauns, bet vakaros, kad palieku viens, jūtos pavisam slikti.

Tad sēžu te, istabā, un lieku pasjansu. Un iznāk arī, ja drusku pārmaina kārtis. Ha-ha-hā!

— Vai pasjanss tad iznāk, ja pārmaina kārtis? — es jautāju.

— Jā.

Es skatījos viņam acīs, un man šķita, ka varu tajās lasīt.. .

Viņš piecēlās, piegāja pie loga un sāka raudzīties laukā; viņš stāvēja salīcis, viņa kakls bija matiem noaudzis. Es arī piecēlos. Viņš pagriezās un nāca man pretī savās garajās smailpurnu kurpēs, abus īkšķus viņš bija iebāzis vestes kabatās un viegli kustināja rokas gluži kā spārnus; viņš smaidīja. Tad viņš vēlreiz apgalvoja, ka viņa laiva esot manā rīcībā, un sniedza man roku.

— Atļaujiet jūs pavadīt, — viņš sacīja un izdzēsa lampas.

Mēs izgājām ārā.

Viņš rādīja ar roku uz kalēja māju un teica:

— Iesim pa šo ceļu! Tas ir īsāks.

— Nē, — es atbildēju. — Gar piestātni ir tuvāk. Mēs mazliet pastrīdējāmies un katrs palikām pie sava.

Es biju pārliecināts, ka man taisnība, un nesapratu viņa stūrgalvību. Beidzot viņš ieteica, lai ejam katrs pa savu ceļu, kurš atnāks pirmais, tas gaidīs pie būdas.

Mēs devāmies ceļā. Viņš drīz vien pazuda mežā.

Es gāju kā parasti un izrēķināju, ka būšu vismaz piecas minūtes ātrāk. Bet, kad pienācu pie būdas, viņš jau bija priekšā. Viņš man uzsauca:

— Redzat nu! Es vienmēr eju pa šo ceļu, tas ir daudz īsāks.

Es izbrīnījies lūkojos uz viņu, viņš nebija aizelsies, nelikās, ka būtu skrējis. Viņš tūdaļ atsveicinājās, pateicās par apciemojumu un devās atpakaļ pa to pašu ceļu.

Es stāvēju un domāju: cik savādi! Man šķita, ka labi izjūtu attālumu, biju pa šiem abiem ceļiem gājis vairākas reizes. Mīļais cilvēk, vai tikai tu atkal nemānies? Vai tikai tā nav kāršu pārmainīšana?

Ieraudzīju viņa muguru atkal nozūdam mežā.

Nākamajā mirklī es viņam sekoju, sekoju ātri un piesardzīgi; redzēju, ka viņš vienā laidā slauka sviedrus, un nu vairs nezināju, vai viņš tikko skrējis vai ne.

Patlaban viņš gāja ļoti lēni, es viņu neizlaidu no acīm. Pie kalēja mājas viņš apstājās.

Es paslēpos aiz stūra un redzēju, ka durvis atveras un Maka kungs ieiet iekšā.

Pulkstenis bija viens, es to noteicu pēc jūras un zāles.

Kaut kā pavadīju dažas dienas mežā, dziļā vientulībā. Mīļais dievs, man nekad nav bijis tik vientulīgi kā šai pirmajā dienā! Pavasaris bija pilnā plaukumā, jau ziedēja pienenes un pelašķi, bija atlidojušas žubītes un kaņepīši — es pazinu visus putnus šai mežā. Brīžiem izvilku no kabatas divus divdesmit piecu šiliņu gabalus un tos skandināju, lai nejustos tik vientuļš. Es domāju: būtu man pretī nākuši Dideriks un Iselina!

Nakts vairs nemaz neiestājās, saule, tikko iegrimusi jūrā, tūlīt atkal iznira laukā — sārta, atsvaigusi, it kā pārpilnām padzērusies skaidra ūdens. Cik brīnumaini pagāja manas naktis! Neviens cilvēks tam neticētu! Vai tas nebija Pāns, kas sēdēja kokā un mani vēroja? Viņa vēders bija atvēries, un viņš sēdēja sagumis, it kā dzertu no sava vēdera Bet tas viss bija tikai izlikšanās, viņš caur pieri lūkojās uz mani, un koks trīsēja no viņa klusajiem smiekliem, jo viņš redzēja, cik juceklīgas manas domas.

Meža bija sākusies rosība, zvēri šņākāja un saostījās, putni sasaucās cits ar citu. To klaigas pieskandēja gaisu. Togad bija salidojušas arī maijvaboles, to dūkoņai piejaucās naktstauriņu spārnu vieglās vēdas, visapkārt it kā jautās čuksti. Cik daudz tur varēja saklausīt! Es negulēju trīs naktis, domāju par Dideriku un Iselinu.

«Pag,» es nodomāju, «gan jau viņi nāks. Iselina aizvilinās Dideriku pie kāda koka un teiks:

«Stāvi te, Diderik, un pieskati savu Iselinu, es palūgšu šim medniekam sasiet man kurpju saites.»