Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Labāk sāksim atkal dejot, — viņa sacīja, saraukusi pieri. — Kādēļ mēs nedejojam?

«To tu man vēl paskaidrosi!» es klusībā noteicu un gaidīju izdevību, lai ar viņu parunātu. Beidzot viņa iegāja blakus istabā, es viņai sekoju.

— Uz jūsu veselību! — es sacīju un pacēlu savu glāzi.

— Mana glāze ir tukša, — viņa strupi atbildēja. Tomēr turpat stāvēja pilna glāze.

— Es domāju, ka tā ir jūsu glāze.

— Nē, tā nav mana, — viņa atcirta, pievērsās tuvākajam viesim un sāka dzīvi sarunāties.

— Nu tad atvainojiet! — es teicu.

Šo mazo starpgadījumu bija ievērojuši vairāki viesi. Mana sirds dauzījās, es aizskarts sacīju:

— Jūs tomēr esat man parādā paskaidrojumu .. . Viņa piecēlās, satvēra manas rokas un lūdzoši sacīja:

— Tikai ne šodien, tikai ne tagad. Man ir tik skumji. Ak dievs, kā jūs uz mani skatāties! Mēs taču bijām draugi...

Es ar pūlēm pagriezos pa labi un iegāju pie dejotājiem.

Pēc brītiņa zālē ienāca arī Edvarda, viņa apstājās pie klavierēm, uz kurām ceļojošais tirgonis spēlēja kādu deju, šajā brīdī viņas sejā atspoguļojās slēptas bēdas.

— Es nekad neesmu mācījusies spēlēt, — viņa sacīja un raudzījās manī, acis viņai bija satumsušas. — Kaut es mācētu spēlēt!

Ko lai atbildu? Bet mana sirds atkal tiecās viņai pretī, un es vaicāju:

— Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik skumja, Edvarda? Kaut jūs zinātu, kādas ciešanas tas man sagādā!

— Es pati nezinu, kāpēc, — viņa atbildēja. — Varbūt par visu kopā. Kaut jel šie cilvēki drīzāk aizietu! Visi kā viens! Nē, tikai ne jūs, neaizmirstiet, ka jums jāaiziet pēdējam!

Un šie vārdi mani atkal uzmundrināja, manas acis gaišu skatienu vērās saules pielietajā istabā. Pie manis pienāca prāvesta meita un sāka tērzēt, es vēlējos, kaut viņa būtu tālu no manis, un atbildēju strupi. Es tīšām viņu neuzlūkoju, jo viņa bija teikusi, ka man esot dzīvnieka skatiens. Viņa pavērsās pret Edvardu un sāka stāstīt, ka viņai kādreiz ārzemēs, Rīgā, kāds kungs sekojis uz ielas.

— Viņš nāca man pa pēdām no ielas ielā un visu laiku smaidīja, — viņa stāstīja.

— Vai viņš bija akls? — es izsaucos, lai iztaptu Edvardai. Turklāt paraustīju plecus.

Jaunā dāma tūlīt saprata manu rupjību un atbildēja:

— Nu protams, ja jau sekoja tik vecai un neglītai sievietei kā es.

Taču Edvardas pateicību es neiemantoju. Viņa pavilka sāņus draudzeni, abas sāka sačukstēties un šūpot galvu. Nu es biju palicis pilnīgi viens.

Aizritēja vēl viena stunda. Šērās pamodās jūras putni, to klaigas ielidoja pa mūsu vaļējiem logiem. Dzirdot šīs putnu pirmās klaigas, es notrīsēju aiz prieka un ilgojos nokļūt šērās...

Ārsts atkal bija atguvis labo noskaņu un pievērsa sev visu pārējo uzmanību.

Dāmas drūzmējās viņam apkārt. «Vai viņš ir mans sāncensis?» es domāju, bet tūlīt atcerējos viņa klibo kāju un nožēlojamo augumu. Viņš bija sācis lietot kādu jaunu, jocīgu saukli — «nāve un pindzele»— un katrreiz skaļi smējās par savu izdomu.

Savās mokās es apņēmos šo vīru, savu sāncensi, visādi izcelt. Es izrādīju sajūsmu par katru viņa asprātību un saucu:

— Dzirdat, ko saka ārsta kungs! — Es piespiedu sevi skaļi smieties par viņa vārdiem.

— Es mīlu visu pasauli, — ārsts teica, — es turos pie dzīves ar rokām un kājām. Un, kad reiz nomiršu, tad ceru debesu valstībā dabūt vietiņu kaut kur virs Londonas vai Parīzes, lai varētu dzirdēt cilvēku pūļa murdoņu — mūžīgi mūžos, mūžīgi mūžos.

— Lieliski! — es kliedzu un aiz smiekliem kāsēju, lai gan nemaz nebiju apskurbis.

Edvarda arī izlikās sajūsmināta.

Kad viesi sāka izklīst, es ielavījos mazajā blakus istabiņā, apsēdos un nogaidīju.

Dzirdēju viesus citu pēc cita ardievojamies uz kāpnēm. Arī ārsts atvadījās un aizgāja.

Drīz vien visas balsis apklusa. Man sirds strauji pukstēja, es gaidīju.

Ienāca Edvarda. Ieraudzījusi mani, viņa pirmajā mirklī pārsteigta apstājās, tad smaidīdama teica:

— Ak tā! Jūs esat te. Tas bija laipni, ka nogaidījāt, lai paliktu pēdējais. Bet es esmu līdz nāvei nogurusi.

Viņa joprojām stāvēja. Es pieceldamies teicu:

— Jā, jums tiešam nepieciešama atpūta. Ceru, ka jūsu nelāgais noskaņojums izgaisīs, Edvarda. Jūs pēkšņi kļuvāt tik skumja, un tas mani sāpināja.

— Gan jau pāries, kad būšu izgulējusies.

Man vairs nebija ko piebilst, un es gāju uz durvju pusi. —Jā, paldies, ka atnācāt, — viņa teica un sniedza man roku. Un, kad viņa gribēja mani pavadīt līdz kāpnēm, es pūlējos viņu atrunāt. Nevajag, — es teicu. — Neapgrūtiniet sevi! Es jau pats...

Tomēr viņa mani pavadīja. Viņa stāvēja gaitenī un pacietīgi gaidīja, kamēr es sameklēju cepuri, bisi un somu. Kaktā bija spieķis, es to ievēroju, apskatīju un pazinu — tas bija ārsta spieķis. Kad Edvarda pamanīja, uz ko es skatos, viņa aiz mulsuma pietvīka, no viņas sejas skaidri bija redzams, ka viņa par spieķi nekā nezina. Aizritēja gandrīz minūte. Piepeši viņu pārņēma drudžaina neiecietība, drebošā balsī viņa sacīja:

— Jūsu spieķis. Neaizmirstiet savu spieķi! Un viņa paņēma spieķi un deva man to.

Es raudzījos uz viņu, viņa joprojām turēja spieķi, viņas roka trīsēja. Lai darītu tam galu, es paņēmu spieķi un noliku atpakaļ kaktā. Es sacīju:

— Tas ir ārsta spieķis. Nesaprotu, kā tas klibiķis varēja aizmirst savu spieķi!

— Klibiķis, klibiķis! — viņa sarūgtināta izsaucās un pienāca man soli tuvāk. — Jūs neklibojat! Bet, ja jūs arī klibotu, jūs tomēr nebūtu viņa vērts, nē, nevarētu viņam līdzināties!

Es gribēju atbildēt, bet galvā man bija juceklis, es klusēju. Dziļi palocījies, es atmuguriski izgāju ārā pa durvīm uz kāpnēm. Tur es brīdi pastāvēju, stingi raudzīdamies uz priekšu, tad devos projām. «Ak tā, viņš aizmirsis savu spieķi,» es domāju, «un viņš nāks pa šo ceļu tam pakaļ. Viņš negribēja. lai es palieku beidzamais...» Es gāju ļoti gausi lūkodamies atpakaļ. Mežmalā apstājos. Beidzot pēc kādas pusstundas parādījās ārsts; ieraudzījis mani, viņš pielika soli. Iekams viņš paguva kaut ko bilst, es pacēlu cepuri. Arī viņš pacēla cepuri. Es piegāju viņam klāt un teicu:

— Es jūs nesveicināju.

Viņš soli atkāpās un skatījās manī.

— Jūs mani nesveicinājāt?

— Nē, — es atbildēju. Klusums.

— Nu labi, man vienalga, — viņš nobālēdams atbildēja. — Es eju pēc sava spieķa, esmu to aizmirsis.

Man nebija ko atbildēt, bet es viņam atriebos citādi, es noliku viņa priekšā bisi gluži kā sunim un teicu:

— Hop!

Un es svilpu un mudināju viņu lēkt bisei pāri.

Īsu brīdi viņš cīnījās pats ar sevi, viņa sejas izteiksme kļuva ļoti savāda, viņš cieši saknieba lūpas un raudzījās uz zemi. Pēkšņi viņš asi pavērās manī, viņa sejā pavīdēja smaids, un viņš jautāja:

— Kādēļ jūs īstenībā tā rīkojaties?

Es neatbildēju, bet viņa vārdi mani aizskāra. Viņš pēkšņi sniedza man roku un apvaldīti teica:

— Ar jums kaut kas nav kārtībā. Labāk pasakiet, varbūt es...

Mani pārņēma kauns un izmisums, dzirdot šos mierīgos vārdus, es zaudēju līdzsvaru. Gribēju būt pret viņu labs, apskāvu viņu un izsaucos:

— Piedodiet man, vai dzirdat! Nē, kas gan ar mani lai nebūtu kārtībā? Ar mani viss ir kārtībā, jūsu palīdzības man nevajag. Jūs droši vien meklējat Edvardu? Jūs viņu atradīsiet mājās. Bet pasteidzieties, citādi viņa apgulsies, iekams jūs aiziesiet, viņa bija ļoti nogurusi, es pats to redzēju. Klausiet manam padomam un pasteidzieties! Jūs viņu vēl sastapsiet. Ko jūs stāvat!