Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Un atkal pagāja daudzas dienas, iekāms es kādu ieraudzīju.

Pavasaris kļuva sparīgāks, mežs atdzīvojās. Mani priecēja strazdi, tie sēdēja koku galotnēs, lūkojās saulē un svilpoja. Dažkārt es cēlos jau divos, lai kopā ar putniem un zvēriem sveiktu saullēktu.

Arī mani bija pārņēmis pavasaris, lāgiem man asinis mutuļot mutuļoja. Es sēdēju būdā un domāju, ka jāsakārto zvejas rīki un makšķeru auklas, tomēr nepakustināju ne pirkstu; manā sirdī strāvoja mulss un neizprotams nemiers. Pēkšņi Ezops pielēca kājās, palika stāvot un īsi ierējās. Būdai tuvojās cilvēki, es aši noņēmu naģeni un jau dzirdēju pie durvīm Edvardas balsi. Viņa kopā ar ārstu, kā solījusi, bez liekām ceremonijām bija ieradusies pie manis.

— Jā, viņš ir mājās, — es dzirdēju meitenes balsi. Viņa ienāca un neveikli sniedza man roku. — Mēs bijām arī vakar, bet nesastapām jūs mājās, — viņa paskaidroja.

— Viņa apsēdās uz lāviņas, uz segas, un apskatīja būdu. Ārsts apsēdās man blakām uz garā sola. Mēs sākām tērzēt, runājām par visu ko; es viņiem, starp citu, pastāstīju, kādi putni un zvēri mīt mežā un kad tos drīkst šaut. Patlaban aizliegts šaut rubeņus.

Ārsts arī šoreiz lielāko tiesu klusēja, bet, ieraudzījis uz mana pulvera raga Pāna figūru, viņš sāka skaidrot mītu par Pānu.

— Bet no kā jūs tagad pārtiekat, ja putniem ir saudzēšanas laiks? — piepeši ievaicājās Edvarda.

— No zivīm, parasti no zivīm, — es atteicu. — Ēdienu vienmēr var dabūt.

— Bet jūs taču varat nākt pusdienās pie mums, — viņa sacīja. — Pērn jūsu būdā dzīvoja kāds anglis, viņš bieži vien nāca ēst pie mums.

Edvarda lūkojās uz mani, un es lūkojos uz viņu. Pēkšņi man sirds notrīcēja it kā no laipna sveiciena. «Tas no pavasara, no gaišās dienas,» es vēlāk nodomāju. Turklāt Edvardai bija apbrīnojami izliektas uzacis.

Viņa pateica dažus vārdus par manu mājokli. Pie sienām es biju sakāris visādas ādas un putnu spalvas, būda atgādināja mežoņa mitekli. Edvarda tam piekrita.

— Jā, īsta miga, — viņa sacīja.

Es saviem viesiem nekā nevarēju piedāvāt un, paprātojis ar ko viņus uzcienāt, nolēmu izcept putnu. To varētu ēst pēc mednieku paražas — turot pirkstos. Tas būtu ļoti uzjautrinoši.

Un es izcepu putnu.

Edvarda stāstīja par angli. Dīvains vecis bijis, pats ar sevi sarunājies. Viņš bijis katolis, visur nēsājis līdzi kabatā mazu lūgsnu grāmatiņu ar melniem un sarkaniem burtiem.

— Vai tādā gadījumā viņš nebija īrs? — ārsts vaicāja.

— Īrs?

— Nu ja, ja jau bija katolis.

Edvarda pietvīka un kaut ko murmināja, acis novērsusi. — Droši vien bija īrs.

Viņa sadrūma. Man kļuva meitenes žēl, un es teicu:

— Nu protams, jums ir taisnība, viņš bija anglis. Īri jau nebrauc uz Norvēģiju.

Mēs norunājām kādu dienu izbraukt ar laivu un paskatīties, kā žāvē zivis.

Es pavadīju viesus nelielu gabaliņu un atgriezies ņēmos sakārtot zvejas rīkus.

Tīkls bija karājies uz naglas pie durvīm, dažas cilpiņas rūsa saēdusi; es uzasināju āķus, saliecu tos, pārbaudīju zvejas vadus. Kā man šodien neveicās darbs! Galvā plaiksnīja visādas liekas domas, man pēkšņi šķita, ka esmu darījis slikti, ļaujot Edvardai visu laiku sēdēt uz lažiņas un nepiedāvājot viņai vietu uz sola. Piepeši skaidri iztēlojos viņas melnīgsnējo seju un kaklu. Priekšautu viņa bija apsējusi zem jostasvietas, lai — pēc toreizējās modes prasības — izskatītos garāka. Es atcerējos, cik meitenīgi kaunīga izteiksme bija viņas īkšķim, tas radīja manī maigumu, un rieviņas ap locītavām bija tik jaukas. Un cik kvēla bija lielā mute!

Es piecēlos, atvēru durvis un ieklausījos. Nekā nedzirdēju, un nebija jau arī ko dzirdēt. Atkal aizvēru durvis. Ezops piecēlās no paklāja, viņš juta, ka esmu satraukts.

Man ienāca prātā aizskriet pie Edvardas un palūgt viņai dažus pavedienus zīda diega, ar ko salāpīt tīklu; tā nebija izdoma, es varēju izklāt tīklu un parādīt rūsas saēstās cilpas. Jau biju izgājis pa durvīm, kad atcerējos, ka pašam mušu kastītē ir zīda diegi.

Un es klusi un gurdeni iegāju atpakaļ.

Būdā man uzvēdīja kaut kas svešs, likās, mani te kāds gaidītu.

Man jautāja, vai es vairs nešaujot. Vaicātājs bija kāds zvejnieks, viņš divas dienas zvejojis līcī, bet neesot dzirdējis ne šāviena. Jā, es nemedīju. Es visu laiku uzturējos būdā, kamēr bija ko ēst.

Trešajā dienā es devos medībās. Mežs jau bija sazaļojis, smaržoja pēc zemes un kokiem, samirkušajai sūnai spraucās cauri meža ķiploku zaļie dzinumi. Apsēdies es gremdējos pārdomās. Trīs dienās nebiju redzējis nevienu citu cilvēku, tikai zvejnieku, kuru sastapu vakar. Varbūt šovakar, iedams mājās, satikšu kādu mežmalā, kur toreiz sastapu ārstu un Edvardu. Iespējams, ka viņi atkal tur pastaigājas. Ko var zināt? Bet kādēļ es domāju tieši par šiem diviem?... Nošāvu divas irbes un vienu tūdaļ izcepu, pēc tam piesēju Ezopu.

Es ēdu, gulēdams jau apžuvušā mežnorā. Visapkārt bija kluss, tikai vējiņš viegli šalkoja lapotnē un šad tad iekliedzās kāds putns. Es gulēju un vēroju, kā lēnām šūpojas koku zari; vējiņš darīja savu darbu, iznēsāja putekšņus no zara uz zaru, neaizmirsdams nevienu zieda vainadziņu. Mežs bija saldkairē noreibis. Zaļš kāpurs, sprīžmetis, līžņāja pa zaru, līžņāja bez mitas, it kā nedrīkstētu atpūsties. Tas, kaut gan tam bija acis, laikam nekā neredzēja, jo bieži izslējās stāvus un taustījās apkārt, kur varētu pieķerties. Šķita, ka gabaliņš zaļa pavediena apvīlē zaru lieliem dūrieniem.

Droši vien pievakarē tas būs ticis līdz galam.

Klusums. Es pieceļos un eju, apsēžos un atkal pieceļos. Ir apmēram četri, kad būs seši, es došos uz mājām un varbūt kādu satikšu. Man vēl ir divas stundas laika, bet es jau mazliet uztraucos, notraušu viršus un sūnas no savām drēbēm. Es pazīstu vietas, pa kurām soļoju, pazīstu te visus kokus un akmeņus, kas ir atraduši no cilvēkiem; zem manām kājām čaukst lapas. Šī vienmuļā šalkoņa, šie pazīstamie koki un akmeņi!

Mani pārņem dīvainas pateicības jūtas, mana sirds atvilgst — tas viss pieder man, to visu es mīlu. Es paceļu sausu zaru, turu rokā un skatos uz to, sēdēdams uz celma un gremdēdamies savās domās. Zars ir gandrīz satrunējis, tam tik čaugana miza, man kļūst tā žēl. Piecēlies, lai ietu tālāk, es zaru neaizsviežu, bet piesardzīgi nolieku zemē un līdzjūtīgi noraugos uz to. Un, kad uzmetu tam pēdējo skatienu, manas acis ir valgas.

Pulkstenis jau ir pieci. Saule rāda laiku neprecīzi, es visu dienu esmu gājis uz rietumiem, un tagad tā mani par pusstundu droši vien apkrāpj. Esmu to jau aprēķinājis, bet līdz pulksten sešiem tomēr vēl ir vesela stunda, tāpēc es atkal pieceļos un eju. Un lapas čaukst man zem kājām. Tā aizrit stunda.

Tieši pretī, ielejā, es redzu upīti un dzirnavas, kas ziemā bija apledojušas, un apstājos. Dzirnavas darbojas, to rūkoņa mani izrauj no sapņainības, es uz vietas apstājos. «Nokavēju!» es iesaucos. Sirds man sažņaudzas. Es tūlīt apgriežos un steidzos mājup, taču zinu, ka esmu nokavējis. Eju ašāk, skrienu. Ezops noprot kaut ko nelāgu, rausta saiti, smilkst un metas līdzi. Zem mūsu kājām uzvirpuļo sausās lapas.

Bet, kad mēs sasniedzam mežmalu, neviena tur neredz, visur klusums, neviena nav.

— Neviena nav! — es saku. — To jau es zināju.

Brīdi pastāvējis, es sāku iet, domas mani dzītin dzina, pagāju garām savai būdai un devos tālāk uz Sirilundu ar Ezopu, somu un bisi, ar visām savām mantām.