Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Es pamāju un nodomāju, ka tas ir labi. Paņēmu savu lomu un devos projām, gāju gar kalēja māju. Eva bija viena pati mājās.

— Es tik ļoti pēc tevis ilgojos, — es viņai teicu. Un mani aizkustināja viņas mulsums, viņa tikko uzdrīkstējās mani uzlūkot. — Tu esi tik jauna, un tev ir tik labas acis, — es viņai teicu. — Sodi mani, ka esmu domājis par kādu citu vairāk nekā par tevi. Es atnācu, lai uz tevi vienīgi palūkotos, es jūtos tik labi kopā ar tevi, mana mīļā meitene. Vai tu dzirdēji, ka es naktī tevi saucu?

— Nē, — viņa izbijusies atbildēja.

— Es saucu Edvardu, Edvardas jaunkundzi, bet domāju par tevi. Es pat atmodos. Jā, es domāju par tevi, atvaino, es pārteicos, kad minēju Edvardu. Nerunāsim vairs par viņu. Ak dievs, cik tu esi mīļa meitene, Eva! Tavas lūpas šodien ir tik sārtas. Tev ir skaistākas kājas nekā Edvardai, paskaties pati.

Es pacēlu viņas svārkus, lai viņa varētu aplūkot savas kājas.

Viņas sejā atmirdz tāds prieks, kādu es nekad neesmu redzējis. Viņa aizgriežas, bet tad pārdomā un ar vienu roku apskauj man kaklu.

Paiet kāds laiciņš. Mēs runājamies, visu laiku sēžam uz gara sola un runājamies par dažnedažādām lietām. Es saku:

— Tici vai netici, bet Edvardas jaunkundze vēl nav iemācījusies pareizi runāt, viņa runā kā bērns, saka «vairāk laimīga», nevis «laimīgāka», es pats to dzirdēju. Vai tev šķiet, ka viņas piere ir skaista? Man gan ne. Viņas piere ir pretīga. Viņa nemazgā arī rokas.

— Mēs taču nolēmām vairs nerunāt par viņu.

— Pareizi. Es aizmirsu.

Paiet atkal kāds laiciņš. Es, domās iegrimis, klusēju.

— Kāpēc tev valgas acis? — Eva jautā.

— Viņas piere tomēr ir skaista, — es saku, — un viņas rokas vienmēr ir tīras. Vienīgi nejaušības dēļ tās reiz nebija lāgā nomazgātas. Es tikai to gribēju sacīt.

Tomēr es turpinu, runāju ātri, zobus sakodis:

— Es vienmēr domāju tikai par tevi, Eva, man ienāca prātā tev kaut ko pastāstīt, tu droši vien kaut ko tādu nebūsi dzirdējusi. Kad Edvarda pirmo reizi ieraudzīja Ezopu, viņa teica: «Ezops, tas taču bija zinātnieks, liekas, frīģietis.» Vai tas nav muļķīgi? To viņa tajā pašā dienā bija izlasījusi kādā grāmatā, esmu pārliecināts.

— Jā? — Eva iebilstas. — Nu un tad?

— Cik atceros, viņa arī teica, ka Ezopa skolotājs bijis Ksantuss. Ha-ha-hā!

— Jā?

— Kāda vajadzība darīt zināmu klātesošajiem, ka Ezopa skolotājs bijis Ksantuss? Es tikai tā vaicāju. Ak, šodien tev nav noskaņas, Eva, citādi tu aiz smiekliem vai pārplīstu.

— Nē, man arī šķiet, ka tas ir jocīgi, — Eva saka un pārsteigta piespiesti smaida.

— Bet es to nesaprotu tik labi kā tu.

Es klusēju un domāju, klusēju un domāju.

— Varbūt labāk klusēsim un nemaz nerunāsim, tikai tāpat pasēdēsim? — Eva klusi ierunājas. Viņas acis staro labsirdībā, viņa noglāsta man galvu.

— Tu labā, labā dvēsele! — es izsaucos un dedzīgi viņu piekļauju sev klāt. — Es jūtu, ka beidzos vai nost aiz mīlestības pret tevi, mīlu tevi aizvien vairāk un vairāk, es ņemšu tevi līdzi, kad braukšu projām. Gan redzēsi! Vai brauksi man līdzi?

— Jā, — viņa atbild.

Šo «jā» es gandrīz nedzirdu, bet uzminu pēc viņas elpas, pēc viņas sejas, mēs cieši jo cieši apskaujamies, un viņa atdodas bez apdoma. Pēc stundas es atvadoties noskūpstu Evu un eju projām. Durvīs es saduros ar Maka kungu.

Pašu Maka kungu.

Viņš satrūkstas, paliek stāvam uz sliekšņa un apjucis raugās istabā. — Nu jā! — viņš saka un nekā cita nevar izteikt.

— Jūs negaidījāt, ka te sastapsiet mani? — es saku un palokos.

Eva sēž nepakustēdamās.

Maka kungs ir atjēdzies, viņš jau pavisam mierīgi atbild:

— Jūs maldāties, tieši jūs es meklēju. Esmu spiests jums atgādināt, ka no pirmā aprīļa līdz piecpadsmitajam augustam ir aizliegts šaut ceturtdaļjūdzes attālumā no putnu ligzdu un perēšanas vietām. Šodien jūs uz salas nošāvāt divus putnus, ir cilvēki, kas to redzējuši.

— Es nošāvu divus alkus, — apjucis atbildēju. Es sapratu, ka viņam taisnība.

— Vai nu divus alkus, vai divas garlakas — tam nav nozīmes. Jūs esat šāvis tur, kur šaut aizliegts.

— Es atzīstos, — atbildēju. — Tikai tagad to atcerējos.

— Bet jums tas jāatceras.

— Arī maijā es izšāvu no abiem stobriem aptuveni tai pašā vietā. Tas notika izbraucienā ar laivām. Pēc jūsu lūguma.

— Tā ir pavisam cita lieta, — Maka kungs atcirta.

— Bet, velns ar ārā, jūs taču pats labi zināt, kas jums tagad jādara!

— Pat ļoti labi zinu, — viņš atbildēja.

Eva gaidīja, kad es iešu ārā, un devās man pakaļ. Viņa bija apsējusi lakatu un pameta māju, redzēju, ka viņa pagriezās uz piestātnes pusi. Maka kungs gāja uz Sirilundu.

Es pārdomāju notikušo. Cik veikli Maka kungs atrada izeju! Un kā viņa acis dzēlās manī! Viens šāviens, divi šāvieni, divi alki, soda nauda, samaksa. Un tagad viss, viss ir izbeigts ar Maka kungu un viņa ģimeni. Īstenībā viss norisinājās labi un ātri...

Sāka līt, krita pirmās retās lāses. Žagatas lidoja pie pašas zemes, un, pārnācis mājās, es palaidu vaļā Ezopu; suns tūlīt sāka ēst zāli. Sacēlās stiprs vējš.

Jūdzi lejup es redzu jūru. Līst, un es atrodos kalnos, kāda klints nokare mani pasargā no lietus. Es smēķēju savu pīpi, piebāžu un piebāžu no jauna, un ikreiz, kad aizdedzinu tabaku, tajā atdzīvojas un sarosās ugunīgi tārpiņi. Gluži tāpat manā galvā rosās domas. Zemē mētājas klūdziņas no kādas izpostītas ligzdas. Un tieši tāda pati kā šī ligzda ir arī mana dvēsele.

Es atceros katru nieku, katru sīkumu no tā, kas notika tajā un nākamajā dienā. Ak vai, cik nelāgi viss iznāca!..

Es sēžu te, kalnos, jūra un gaiss vaid, žēli vaimanā, manās ausīs skan vēja gaudas.

Tālumā redzami šoneri un liellaivas uzvilktām burām, uz tām ir cilvēki, tiem kaut kur jātiek. «Ak dievs, kur tie steidzas tādā laikā?» es nodomāju.

Jūra mutuļo, bangas ceļas un plok, ceļas un plok, šķiet, ka jūra pilna satracinātu nezvēru, kas rēkdami metas cits citam virsū, nē, tur vesels bars gaudojošu velnu dejo riņķa deju, tie palecas, ierauj galvu plecos un sakuļ ūdeni biezās putās ar savām rokām. Tālu, tālu jūrā slienas klints, uz tās paceļas ūdens gars, tas purina baltas krēpes aiz zvalstīgiem kuģīšiem, kas, burām plandot, dodas pretī vētrai un jūrai — ho-ho! — pretī ļaunajai jūrai...

Es priecājos, ka esmu viens, ka neviens nevar redzēt manas acis, es piekļaujos klints sienai, tā ir mans balsts, un es zinu, ka neviens nevar piezagties un mani novērot no aizmugures. Pār kalniem, spalgi kliegdams, pārlido kāds putns, tai pašā mirklī netālu atšķeļas klints bluķis un ieveļas jūrā. Bet es sēžu nepakustēdamies, sirds nemiers pēkšņi norimst, jūtos tīkami, ka esmu te pasargāts no lietus, kas līst un līst.

Es aizpogāju svārkus un pateicos dievam par šiem siltajiem svārkiem. Laiks aizrit. Es aizsnaužos.

Ir pievakare. Es eju uz mājām, lietus joprojām līst. Pēkšņi jūtos pārsteigts. Manā priekšā uz takas stāv Edvarda. Viņa ir izmirkusi līdz ādai, acīmredzot ilgi stāvējusi lietū, bet viņa smaida. «Nu, paskat tik!» es nodomāju, un mani pārņem dusmas, no visa spēka sažņaudzu bisi un eju viņai pretī, nelikdamies redzam viņas smaidu.

— Labdien! — viņa pirmā izsaucas. Es panākos dažus soļus viņai tuvāk un tikai tad saku, — Sveika, daiļā jaunava!