Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Kad ratos bija palicis tikai viens čemodāns, atbraucējs aizturēja izsūtāmo un deva viņam kādu steidzamu rīkojumu. Es izgāju no glabātavas un paliku stāvam gaitenī.

Viesnīcā es biju svešinieks un negribēju viens pats staigāt te apkārt.

Pēkšņi atvērās inženiera Lasena numura durvis, pa tām iznāca inženieris kopā ar Falkenberga kundzi. Droši vien viņi nesen bija piecēlušies, kailu galvu abi laikam devās brokastot. Nez vai viņi mani bija pamanījuši un pazinuši, varbūt noturējuši par izsūtāmo, bet viņi turpināja aizsākto sarunu. Viņš sacīja:

— Tieši tā. Nekādu pārmaiņu nevar būt. Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka esi pamesta.

— Tu ļoti labi to saproti, — kundze atbildēja.

— Nē, nesaprotu. Man šķiet, ka nenāktu par ļaunu, ja tu būtu mazliet priecīgāka.

— Nekas tev nešķiet. Tev itin labi patīk, ka esmu skumīga, ka es ciešu, esmu nelaimīga, jūtos atstāta.

— Tu tiešām esi jukusi! — viņš izsaucās un apstājās pie kāpnēm.

— Jā, šai ziņā tev ir taisnība, — viņa atbildēja.

Ak, dievs, cik muļķīgi viņa atbildēja! Strīdos viņai nekad neveicās! Kāpēc viņa nesaņēmās un neatbildēja viņam skarbi un dzēlīgi?

Viņš stāvēja, glāstīdams ar roku kāpņu margas, tad sacīja:

— Tātad tu domā — man patīk, ka tu esi bēdīga? Patiesībā tas mani ārkārtīgi nomāc. Jau sen nomāc.

— Mani arī. Bet tagad laiks to izbeigt, — viņa teica.

— Ak tā? Tā tu esi runājusi jau agrāk. Arī pagājušajā nedēļā.

— Bet tagad es braukšu projām. Viņš pacēla acis.

— Tu brauksi projām?

— Jā, ļoti drīz.

Viņš droši vien jutās neveikli, ka nav varējis noslēpt prieku par dzirdēto, tāpēc sacīja:

— Esi jautra un bezbēdīga māsīca, tad tev nekur nebūs jābrauc!

— Nē, es braukšu. — Viņa pagāja viņam garām un nokāpa lejā.

Inženieris viņai sekoja.

Tad iznāca izsūtāmais, un mēs abi devāmies laukā.

Pēdējais čemodāns bija vieglāks nekā citi, es lūdzu, lai viņš uznes to augšā viens pats, jo esmu saskrambājis roku. Es palīdzēju viņam uzcelt čemodānu plecos un gāju uz savu istabiņu. Tagad es varēju braukt projām kaut vai rīt.

Tai pašā dienā atlaida arī Grīnhusenu. Inženieris aizsūtījis cilvēku pēc viņa un pārmetis Grīnhusenam, ka viņš nekā nedarot, tikai slaistoties pa pilsētu un dzerot, tādi strādnieki inženierim neesot vajadzīgi.

Es nodomāju: «Cik ātri inženieris sasparojies!» Viņš bija tik jauns, viņam bija vajadzīgs mierinātājs. Bet tagad, kad apnikusī māsīca aizbrauks, mierinātājs vairs nebūs vajadzīgs. Varbūt aiz vecuma esmu netaisns pret viņu?

Grīnhusens jutās ļoti nomākts. Viņš bija cerējis, ka varēs palikt pilsētā visu vasaru un kļūt par inženiera labo roku, bet nu visas cerības vējā. Nē, pludināšanas darbu uzraugs vairs neizturējās pret Grīnhusenu kā tēvs. Viņš smagi pārdzīvoja savu vilšanos. Pie galīgā aprēķina inženieris bija novilcis Grīnhusenam abas iedotās kronas, aizrādīdams, ka tas bijis tikai avanss. Grīnhusens sēdēja traktierī un klāstīja savas bēdas, piebilzdams, ka inženieris norēķinājies kā īsts gnīda. Tad kāds iesmējās un jautāja:

— Kā nu tu iztiksi bez šīm divām kronām?

— Nē, vairāk nekā vienu viņš neuzdrīkstējās atvilkt,— Grīnhusens atbildēja.

Tad visi smējās vēl skaļāk un jautāja Grīnhusenam:

— Vai tā bija pirmā vai otrā krona, kuru viņš atvilka? Taču Grīnhusens nesmējās, bet aizvien vairāk sadrūma.

Ko lai viņš tagad iesāk? Pavasara darbiem jau cilvēki visur bija pieņemti. Viņš vaicāja, uz kurieni es braukšot, un lūdza aizlikt labu vārdu kapteinim Falkenbergam, lai viņu pieņem vasaras darbiem. Pa to laiku viņš palikšot pilsētā un gaidīšot manu vēstuli.

Bet kas notiks ar Grīnhusenu, ja viņš paliks te, pilsētā? viņš galīgi nodzersies.

Tāpēc es nolēmu viņu tūdaļ ņemt līdzi. Galu galā viņš taču bija arī labs krāsotājs. Vai tad es neesmu redzējis, kā viņš nokrāsoja vecās Gunhildas būdu! Tagad viņš varēs man palīdzēt. Gan jau viņu varēs izmantot kapteiņa saimniecībā visu vasaru pie dažnedažādiem darbiem.

Sešpadsmitajā jūlijā es atkal biju Evrebē. Skaitļus es atceros aizvien labāk un labāk — pa daļai tāpēc, ka vecumā vienmēr ir lielāka interese par skaitļiem, un pa daļai tāpēc, ka esmu tagad darba cilvēks, kam jāpatur prātā dienas un datumi. Bet, kamēr sirmgalvis cenšas paturēt atmiņā skaitļus, viņš tikmēr aizmirst citas daudz svarīgākas lietas. Arī es esmu aizmirsis pastāstīt, ka vēstule, kuru man sūtīja Falkenbergs, bija adresēta inženierim Lasenam. Jā gan. Šis apstāklis man šķita ļoti svarīgs. Kapteinis tātad bija uzzinājis, pie kā es strādāju. Es pat nodomāju — varbūt kapteinis arī noskaidrojis, kas vēl uzturas pie inženiera Lasena.

Kapteinis vēl nebija atgriezies no nometnes, viņu gaidīja pārbraucam pēc nedēļas.

Taču Grīnhusenu saņēma laipni. Nilss bija ļoti apmierināts, ka esmu atvedis līdzi biedru, taču neatstāja vis Grīnhusenu manā ziņā, bet uz savu atbildību aizsūtīja uz kartupeļu un rāceņu lauku. Tur darba netrūka — vajadzēja gan ravēt, gan kaplēt. Bez tam arī siena laiks jau klāt.

Nilss bija tikpat cītīgs zemesrūķis kā agrāk. Pirmajā atpūtas brīdī, kamēr zirgi ēda, viņš mani paņēma līdzi un parādīja tīrumus un pļavas. Viss bija apdarīts, bet, tā kā pavasaris šogad bijis vēls, tad timotiņš tikko sāka vārpot un āboliņš — ziedēt.

Nesenais lietus zāli bija sagāzīs veldrē, vietumis tā nebija izslējusies, un Nilss norīkoja puisi pļaut ar mašīnu.

Mēs atgriezāmies mājās gar viļņainajām pļavām un laukiem, klusi šalca ziemas rudzu un miežu vārpas, un Nilss atcerējās no sava skolas laika jaukās Bjernsona vārsmas, ka druvās vasarā vārpas it kā klusi sačukstas un san...

— Nu man laiks vest ārā zirgus, — Nilss atģidās un lieliem soļiem devās pie zirgiem. Pamādams uz druvām ar roku, viņš noteica: — Raža būs lieliska, ja vien to laikus dabūsim zem jumta.

Un tā Grīnhusens devās uz tīrumiem, bet es sāku krāsot. Vispirms nokrāsoju riju un visas citas ēkas, kuras biju nolēmis krāsot sarkanas. Pēc tam noklāju ar eļļas krāsu karoga kārti un lapeni ceriņu saaudzē. Kungu māju biju nodomājis krāsot pašu beidzamo. Tā bija celta vecā, labā gaumē, tā saucamā tiesas namu stilā, ar pamatīgām spārēm un korintisku izgreznojumu virs parādes durvīm. Māja bija krāsota dzeltena, arī tagad kapteinis bija iegādājies dzelteno krāsu. Bet es uz savu atbildību aizsūtīju dzelteno krāsu atpakaļ un lūdzu apmainīt pret citu. Ēkai pēc manas gaumes jābūt pelēkai, bet visiem logu ietvariem un durvīm baltām. Taču lai to izlemj pats kapteinis.

Lai gan visi cilvēki te bija gaužām labi, virēja visai vēlīga un Ragnhildas acis tādas pašas spulgas, tomēr mēs visi izjutām, ka trūkst saimnieku. Tikai Grīnhusens, šis lāga vīrs, to neizjuta. Viņam deva darbu un labi paēst, un viņš jau pēc dažām dienām izskatījās apmierināts un uzbarojies. Viņa vienīgās raizes bija — ka tikai kapteinis pārbraucis viņu neatlaiž.

Taču Grīnhusens palika.

Kapteinis atgriezās. Es patlaban krāsoju otrreiz riju, kad izdzirdu viņa balsi un nolēcu no kāpnēm. Viņš mani apsveica ar atgriešanos.

— Kāpēc tu aizbrauci bez naudas? — viņš vaicāja. Un man šķita — viņš aizdomīgi manī palūkojās, kad jautāja: — Kādēļ tā?

Es īsi un mierīgi atbildēju, ka nemaz neesmu domājis izturēties pret kapteini kā labdaris. Nauda te bija drošās rokās.