Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Mežā bija sākušās medības. Reizēm es nošāvu kādu medījumu, reizēm nenošāvu neko.

Viņpus salām pletās jūra, rāma un smagnēja. Es bieži uzkāpu kalnos un raudzījos uz jūru no augšas. Klusajās dienās kuģi gandrīz nevirzījās uz priekšu, dažkārt trīs dienas no vietas balgoja viena un tā pati bura, maza un balta, gluži kā kaija virs ūdens. Bet tad sacēlās vējš un izdzēsa tālē kalnus, sākās vētra, tā auļoja šurp no dienvidrietumiem, un man acu priekšā norisinājās interesanta aina. Visu pārklāja dūmaka, zeme un debesis sajaucās kopā. Jūra sagriezās trakulīgā virpuļdejā, no dzīlēm uzmutuļoja jātnieki, zirgi, sadriskāti karogi. Es stāvēju, patvēries aiz klintsraga, un ļāvos domām. Dievs vien zina, es domāju, kam šodien esmu liecinieks un kādēļ jūra tā paveras manam acīm. Varbūt šajā brīdī man lemts ieraudzīt pasaules smadzenes, vērot, kā tās satraukti darbojas. Ezops bija nemierīgs, lāgu lāgiem pacēla purnu un ošņājās, viņam viegli trīcēja kājas. Tā kā es nebildu ne vārda, viņš nogulās man pie kājām un arī sāka raudzīties uz jūru. Neatskanēja neviena balss, neviens kliedziens, visapkārt tikai dobja, nerimtīga šalkoņa. Tālu jūrā pacēlās vientuļš akmens; kad tam pāri vēlās bangas, tas palēcās uz augšu gluži kā neprātīgs, nē, kā jūras dievs, kas, izslējies no ūdens, pārskata jūru un sprauslo tā, ka mati un bārda ceļas stāvus. Un tūlīt atkal iegrimst putojošajos viļņos.

Un šajā vētrā ceļu uz krastu lauza mazs, melns tvaikonītis...

Kad es pēcpusdienā aizgāju uz piestātni, mazais, melnais tvaikonītis jau stāvēja ostā; tas, izrādās, bija pasta tvaikonis. Paskatīties uz reto viesi bija salasījies daudz ļaužu, un es ievēroju, ka visiem, lai cik tie atšķirīgi, bija zilas acis. Kāda meitene baltu vilnas lakatu ap galvu stāvēja mazliet iesāņus. Viņas mati bija ļoti tumši, un baltais lakats no tiem krasi atšķīrās. Viņa ziņkāri aplūkoja gan mani, gan manu ādas jaku, gan ieroci. Kad es viņu uzrunāju, viņa samulsa un novērsās. Es sacīju:

— Tev vienmēr jānēsā balts lakats, tas tev piestāv.

Tai mirklī pie viņas pienāca spēcīgs liela auguma vīrs, ģērbies islandiešu svārkos, viņš meiteni sauca par Evu. Viņa acīmredzot bija šā vīra meita. Garo, spēcīgo cilvēku es pazinu, tas bija kalējs, vietējais kalējs. Pirms pāris dienām viņš manai bisei bija pielicis jaunu gaili...

Un lietus un vējš darīja savu darbu un nodeldēja sniegu. Dažas dienas bija drēgns un netīkams, satrunējušie zari brikšķēja, vārnas pulcējās baros un ķērca. Taču tas nevilkās ilgi, saule jau bija tuvu, un kādu dienu tā iznira tepat no meža. Saulei lecot, man aizvien uzvilnī gaviļaina sajūsma, prieka pārņemts, es uzmetu plecos bisi.

Tajā laikā man medījumu netrūka, šāvu, ko vēlējos, gan zaķus, gan teterus, gan irbes un, ja nonācu piekrastē un pa šāvienam gadījās kāds jūras putns, nošāvu arī to.

Tas bija jauks laiks, dienas kļuva arvien garākas un gaiss dzidrāks, es nodrošinājos ar pārtiku divām dienām un devos kalnos — līdz pašām augstienēm, tur satikos ar lapiešiem un dabūju no viņiem sieru — mazus, treknus sieriņus, no kuriem vēdīja zāļu smarža. Devos turp ne vienreiz vien. Atceļā allaž nošāvu kādu putnu un iebāzu to somā. Es apsēdos un turēju saitē Ezopu. Kādu jūdzi lejāk bija jūra; klintis bija slapjas un melnas no ūdens, kas šļakstījās pret tām, ūdens guldzēja un bulbināja — mūžam viena un tā pati vienkāršā melodija. Un šī klusā melodija īsināja man dažu labu stundu, kad es sēdēju kalnos un lūkojos visapkārt. «Skan te tāda klusa, nerimtīgā dziesmiņa,» es domāju, «bet neviens tajā neklausās, neviens to neatceras, tomēr tā skan un skan bez mitas!» Es klausījos šai dziesmiņā, un man šķita, ka neesmu vairs viens te, kalnos. Lāgu lāgiem kaut kas notika: nogranda pērkons, kaut kur atšķēlās klints gabals un ievēlās jūrā, pamezdams uz kraujas kūpošu akmens šķembeļu taciņu.

Ezops tūlīt pacēla purnu un sāka ostīt gaisu, brīnīdamies, no kurienes nāk deguma smaka. Kad kūstošā sniega strautiņi klintīs izgrauzuši plaisas, pietiek ar vienu šāvienu vai pat skaļu kliedzienu, lai liels klints bluķis atlūztu un iegāztos jūrā...

Pagāja stunda, varbūt pat vairākas stundas, laiks ritēja tik strauji. Es palaidu vaļā Ezopu, uzmetu plecos somu un devos mājup. Diena pamazām dzisa. Iegājis mežā, es vienmēr nokļuvu uz savas pazīstamās līkloču takas. Cītīgi metu cilpas — laika man diezgan, nav kur steigties, mājās mani neviens negaida. Brīvi es staigāju pa savu valstību — rāmo mežu, man nevajadzēja pielikt soli. Putni jau bija apklusuši, tikai rubenis tālumā rubināja bez mitas.

Es iznācu no meža un ieraudzīju divus cilvēkus, tie pastaigājās, un es viņus panācu; izrādījās, ka tie bija Edvardas jaunkundze — es viņu pazinu un sveicināju — un ārsts. Man vajadzēja viņiem parādīt bisi. Viņi aplūkoja arī manu kompasu, manu somu; es viņus uzaicināju pie sevis būdā, un viņi apsolījās kādu dienu iegriezties.

Bija iestājies vakars. Es pārnācu mājās, iekūru uguni, izcepu putnu un paēdu vakariņas. Rīt atkal būs jauna diena. ..

Visapkārt rāmi un klusi. Es gulēju un raudzījos ārā pa logu. Mežu rotāja burvīgs mirdzums, saule jau bija norietējusi un atstājusi pie apvāršņa sarkani kvēlošu atblāzmu, it kā uztrieptu ar eļļas krāsu. Debesis bija skaidras un tīras, es lūkojos šajā dzidrajā dzelmē, un man it kā atklājās pasaules dzīles, un mana sirds alkaini pukstēja un tiecās pretī šīm bezgalīgajām dzīlēm. «Dievs vien to zina,» es domāju, «kādēļ apvārsnis vakaros tērpjas zeltā un purpurā, laikam tur, augšā, notiek greznas dzīres ar vizināšanos pa debesu straumēm zvaigžņu mūzikas pavadījumā. Tā tas izskatās.» Un es aizveru acis un dodos līdzi dzīrotājiem, un domas uzvirmo cita pēc citas un sašķetinās ...

Tā aizritēja ne viena vien diena.

Es klaiņoju un vēroju kūstam sniegu, plaisājam ledu. Bieži, kad mājās pietika ēdamā, es bez ieroča brīvi klīdu apkārt un ļāvu laikam aizritēt. Lai kur es skatījos, visur bija daudz ko redzēt un dzirdēt, ar katru dienu viss pamazām mainījās, pat vītoli un kadiķi klusi gaidīja pavasari. Es aizgāju arī līdz dzirnavām, tās vēl bija apledojušas; zeme tām apkārt gadu gaitā bija nomīdīta un skaidri liecināja, ka te daudzi nākuši ar graudu maisiem uz muguras. Es tur klejoju tikpat kā starp cilvēkiem, jo sienas bija iegriezti daudzi burti un arī datumi.

Labi!

Vai lai rakstu vēl? Nē, nē. Varbūt tikai sev pašam par prieku, laika īsināšanai attēlošu, kā pirms diviem gadiem atnāca pavasaris un kāda izskatījās apkaime. Zeme un jūra viegli smaržoja, saldeni smaržoja pēc trūdošām lapām, un žagatas laidelējās ar zariņiem knābī un taisīja ligzdas. Vēl tikai pāris dienu — un strauti sāks mutuļot un uzplūdīs, pār krūmiem jau lidināsies balti taurenīši un zvejnieki atgriezīsies mājās no ziemas zvejas. Divas tirdzniecības liellaivas pārbrauca pilnas ar zivīm un izmeta enkuru blakus žāvētavām. Pēkšņi vienā no lielākajām salām, kur izlika zivis kaltēšanai, sākās rosme. To visu es redzēju pa savas būdas logu.

Taču līdz būdai troksnis neatbalsoja, nekas netraucēja manu vientulību. Dažreiz kāds pagāja garām; es satiku Evu, kalēja meitu, viņai pie deguna bija izsitušies daži vasaras raibumi.

— Uz kurieni tu iesi? — es jautāju.

— Uz mežu pēc malkas, — viņa klusi atbildēja. Rokā viņai bija virve, ar ko sasiet malku, un galvā baltais lakats. Es viņu pavadīju ar acīm, bet viņa neatskatījās.