Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Dārgais Juhannes! Ir tik grūti aprast ar domu, ka es tikai tāpēc esmu nākusi pasaulē, lai Jūs mīlētu, bet nu jau es atvados no dzīves. Cik savādi ir gulēt te un gaidīt savu dienu un savu stundu! Soli pa solim es attālinos no dzīves, no cilvēkiem, no ielu kņadas. Arī pavasari es vairs nekad neredzēšu, un šīs mājas un ielas un šie koki parkā — tas viss paliks tāds pats, kāds bijis. Šodien man atļāva brīdi pasēdēt gultā un palūkoties ārā pa logu. Uz ielas stūra divi satikās, viņi sasveicinājās, sadevās rokās, par kaut ko runāja un smējās, bet es jutos tik savādi, ka te guļu un to redzu, un man jāmirst. Es nodomāju, ka tie divi tur, lejā, nezina, ka es te guļu un gaidu savu pēdējo stundu, bet, ja arī zinātu, viņi tomēr tāpat sasveicinātos un tikpat jautri sarunātos.

Vakarnakt, kad bija melna tumsa, es domāju, ka mana stunda jau situsi, sirds stājās pukstēt un man šķita, ka es dzirdu tālumā mūžības šalkas. Taču nākamajā mirklī es atguvos un no jauna sāku elpot. Šo sajūtu nav iespējams aprakstīt. Māmuļa domā, ka es pa sapņiem esmu dzirdējusi upes un ūdenskrituma šalkoņu pie mums mājās.

Ak dievs, Juhannes, Jums jāzina, cik ļoti es Jūs mīlēju! Nevarēju to Jums parādīt, jo tik daudz kas stājās man ceļā, vispirmām kārtām — mans raksturs. Tēvs arī bija cietsirdīgs pats pret sevi, un es esmu viņa meita. Bet tagad, kad man jāmirst un neko vairs nevar vērst par labu, es Jums rakstu, lai to visu pateiktu. Es pati brīnos, kāpēc tā daru, jo Jums tas ir vienaldzīgs, it īpaši tagad, kad manis vairs nebūs; tomēr man gribas būt kopā ar Jums līdz pat pēdējam mirklim, lai nejustos vientuļāka nekā agrāk.

Es it kā redzu, kā Jūs lasāt šo vēstuli, redzu Jūsu kustības, Jūsu plecus un rokas, redzu, kā Jūs turat vēstuli un to lasāt. Un mēs vairs neesam tik tālu viens no otra, es nodomāju. Es nevaru aizsūtīt pēc Jums, man nav tādu tiesību. Māmuļa jau pirms divām dienām gribēja aizsūtīt pēc Jums, bet es nolēmu labāk rakstīt. Turklāt es gribu, lai Jūs mani atceraties tādu, kāda es biju senāk, iekāms saslimu. Atminu, ka Jūs... (daži vārdi te izsvītroti) ... manas acis un uzacis, bet arī tās vairs nav tādas kā agrāk.

Arī tāpēc es negribēju, ka Jūs nākat. Un vēl es lūdzu Jūs — neskatieties uz mani šķirstā! Neesmu daudz pārvērtusies, tikai kļuvusi bālāka, man būs uzģērbta dzeltenā kleita, tomēr Jums būs smagi, ja redzēsiet mani tādu.

Vairākkārt esmu atsākusi šo vēstuli, tomēr neesmu uzrakstījusi ne tūkstošo daļu no tā, ko vēlos Jums sacīt. Man ir baismi, es negribu mirt, sirds dziļumos paļaujos uz dievu, ka man varbūt kļūs mazliet labāk un es nodzīvošu kaut vai līdz pavasarim. Tad dienas ir gaišas un koki salapo. Ja es izveseļotos, tad nemūžam vairs neizturētos ļauni pret Jums, Juhannes. Cik daudz esmu raudājusi, par to domādama! Ak, es gribētu iziet ārā uz ielas un noglāstīt katru bruģakmeni, apstāties pie katra lieveņa un pateikties ik pakāpienam, un būt labai pret visiem! Es nekad vairs nežēlotos ne par ko, ja kāds man iesistu, es vienīgi pasmaidītu, es pateiktos un slavētu dievu, ja tikai varētu dzīvot. Es taču nemaz neesmu dzīvojusi, nevienam neesmu nekā laba darījusi, un šī nedzīvotā dzīve tagad kuru katru brīdi pārtrūks. Ja Jūs zinātu, cik ļoti es vēlos dzīvot, Jūs darītu visu, kas ir Jūsu spēkos! Protams, Jūs nekā nevarat darīt, tomēr es iedomājos — ja Jūs un visi cilvēki pasaulē aizlūgtu par mani, lai dievs paildzina manu mūžu, varbūt dievs šo lūgšanu uzklausītu? Ak, cik tad es būtu pateicīga, nevienam vairs nedarītu ļauna, bet ar smaidu uzņemtu visu, kas man nolemts, — ja vien varētu dzīvot!

Māmuļa sēž man blakus un raud. Viņa te sēdēja visu nakti un mani apraudāja. Tas man ir neliels mierinājums, kas atmaidzina šķiršanās rūgtumu. Šodien es iedomājos — ko Jūs darītu, ja es kādu dienu nāktu Jums pretī uz ielas skaistā tērpā, neteiktu vairs neviena aizskaroša vārda, bet pasniegtu Jums rozi, ko būtu jau iepriekš nopirkusi. Un tad es atcerējos, ka nemūžam vairs nevarēšu tā darīt, kā gribu, jo es taču vairs neatspirgšu, bet nobiršu. Tagad es bieži raudu, guļu un klusi, nerimtīgi raudu. Ja es nešņukstu, tad krūtis man nesāp. Juhannes, mans mīļais, dārgais draugs, mans vienīgais mīļotais šai pasaulē, nāc pie manis un paliec, kad ap mani viss sāks satumst! Es tad neraudāšu, bet smaidīšu, cik spēšu, aiz prieka, ka Tu esi atnācis.

Kur gan palicis mans lepnums, mana drosme! Tagad es vairs neesmu sava tēva meita; bet tas tāpēc, ka spēki mani pametuši. Es ilgi esmu cietusi, Juhannes, jau ilgi pirms šīm pēdējām dienām. Es cietu, kad Jūs bijāt ārzemēs, un pēc tam, kad mēs pavasarī atbraucām uz pilsētu, katra diena man sagādāja neizsakāmas mokas. Agrāk es nekad nezināju, cik bezgala gari var vilkties nakts. Es Jūs divas reizes tajā laikā redzēju uz ielas. Jūs pagājāt man garām, bet mani neievērojāt. Cerēju, ka satikšu Jūs pie Seieriem, bet Jūs neatnācāt. Es nebūtu ar Jums runājusi, arī nebūtu piegājusi pie Jums, es būtu Jums pateicīga, ka varu Jūs redzēt kaut iztālēm. Taču Jūs neatnācāt. Es nodomāju, ka Jūs varbūt neatnācāt manis dēļ. Vienpadsmitos es sāku dejot, jo ilgāk vairs nespēju gaidīt. Jā, Juhannes, es Jūs mīlēju, Jūs vienīgo mīlēju visu mūžu. To Jums raksta Viktorija, un dievs pār manu plecu lasa šos vārdus.

Un tagad man no Jums jāatvadās, jo ir gandrīz satumsis, es vairs nekā neredzu.

Ardievu, Juhannes, paldies par katru dienu! Un, aizejot no zemes, es līdz pēdējam mirklim Jums pateikšos un visu garo, salto ceļu čukstus atkārtošu Jūsu vārdu.

Dzīvojiet laimīgs un piedodiet, ko esmu Jums nodarījusi, piedodiet arī to, ka es nepaspēju nomesties Jūsu priekšā ceļos un izlūgties piedošanu! To es tagad daru savā sirdī. Lai Jums labi klājas, Juhannes, ardievu uz mūžu! Vēlreiz pateicos par visu, par katru dienu un stundu! Man vairs nav spēka.

Jūsu Viktorija

Ir aizdegta lampa, ap mani kļuvis daudz gaišāks. Es atkal biju nemaņā, tālu no šīs pasaules. Paldies dievam, šoreiz nejutos tik baismi kā iepriekš. Es pat dzirdēju klusi skanam mūziku, bet galvenais — nebija tumšs. Es esmu tik pateicīga! Bet nu spēki man zūd... Ardievu, mans mīļotais...»

Vakar jūra bija gluda kā spogulis, un šodien tā atkal ir gluda kā spogulis. Salā iestājusies atvasara, silts laiks — tik silts un jauks, bet saules nav.

Daudzus gadus neesmu izjutis tādu mieru. Divdesmit vai trīsdesmit gadus, bet varbūt to izjutu tikai savā agrākajā dzīvē. Taču es skaidri zinu, ka jau kādreiz esmu izbaudījis šādu mieru, tāpēc klīstu te apkārt, dziedu, jūsmoju un priecājos par katru akmeni, par katru zāles stiebru, un tie visi arī priecājas par mani. Tie visi ir mani draugi.

Es eju pa aizaugušu meža taciņu, un manā sirdī trīsuļo brīnumains prieks. Ienāk prātā Kaspijas jūras tuksnesīgais krasts, kur es reiz stāvēju. Tur viss bija tāpat kā te, jūra gluda, sadrūmusi, svina pelēkumā. Es iegāju mežā, un prieka asaras aizmigloja man acis, un es vienā laidā atkārtoju: «Dievs, esi žēlīgs un ļauj man vēl kādu reizi te atgriezties!»

It kā es jau te būtu bijis.

Kas zina, varbūt esmu te nokļuvis no citiem laikiem un no citas pasaules, kur bija tāds pats mežs un tāda pati taciņa. Varbūt esmu bijis puķe tajā mežā, varbūt vabolīte, kas savā vaļā dzīvo akācijas zaros.

Bet tagad es atrodos šeit. Varbūt kā putns esmu atlidojis no tālām zemēm. Varbūt mani kā dīvaina svešzemju augļa kodolu šurp atveduši Persijas tirgoņi...