Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Здесь есть возможность читать онлайн «Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1976, Издательство: Izdevniecība Liesma, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Knuts Hamsuns (1859–1952)
Izlase divos sējumos
Otrais sējums
Pāns
Glāna nāve
Viktorija
Zem rudens zvaigznēm
Ceļinieks klusi koklē
Stāsti Mīlestības vergi
Saules dēls
Viesizrāde
Vislielākais blēdis
Izdevniecība Liesma Rīga 1976
Knuta Hamsuna labākie darbi jau sen ir kļuvuši par pasaules jaunākās klasiskās literatūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņa daiļrades mantojuma mākslinieciskā nozīme ir visai ievērojama. Nesaraujamām saitēm saistīts ar savu dzimteni — nelielu valsti Ziemeļeiropas nomalē, saaudzis ar šās zemes skarbo dabu, it kā pilnīgi iegrimis gausajā dzīvē, kāda rit Norvēģijas mazpilsētās un šērās ieslēptajos zvejnieku ciematos, iekļāvies šās dzīves nosvērtajā un ierastajā ritumā, Hamsuns tomēr pratis savos romānos, lugās un novelēs skart jautājumus... ko pasaulei atnesis divdesmitais gadsimts ar tā civilizācijas pretrunām...
Izlase: 2 sēj. / [Sast.: V. Ņeustrojevs, I. Jahņina. No norv. val. tulk. E. Kliene]. 2. sēj. Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti - Mīlestības vergi. Saules dēls. Viesizrāde. Vislielākais blēdis.

Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Uz kurieni tu no šejienes dosies? — viņš man vaicāja.

— Tālu, kalnos, uz Truvatnu, uz mežiem.

Un, lai gan viņš man neticēja, tomēr atbildēja klusi un domīgi:

— Var jau būt.

Kad ūdensvads bija ievilkts, Nilss mani un Grīnhusenu aizsūtīja mežā sagatavot malku, kamēr pārbrauks kapteinis. Mēs iztīrījām mežu pēc koku ciršanas un savācām zarus, darbs bija viegls un patīkams.

— Droši vien mūs abus atlaidīs, kad kapteinis pārbrauks, — Grīnhusens sacīja.

— Tu jau varētu salīgt arī pa ziemu, — es viņam ieteicu. — No šā izcirtuma varēsi savākt daudz malkas un pamazām sazāģēt, savu iztiku nopelnīsi.»

— Parunā tu par to ar kapteini, — viņš atbildēja. Iespēja palikt Evrebē visu ziemu Grīnhusenu ļoti sasparoja. Viņš pats ar sevi vienmēr bija apmierināts. Tātad par Grīnhusenu nevajadzēja uztraukties.

Paliku tikai es. Taču es nekad nebiju ar sevi apmierināts un droši vien nebūšu līdz mūža galam.

Svētdien es nekur neradu miera. Es gaidīju kapteini, šodien viņam vajadzēja pārbraukt. Lai visu vēlreiz pārbaudītu, es devos augšup gar strautu, kas pildīja mūsu rezervuāru, un pie viena apskatīju arī divus mazos dīķus pašā augšā — «Nīlas iztekas».

Atceļā ejot pa mežu, es satiku Larsu Falkenbergu, kas no ielejas devās mājup.

Spīdēja pilns mēness, sarkans un milzīgs, visapkārt bija gaišs. Zemi klāja plāna sniega kārta, bija piesalis un elpot viegli. Larss bija ļoti laipns, viņš bija mazliet iedzēris un runāja bez mitas. Starp citu, es šodien nemaz negribēju viņu satikt.

Es ilgi biju stāvējis pakalnā un klausījies debess un zemes nerimtīgajās šalkās, neviena cita skaņa nebija dzirdama. Tikai lāgu lāgiem kaut kas viegli nočaukstēja — kāda sačokurojusies lapiņa viegli nolidoja no sniegotajiem zariem. Šķita, ka iečalotos mazs avotiņš. Un atkal nevienas citas skaņas, tikai nerimtīgā šalkoņa. Pār mani nolaidās rāms maigums, es uzliku surdīni uz savas kokles.

Larss Falkenbergs gribēja zināt, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Strauts? Rezervuārs? Tīrās blēņas! It kā cilvēki paši nevarētu nest ūdeni! Kapteinim patīk visādi jaunmodīgi izgudrojumi — rudens aršana un tamlīdzīgas aušības. Ka tik, šitā dzīvodams, nenonāk pie ubaga spieķa! Bagāta raža? Jā gan. Bet cik izmaksā tāda un cik cilvēku pie tās vajag? Man un Grīnhusenam vien pa vasaru samaksāta balta nauda! Un kur tad vēl viņam, Larsam, par rudens darbiem!

— Agrāk gan Evrebē bija bagātība un mūzika! Kungi katru vakaru klausījās dziesmās. Bet kas viņiem dziedāja — es par to nemaz negribu runāt, — Larss sacīja.

— Un tagad mežā vairs nav neviena kociņa, tikai celmi vien.

— Pēc dažiem gadiem mežs būs atkal tikpat biezs.

— Pēc dažiem gadiem? Pēc daudziem gadiem, to iegaumē! Uz laukiem ar to vien nepietiek, ja esi kapteinis un tik vien proti kā komandēt. Tagad viņš vairs nav arī draudzes vecākais, neviens negriežas pie viņa pēc padoma.

— Vai tu redzēji kapteini? Vai viņš ir atgriezies? — es Larsu pārtraucu.

— Atgriezies, kā tad, ka atgriezies. Galīgi izģindis. Jā, ko es gribēju prasīt — kad tu domā iet projām?

— Rīt, — es atbildēju.

— Jau rīt? — Larss kļuva visai vēlīgs un sirsnīgi no manis atvadījās. Viņš nebija domājis, ka es tik drīz iešu projām.

— Diezin vai mēs vairs redzēsimies, — viņš teica. — Bet, uz atvadām gribu tev ieteikt, lai tu tā neizšķied vējā savus spēkus, laiks parūpēties par savu kaktiņu. Es tev to saku pēdējo reizi. Nav jau man nekāda lepnā dzīve, bet daudziem iet vēl sliktāk, bet par tevi nav ne runas. Man vismaz ir jumts virs galvas, sieva un bērni, divas govis — viena atnesīsies rudenī, otra — pavasarī, un vēl sivēns. Lūk, visa mana bagātība. Nav ko plātīties, tomēr esmu pats sev kungs, to tu nevari apstrīdēt.

— Jā, tev nav ko žēloties, tu esi izsities uz augšu, — es piekritu.

Larss par šo atziņu kļuva vēl vēlīgāks un sacīja:

— Bet tu jau arī esi ķeneris, ar tevi tikai retais var sacensties. Tu proti visādus darbus, turklāt arī lasīt un rakstīt. Bet tu pats pie visa esi vainīgs. Tev vajadzēja rīkoties tāpat kā man pirms sešiem septiņiem gadiem — apprecēt kādu muižas kalponi, kā es apprecēju Emmu, un nomesties te uz dzīvi. Tad nevajadzētu klaiņāt no mājas uz māju. Es vēl tagad tev dodu tādu padomu.

— Ir jau par vēlu, — es noteicu.

— Jā, tu esi galīgi nosirmojis, diezin vai tu kādu no šejienes meitām vairs varētu dabūt. Cik vecs tu esi?

— Labāk nejautā!

— Nu jā, jauna pie tevis neies. Bet es tev vēl kaut ko gribēju teikt. Panāc man līdzi, varbūt atcerēšos.

Es gāju Larsam līdzi, viņš visu laiku vāvuļoja. Solījās pat runāt ar kapteini, lai iedala arī man tādu pašu līdumu.

— Jocīgi gan, ka es esmu aizmirsis, ko gribēju tev sacīt. Nāc man līdzi uz mājām, varbūt tur atcerēšos.

Viņš bija pati laipnība. Taču man vēl vajadzēja sakārtoties, tāpēc atteicos iet viņam līdzi.

— Šovakar tu kapteini tik un tā vairs nesatiksi.

— Vienalga, bet ir jau vēls, un Emma būs apgūlusies.

— Ja viņa būs apgūlusies, lai guļ vien. Man tā vien šķiet, ka tev pie mums vēl palicis kāds krekls. Paņem to, tad Emmai nebūs jāiet tas gaisa gabals.

— Nē, nē, pasveicini no manis Emmu, — es tagad uzdrīkstējos sacīt.

— Noteikti. Bet ja nu tev tiešām nav laika nākt man līdzi... Vai tu rīt agri ej projām?

Es biju piemirsis, ka šovakar vairs nesatikšu kapteini, un atbildēju:

— Jā, ļoti agri.

— Tad es tūdaļ aizsūtīšu Emmu, lai aiznes tavu kreklu, — Larss sacīja. — Nu tad dzīvo vesels! Un atceries, ko es tev teicu.

Tā mēs šķīrāmies.

Pagājis gabaliņu lejup, es sāku soļot gausāk, īstenībā man ar sakārtošanos nemaz nebija jāsteidzas. Es griezos atpakaļ un gāju atkal augšup mēnesnīcā paklejot. Vakars bija jauks, silts un rāms, visu mežu apņēma maigs miers. Bija aizritējusi kāda pusstunda, tad mani pārsteidza Emma, kas nesa man kreklu.

Otrā rītā nedz Grīnhusens, nedz es uz mežu negājām. Grīnhusens jutās satraukts un man jautāja:

— Vai tu runāji ar kapteini par mani?

— Neesmu ar viņu vispār runājis.

— Nu jā, es jau zinu, ka mani atlaidīs. Bijis viņš krietns saimnieks, tad liktu man skaldīt malku. Bet kur nu! Viņš jau lāgā negrib turēt pat vienu puisi!

— Un to saki tu, Grīnhusen? Tu taču kapteini agrāk slavēt slavēji.

— Jā, slavēju, kad bija par ko slavēt. Tagad gudroju — vai pludināšanas inženierim neatrastos man kāds darbiņš. Tas vīrs jau peld kā niere taukos...

Es sastapu kapteini astoņos un kādu laiciņu ar viņu parunājos. Tad ieradās pāris kaimiņu, droši vien, lai izteiktu līdzjūtību. Kapteinis izskatījās saguris, bet nekādā ziņā satriekts, viņa stāja bija stingra un noteikta. Viņš man jautāja, kur labāk celt lielu šķūni sienam un graudiem.

Tagad Evrebē vairs nebūs nedz nekārtību, nedz sirdēstu, nedz nomaldījušos dvēseļu. Es gandrīz to nožēloju. Neviens vairs uz flīģeļa neliks nepiedienīgas ģīmetnes, bet neviens vairs arī nespēlēs, flīģelis būs mēms, pēdējais akords izskanējis. Te vairs nav Falkenberga kundzes, viņa vairs nesāpina nedz sevi, nedz citus. Nekas šeit vairs nav palicis no agrākā. Diezin vai Evrebē vispār vairs kādreiz atgriezīsies ziedi un līksmība.

— Kaut nu viņš atkal nesāktu dzert, — es saku Nilsam.

— Nē, — viņš atbild. — Manuprāt, viņš arī agrāk nav bijis nekāds dzērājs. Es domāju — kapteinis tikai izlikās par plenci. Nu bet tagad pasaki — vai pavasarī tu atkal atgriezīsies?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti»

Обсуждение, отзывы о книге «Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x