Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

— Tātad Nilss viņu aizveda? Žēl, ka es neapskatījos stacijā.

Tad Ragnhilda sacīja:

— Kundze aizbrauca jau svētdien. Kapteinis atkal valdīja pār sevi un atteica:

— Svētdien? Tātad viņa gribējusi mani sastapt Kristiānijā. Hm... Mēs esam izmainījušies. Pa ceļam es iegriezos Drammenā, es gribēju sacīt, Fredrikstadā. Vai tev kaut kas ēdams, Ragnhild?

— Jā, lūdzu, galds ir klāts.

— Starp citu, Drammenā es iegriezos aizvakar. Jā, jā, kundze vismaz dabūja pavizināties! Vai mājās viss ir kārtībā? Vai puiši rok grāvi?

— Jau izrakuši. Kapteinis iegāja iekšā.

Ragnhilda tūlīt atbrāzās pie mums un atstāstīja visu vārdu pa vārdam, lai mēs viņu nenodotu. Vēlāk kapteinis iznāca arī pie mums ārā.

— Sveiki, puiši! — viņš sveicināja pēc virsnieku paraduma un bija pārsteigts, ka caurules ieliktas. Mēs jau bijām sākuši tās aizrakt.

— Vareni puiši! — viņš sacīja. — Jūs daudz čaklāk strādājat nekā es!

Pēc tam viņš aizgāja uz dambi. Atgriežoties viņa acis vairs nebija tik skaidras, bet it kā aizplīvurotas. Varbūt viņš tur, vientulībā sēdēdams, bija daudz ko pārdomājis.

Tagad nu viņš te stāvēja, lūkodamies uz mums, ar roku aptvēris zodu. Tas ilga vienu mirkli, tad viņš sacīja Nilsam:

— Mežu es pārdevu.

— Par krietnu cenu, kapteiņa kungs, vai ne?

— Jā, tā ir. Par krietnu cenu. Es ar šo darījumu noņēmos visu laiku. Jūs esat bijuši čaklāki.

— Mēs te bijām daudzi — veseli četri vīri, — es iebildu. Tad viņš mēģināja pajokot un teica:

— Es zinu, cik tu man dārgi izmaksā! Taču viņa balss nemaz neskanēja priecīgi, arī smaids neparādījās. Viņu bija pārņēmusi izklaidība. Brīdi viņš apsēdās uz mālainā akmens, ko bijām izcēluši no grāvja, un vēroja mūsu darbu.

Tad es piegāju pie viņa ar lāpstu rokās, man bija žēl viņa drēbju, un teicu:

— Atļaujiet, es nokašņāšu mālus no akmens.

— Nē, nav jau nekāda nelaime, — viņš atbildēja. Tomēr piecēlās un ļāva man notīrīt akmeni.

Pēkšņi ieraudzīju gar grāvi skrienam šurp Ragnhildu, viņai rokās bija kaut kas balts, kāds papīrs. Viņa drāzās kā vējš. Kapteinis sēdēja un lūkojās uz viņu.

— Jums telegramma, — viņa aizelsusies teica. — Ziņnesis atveda.

Kapteinis piecēlās un pagājās pāris soļu pretī Ragnhildai. Tad viņš paņēma telegrammu un izlasīja.

Mēs tūdaļ redzējām, ka telegramma bija ļoti svarīga. Kapteinis dziļi atvilka elpu.

Tad viņš sāka iet, skriešus devās mājup, paskrējis gabaliņu, viņš pagriezās un uzsauca Nilsam:

— Tūlīt jūdz zirgus! Es braukšu uz staciju. Un skrēja tālāk.

Kapteinis aizbrauca. Mājās viņš bija tikai nedaudzas stundas.

Ranghilda pastāstīja mums par viņa uztraukumu: viņš gribējis iekāpt ratos bez kažoka, aizmirsis sagatavoto ceļamaizi un atplēsto telegrammu pametis uz kāpnēm.

«Nelaimes gadījums,» telegrammā bija rakstīts, «ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»

Ko tas viss nozīmēja?

— Es jau to noģidu, kad ieraudzīju ziņnesi! — Ragnhilda svešādā balsī sacīja un novērsās. — Jā, droši vien liela nelaime! — viņa vēl piebilda.

— Kāpēc tu tā domā? — es iebilstu un vairākkārt izlasu telegrammu. — Tas nemaz nav tik briesmīgi, paklausies: «Uzaicinu jūs tūdaļ ierasties. Noticis nelaimes gadījums ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»

Tā bija steidzama telegramma no mazās pilsētiņas, no mirušās pilsētiņas. Jā, šai pilsētiņā nerimtīgi skanēja ūdens šalkoņa, tur bija garš tilts un ūdenskritums. Ja kāds iekliedzās, neviens to nedzirdēja. Tur nebija arī neviena putna...

Visas kalpones nāca pie manis un runāja svešādā balsī, mūs visus bija pārņēmusi nomāktība, man bija jāsaglabā drosme un paļāvība — kundze droši vien būs pakritusi un sasitusies, viņa nebija visai droša uz kājām. Taču viņa, bez šaubām, pati piecēlusies un gājusi tālāk, asinis tikai mazliet tecējušas. Tie policijas priekšnieki ir visai nadzīgi uz telegrafēšanu!

— Nē, nē! — Ragnhilda iebilda. — Tu pats labi zini — ja telegrafē policijas priekšnieks, tad kundze kaut kur atrasta beigta. Cik briesmīgi, nav spēka to izturēt...

Iestājās smagas dienas. Es strādāju kā plēsts, taču bez prieka un aizrautības. Kad beidzot atgriezīsies kapteinis?

Viņš atgriezās pēc trim dienām — kluss un viens pats, — līķis bija aizsūtīts uz Kristiansandu. Kapteinis tikai bija ieradies pārģērbties, pēc tam viņš brauks tur uz bērēm.

Arī šoreiz viņš bija mājās, augstākais, vienu stundu, vajadzēja steigties, lai nenokavētu rīta vilcienu. Es viņu pat nesatiku, jo strādāju pagalmā.

Ragnhilda vaicājusi, vai viņš kundzi vēl sastapis dzīvu.

Viņš pavēries meitenē un saraucis uzacis.

Taču Ragnhilda nepiekāpusies un lūgusi viņai, dieva dēļ, to pateikt. Abas kalpones stāvējušas viņai aiz muguras un izskatījušās tikpat izmisušas.

Tad kapteinis atbildējis, taču tik klusi, it kā runātu pats ar sevi:

— Kad es atbraucu, viņa jau pirms vairākām dienām bija mirusi. Bija noticis nelaimes gadījums. Viņa gribējusi pāriet pāri upei, bet ledus vēl bijis plāns. Nē, ledus nemaz nav bijis, tikai akmeņi, ļoti slideni akmeņi. Starp citu, ledus arī bijis.

Kalpones sākušas vaimanāt, bet kapteinis to vairs neizturējis. Viņš piecēlies, sausi nokāsējies un teicis:

— Labi, meitenes, ejiet ārā! Pagaidi, Ragnhild! Viņš vēlējies runāt ar viņu vienatnē.

— Jā, ko es tev gribēju sacīt. Vai tu noņēmi no flīģeļa dažas ģīmetnes? Nesaprotu, kur tās palikušas!

Tad Ragnhilda atguvusi savu attapību — lai dievs viņu svētī par šiem meliem! — un teikusi:

— Es? Nē, to izdarīja pati kundze.

— Ak tā? Es tikai nesaprotu, kur tās palikušas.

Pēc šiem Ragnhildas vārdiem kapteinim it kā akmens novēlās no sirds.

Pirms aizbraukšanas kapteinis bija pateicis Ragnhildai, lai es neatstājot Evrebi, iekāms viņš nav atgriezies.

Es neaizgāju no Evrebes.

Strādādams es aizvadīju sava mūža skumīgākās dienas, tomēr ūdensvadu ievilku.

Kad pirmo reizi laidām pa to ūdeni, tas mums visiem bija neliels iepriecinājums un deva iespēju runāt par kaut ko citu.

Pēc tam Larss Falkenbergs aizgāja. Mūsu starpā vairs nebija nekādu nesaskaņu, mēs atkal jutāmies tāpat kā senajās dienās, kad klīdām no mājas uz māju un bijām labi draugi.

Viņam dzīvē veicās labāk nekā dažam labam citam, viņam sirds bija viegla, galva tukša, bet veselība tāda pati kā jaunībā. Tagad viņš gan vairs nedziedāja kungiem, manuprāt, bija sācis mazliet lietišķāk novērtēt savu balsi un samierināties tikai ar stāstīšanu, ka dziedājis gan dejas vakaros, gan kungiem, Nē, par Larsu Falkenbergu nebija jāuztraucas, viņam piederēja neliela saimniecība, divas govis un sivēns un piedevām vēl sieva un bērni.

Bet ko lai iesāk tādi kā es un Grīnhusens? Es varu klaiņot, kur deguns rāda, bet lāga Grīnhusens vairs to nespēj. Viņš tikai var dzīvot uz vietas un strādāt, kamēr viņu atlaiž. Un, dzirdot briesmīgo vārdu «aprēķins», viņš apjuka kā mazs bērns, it kā nupat būtu gals klāt. Taču drīz atguva paļāvību un savu bērna ticību — ne jau uz sevi pašu, bet uz likteni un dieva gribu — un, atviegloti nopūties, teica: «Nekas, gan jau ar dieva palīgu viss nokārtosies.»

Tātad arī par Grīnhusenu nebija jāuztraucas. Viņš jutās lieliski jebkurā vietā un, ja tas būtu atkarīgs no viņa, paliktu tur līdz pat nāves stundai. Mājas viņu nevilināja, bērni bija pieauguši, un pēc sievas arī nebija nekādas vajadzības. Šim vecajam, rudajam palaidnim tagad bija nepieciešama tikai vieta, kur strādāt.