Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Labi jau, labi, — es atbildēju.

Viesnīcas logā es pamanīju kādu baltu stāvu un nodomāju, ka tur Falkenberga kundze laikam mūs novēro. Tāpēc vairāk nekā neteicu.

Taču inženierim pēkšņi ienāca prātā, ka uz ielas taču nevar ar mani norēķināties, tādēļ mums vēl būs jāsatiekas. Viņš jau laipnāk sacīja:

— Tātad atnāc šodien pēc algas. Vai esi jau aprēķinājis, cik tev pienākas?

— Nē, izlemiet pats, inženiera kungs.

— Jā, jā, — viņš apmierinājies noteica. — Patiesībā tu esi krietns vīrs, cita nekā nevaru sacīt. Bet dažādi apstākļi... turklāt tā nav mana vēlēšanās, tu jau zini, tie sievišķi... es gribēju teikt, dāmas... Ak, cik viņš vēl bija jauns! Un cik nesavaldīgs!

— Nu, ar laburītu! — Viņš piepeši pamāja ar galvu un aizgāja.

Diena pagāja nemanot, es aizklīdu uz mežu un nosēdēju tur ilgi, tāpēc neaizgāju pie inženiera pēc aprēķina. Nebija nekāda steiga, laika man diezgan.

Kurp lai es tagad dodos?

Līdz šim pilsētiņa man nemaz nepatika, bet nu piepeši tā mani saistīja, un es labprāt paliktu te vēl kādu laiku. Starp tiem diviem cilvēkiem, kurus es dažas nedēļas ar interesi vēroju, tagad sākās nesaskaņas, kas zina kā tās beigsies. Es pat gudroju, vai neiestāties par mācekli pie kalēja, tad es varētu palikt pilsētā, bet tāds darbs mani saistītu visu dienu, laupītu man brīvību, turklāt mācību laiks prasītu vairākus gadus no mana mūža. Un šo gadu man vairs nebija palicis tik daudz.

Es ļāvu laikam iet savu gaitu. Atkal bija iestājušās saulainas dienas. Es dzīvoju tai pašā istabā, savedu kārtībā savu apģērbu, pie drēbnieka pasūtīju jaunu uzvalku, Kādu vakaru pie manis ienāca kāda no kalponēm un piedāvājās salāpīt visu, kas man lāpāms, bet es tikai jokojos un parādīju viņai, cik pats esmu šajā ziņā izdarīgs.

— Re, vai nav smuks ielāpiņš?

Pēc brītiņa uz kāpnēm atskanēja smagi soļi, kāds jau raustīja manu durvju rokturi.

— Taisi vaļā!

— Tas ir Henriks, viens no plostniekiem, — kalpone paskaidroja.

— Vai viņš ir tavs iemīļotais? — es jautāju.

— Nē, pasarg dievs! — viņa izsaucās. — Ja man jāņem šitāds, tad labāk palieku bešā!

— Taisi tak vaļā! — aiz durvīm sauca. Meitene nebija no bailīgajām un teica:

— Lai pastāv vien aiz durvīm! Ko bļauj kā nelabais! Taču durvis mazliet ieliecās, kad viņš atspiedās pret tām ar visu savu augumu.

Kad nu mēs bijām atliku likām izsmējušies par manu lāpīšanas mākslu un meitenes pielūdzēju, viņa sūtīja mani paskatīties, vai gaitenī kāds nestāv, lai viņa varētu mierīgi aiziet. Neviena nebija.

Vēlā pēcpusdienā nokāpu lejā. Tur Grīnhusens ar dažiem plostniekiem iedzēra.

— Paskat, šis ar atvilcies! — mani ieraudzījis, kāds iesaucās.

Tas bija Henriks, viņš gribēja uzrīdīt man savus biedrus. Arī Grīnhusens izturējās tāpat, un visi mēģināja izvest mani no pacietības.

Nabaga Grīnhusens! Viņš tagad vienmēr bija iereibis un nekādi nevarēja izgulēt paģiras. Viņš atkal bija ticies ar inženieri Lasenu, abi gājuši augšup gar upi, pasēdējuši un kādu laiciņu aprunājušies tāpat kā toreiz. Atgriezies no šā gājiena, Grīnhusens rādīja jaunu divkronu banknoti, ko acīmredzot bija dabūjis. Tovakar viņš arī piedzērās un plātījās ar inženiera uzticību. Patlaban Grīnhusens negrieztu ceļu pat karalim.

— Nāc šurp un apsēdies! — viņš man uzsauca. Es apsēdos.

Bet daži no plostniekiem izturējās pret mani nelabvēlīgi. Kad Grīnhusens to pamanīja, viņš tūdaļ apmeta kažoku uz otru pusi un, gribēdams mani kaitināt, atkal sāka stāstīt par inženieri un viņa māsīcu.

— Vai tev iedeva vilka pasi? — viņš jautāja, pamirkšķinādams plostniekiem, lai tie klausās.

— Jā, — es atbildēju.

— Nu jā, to jau es sen zināju, tikai nekā neteicu. Varu galvot, ka uzzināju to pats pirmais šajā pasaulē, bet vai bildu kaut pušplēstu vārdiņu? Inženieris vaicāja: «Dod man padomu, Grīnhusen, vai tu gribi palikt pilsētā tā cilvēka vietā, kuru es atlaidīšu?» — «Kā pavēlēsiet, inženiera kungs, tā es darīšu.» Tieši tā es viņam teicu, vārds vārdā. Bet līdz šim esmu turējis mēli aiz zobiem.

— Vai tevi atlaida? — iejautājās arī viens no plostniekiem.

— Jā, — es atbildēju.

— Un par to māsīcu inženieris arī man prasīja, — Grīnhusens atsāka. — Viņš jau visās lietās man prasa padomu. Un, kad pēdējo reizi sēdējām upmalā, viņš saķēra galvu rokās, kad runāja par to sievišķi. Viņa prasot lepnus ēdienus un dzērienus, tas izmaksājot bargu naudu, bet aizbraukt negribot. Tpū! To es viņam pateicu skaidri un gaiši.

Uzzinājuši, ka esmu atlaists, plostnieki pret mani izturējās labvēlīgāk. Daži varbūt juta pret mani līdzcietību, citi priecājās, ka es aizbraukšu. Viens no plostniekiem pat gribēja mani pacienāt ar degvīnu un uzsauca kalponei, lai atnes glāzi — tīru glāzi, vai saproti? Pat Henrikam uz mani vairs nebija zobs. Mēs saskandinājām. Mēs vēl ilgi te nosēdējām un runājāmies.

— Ej tak pēc algas, — Grīnhusens teica. — Inženieris diezin vai nāks pie tevis.

«Viņam ar mani jānorēķinās,» inženieris teica. «Bet lai neiedomājas, ka es pats iešu pie viņa un piedāvāšu aprēķinu.»

Tomēr inženieris ieradās pie manis un lūdza viņu atvainot. Ko vēl labāku varēju vēlēties? Starp citu, šādu uzvaru es nemaz nekāroju, man tā bija gluži vienaldzīga.

Tātad inženieris iegriezās manā istabā un teica:

— Lūdzu, ienāc pie manis un saņem savu algu. Turklāt no pasta tev atnesta vēstule.

Kad mēs iegājām inženiera kantorī, es ieraudzīju tur Falkenberga kundzi. Tas mani ļoti pārsteidza, bet es palocījos viņai un paliku stāvam pie durvīm.

— Lūdzu, sēdies! — inženieris teica, piegāja pie galda un paņēma vēstuli. — Lūdzu! Nē, sēdi vien un izlasi vēstuli, es pa to laiku izrēķināšu, cik tev pienākas.

Ja, pat Falkenberga kundze norādīja uz krēslu. Kāpēc abi izskatījās tik satraukti?

Un kāpēc tāda laipnība un «lūdzu» katra vārda galā? Es tūdaļ sapratu. Vēstule bija no kapteiņa Falkenberga.

— Lūdzu, ņem! — kundze teica un pasniedza man papīrnazi.

Es esot aizbraucis no Evrebes ātrāk, nekā kapteinis domājis, un neesot saņēmis savu algu. Man radies iespaids, ka viņam ir naudas grūtības un viņš pirms rudens man nespēs samaksāt. Tagad viņš mani ļoti lūdzot pēc iespējas drīzāk atgriezties Evrebē, ja neesmu saistīts citur. Viņš gribot krāsot galveno māju un citas ēkas, un tad sākšoties rudens darbi, turklāt viņš būtu gaužām pateicīgs, ja es būšot ar mieru strādāt mežā. Tagad Evrebē esot tik skaisti, druvās smagas vārpas, un pļavās bieza zāle!

«Lūdzu, atbildi drīzāk uz šo vēstuli. Ar sveicienu — kapteinis Falkenbergs.»

Inženieris bija pabeidzis aprēķinu, viņš grozījās krēslā un raudzījās projām, tad, it kā kaut ko atcerējies, strauji pievērsās saviem papīriem. Viņš acīm redzami nervozēja. Kundze stāvēja, aplūkodama savus gredzenus, tomēr man šķita, ka visu laiku viņa mani slepus vēro. Cik viņi abi bija satraukti!

Beidzot inženieris teica:

— Jā, ko es gribēju sacīt? Ak, tā, vēstule laikam ir no kapteiņa Falkenberga? Kā viņam klājas? Es pazīstu viņa rokrakstu.

— Vai vēlaties izlasīt? — es piesardzīgi jautāju un sniedzu viņam vēstuli.

— Nē, nē, pateicos. Tikai...

Tomēr viņš paņēma vēstuli. Kundze piegāja viņam klāt un, kamēr inženieris lasīja vēstuli, raudzījās tajā pāri viņa plecam.