Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Ticis ar to galā, es apgūlos uz lāviņas. Miers ilga tikai vienu mirkli, pēkšņi man ienāca prātā kāda doma, es pielēcu kājās un paliku stāvam istabas vidū.

— Tur atkal slēpjas kāda viltība! — es čukstēju.— Es nemaz nebūtu ielūgts, ja nejauši nebūtu bijis kopā ar tiem, kurus ielūdza. Viņa taču deva mājienu, lai neierodos, lai aizsūtu ziņu ar atvainošanos...

Es visu nakti negulēju un jau agri no rīta devos uz mežu, aukstumā trīcēdams, izvārdzis un lāgiem drudža kratīts. Tā, tā, Sirilundā šodien viesības! Nu un tad? Es neiešu un nesūtīšu arī zīmīti ar aizbildinājumu. Maka kungs ir gaužām prātīgs vīrs, un, lūk, tagad viņš šim baronam par godu rīko viesības. Bet es neiešu, dzirdat, neiešu!...

Biezi miglas vāli vēlās pār ieleju un kalniem, smidzīgs lietus izmērcēja drēbes, un tās kļuva smagas, mana seja it kā sastinga. Lāgu lāgiem uzpūta vējš un sašūpoja blīvo miglu gan uz augšu, gan uz leju.

Bija pievakare, metās krēsla, migla visu aizsedza, pēc saules nevarēja vadīties.

Atceļā es maldījos stundām ilgi, bet man nekur nebija jāsteidzas, mierīgi es nogriezos no ceļa un nonācu nepazīstamās vietās.

Beidzot es noņēmu bisi, atslēju to pret koka stumbru un skatījos kompasā. Precīzi nosacīju virzienu un gāju. Pulkstenis bija astoņi vai deviņi.

Tad kaut kas atgadījās.

Pēc kādas pusstundas es cauri miglai izdzirdu mūziku, pēc dažām minūtēm sapratu, kur atrodos. Es stāvēju tieši pretī Maka kunga mājai. Vai tiešām kompass mani aizvedis taisni uz to vietu, no kuras vairījos? Pazīstama balss man uzsauca, tā bija ārsta balss. Un mani ieveda iekšā.

Ak, laikam bises stobrs ietekmējis kompasu un novirzījis bultu nepareizi! Tā jau man šogad reiz gadījās. Es nezinu, ko lai domāju. Varbūt tas ir liktenis.

Visu vakaru mani mocīja netīkamā sajūta, ka man nevajadzēja šurp nākt. Manu ierašanos gandrīz nepamanīja, visi bija pārāk aizņemti cits ar citu. Edvarda ar mani tik tikko sasveicinājās. Es sapratu, ka esmu nevēlams viesis, tomēr nevarēju arī aiziet, tāpēc sāku dzert un piedzēros.

Maka kungs visu laiku smaidīja un bija ārkārtīgi laipns; viņš bija uzvilcis fraku un izskatījās gaužām labi. Viņš parādījās drīz vienā, drīz citā istabā, jaucās šajā pussimta viesu burzmā, lāgiem arī padejoja, trieca jokus un smējās. Viņa acīs dzalkstīja noslēpumainība.

Mūzika un balsu čaloņa pieskandēja visu māju. Visas piecas istabas bija viesu pārpilnas, turklāt dejoja vēl arī lielajā zālē. Kad es ierados, vakariņas jau bija paēstas.

Kalpones skraidīja šurpu turpu ar vīna glāzēm, spožām vara kafijas kannām, cigāriem, pīpēm, kūkām un augļiem. Maka kungs nebija skopojies. Lustrās šim gadījumam par godu bija iespraustas resnas jo resnas sveces, dega arī jaunās parafīna lampas.

Eva palīdzēja virtuvē, es redzēju viņu pa pusviru durvīm. Arī Eva bija te!

Barons bija uzmanības centrā, lai gan viņš izturējās klusi un atturīgi un nemaz necentās izcelties. Arī viņam mugura bija fraka, tās ļipas čemodānā bija saburzījušās.

Viņš sarunājās tikai ar Edvardu, nenolaida no viņas acis, saskandināja, ar viņu un godāja viņu par jaunkundzi tāpat kā prāvesta un apriņķa ārsta meitas. Es nespēju atvairīt netīksmi, ko jutu pret viņu, un, līdzko uz viņu paskatījos, tūlīt novērsos ar žēlu un muļķīgu grimasi. Ja viņš mani uzrunāja, es atbildēju strupi un pēc tam sakniebu lūpas.

Vēl kaut kas no tā vakara man palicis atmiņā. Es sarunājos ar kādu gaišmatainu meiteni, nez ko viņai stāstīju, un viņa iesmējās. Diez vai atgadījums maz bija jocīgs, bet es reibumā laikam to stāstīju visai uzjautrinoši, taču vairs neatceros, par ko bija runa. Bet tas nav svarīgi. Kad es atskatījos, man aiz muguras stāvēja Edvarda. Viņa man uzmeta vēlīgu skatienu.

Vēlāk es ievēroju, ka viņa pavilka gaišmati sāņus, lai izdibinātu, ko esmu sacījis.

Nemaz nespēju pateikt, cik labi man kļuva no Edvardas skatiena pēc tam, kad es apjucis visu vakaru kā dieva nepieņemts biju staigājis no istabas uz istabu; mana oma tūdaļ uzlabojās, es aizrautīgi iesaistījos sarunās. Cik atminu, es neizdarīju nekādu kļūmi...

Es stāvēju ārā uz kāpnēm. Priekšnamā iznāca Eva, viņa kaut ko nesa. Viņa mani ieraudzīja, iznāca uz kāpnēm, ātri noglāstīja man roku, pasmaidīja un atkal iegāja iekšā. Mēs nebildām ne vārda. Kad gribēju iet atpakaļ istabās, es ieraudzīju Edvardu, viņa stāvēja priekšnamā un skatījās uz mani. Stāvēja un skatījās tieši uz mani. Arī viņa nebilda ne vārda. Es iegāju zālē.

— Iedomājieties, leitnants Glāns uzjautrinās, aicinādams ārā uz satikšanos kalpones, — pēkšņi skaļi sacīja Edvarda. Viņa stāvēja durvīs. Šos vārdus dzirdēja daudzi. Viņa smējās, it kā būtu pateikusi krietnu joku, bet viņas seja bija ļoti bāla.

Es nekā neatbildēju, tikai nomurmināju:

— Tā bija nejaušība, viņa iznāca, un mēs satikāmies. Pagāja labs laiks, droši vien ne mazāk par stundu.

Kāda dāma apgāza savu glāzi uz kleitas. Tiklīdz to ieraudzīja Edvarda, viņa tūlīt iesaucās:

— Kas nu atkal noticis? Kā tad citādi, atkal vainīgs Glāns!

Es nebiju vainīgs, es stāvēju zāles viņā galā, kad notika šis starpgadījums. Es atkal sāku dzert un turējos tuvāk pie durvīm, lai netraucētu dejotājus.

Dāmas joprojām pulcējās ap baronu, viņš izteica nožēlu, ka viņa kolekcijas jau esot iesaiņotas un viņš nevarot parādīt, piemēram, Baltās jūras aļģes, Govju salas mālus vai ārkārtīgi interesantus pārakmeņojumus no jūras dziļuma. Dāmas ziņkāri aplūkoja viņa aproču pogas ar piecstarainiem ģerboņiem. Pret baronu arī ārsts nobālēja, pat viņa jocīgajam izsaucienam «nāve un pindzele» vairs nebija ietekmes.

Toties, līdzko ierunājās Edvarda, viņš tūlīt saausījās, izlaboja viņas teikto ar mazliet dzēlīgiem aizrādījumiem, vārdu sakot, nepalaida garām izdevību Edvardu pamācīt un to darīja rāmā pārākuma apziņā.

Viņa teica: ... Kamēr es ieniršu aizmirstības ielejā. Ārsts tūlīt vaicāja:

— Kur, kur?

— Aizmirstības ielejā. Vai tad tā nesaka?

— Es esmu dzirdējis runājam par aizmirstības upi. Droši vien tā jūs gribējāt sacīt?

Vēlāk viņa teica, ka sargājot kādu priekšmetu kā...

— Cerbers, — ārsts iekrita starpā.

— Jā, kā cerbers, — viņa atbildēja. Taču ārsts nerimās:

— Sakiet man paldies, ka es jūs izglābu. Esmu pārliecināts, ka jūs būtu minējusi Argusu.

Barons sarauca uzacis un caur savām biezajām acenēm uzmeta ārstam pārsteigtu skatienu. Šādas muļķības viņš laikam vēl nebija dzirdējis. Bet ārsts nelikās par baronu zinis. Kāda viņam daļa gar šo baronu!

Es joprojām stāvēju pie durvīm. Zālē visi griezās dejas virpulī. Man laimējās iesaistīt sarunā mācītāja mājas jauno skolotāju. Mēs spriedām par karu, par Krimas kampaņu, par notikumiem Francijā, par imperatoru Napoleonu, par viņa palīdzību turkiem. Jaunā dāma vasarā bija lasījusi avīzes un varēja man pastāstīt jaunākās ziņas. Mēs apsēdamies uz dīvāna un turpinājām tērzēšanu.

Garam gāja Edvarda, viņa apstājās mums blakām. Pēkšņi viņa sacīja:

— Atvainojiet, leitnanta kungs, ka es jūs pārsteidzu uz kāpnēm. Es nekad tā vairs nedarīšu.

Viņa atkal sāka smieties, uz mani nepalūkojusies.

— Edvardas jaunkundz, beidziet taču! — es teicu.

Viņa mani uzrunāja ar «jūs», tas nekā laba nenozīmēja. Viņas seja bija ļauna. Es iedomājos ārstu un paraustīju plecus, kā to būtu darījis viņš. Edvarda sacīja: