Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Atsteidzās policisti, pēc tam ugunsdzēsēji, viņiem līdzi bija laiva, to viņi ielaida ūdenī un brauca meklēt kopā ar mums. Pirmajā dienā mēs viņu neatradām, atradām tikai otrajā. Briesmīga nelaime, tiesa kas tiesa.

— Tu teici, ka arī kapteinis — viņas vīrs atbraucis?

— Jā, atbrauca. Tu vari iedomāties, kas viņam tas bija par triecienu! Un satriekti bijām mēs visi, visa pilsēta. Inženieris gandrīz vai sajucis prātā, tā runāja pie mums viesnīcā. Bet, kad atbrauca kapteinis, inženieris steigšus aizbrauca augšup gar upi pārbaudīt pludināšanas darbus, jo nespēja vairs runāt par šo drausmīgo nelaimi.

— Tātad kapteinis viņu nesatika?

— Nē. Hm... Patiesībā es lāgā nezinu, — nesējs atbildēja un paskatījās apkārt. — Nē, es neko nezinu, nav jau mana darīšana.

Viņš atbildēja izvairīgi, un es sapratu, ka viņš visu zina. Taču tam vairs nebija nekādas nozīmes, un es viņu vairs neiztaujāju.

— Paldies tev par pavadīšanu! — es teicu un iedevu viņam nelielu dzeramnaudu ziemas kamzolim vai citam apģērba gabalam. Es no viņa ardievojos, jo gribēju, lai viņš dodas atpakaļ.

Taču viņš vēlējās pavadīt mani vēl kādu gabaliņu. Un, lai es viņam to atļautu, viņš piepeši sacīja, ka kapteinis tomēr ticies ar inženieri. Šis vientiesīgais lāga puisis no kalpoņu tērgāšanas virtuvē bija sapratis, ka ar šo māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera, viss nav tā, kā vajag, tomēr neko vairāk neatskārta. Toties viņš pats bija pavadījis kapteini augšup gar upi un palīdzējis sameklēt inženieri.

— Kapteinis apgalvoja, ka viņam visādā ziņā jāsastop inženieris, un es viņu pavadīju. «Dīvaini, kādi pludināšanas darbi jāpārbauda, ja upe aizsalusi?» pa ceļam kapteinis man jautāja. — «To es arīdzan nesaprotu,» es atbildēju. Mēs gājām visu dienu līdz pat vakaram. «Varbūt viņš ir šajā sargbūdā,» es teicu, «jo, cik zinu, tajā viņa plostnieki.» Kapteinis nevēlējās, ka es eju viņam līdzi tālāk, un lika, lai es pagaidu, bet pats iegāja būdā. Pēc dažām minūtēm viņš kopā ar inženieri iznāca laukā. Viņi kaut ko sacīja viens otram, to es nesadzirdēju, bet pēkšņi kapteinis atvēzējās — lūk, šitā — un zvēla inženierim tā, ka tas nogāzās gar zemi. Jā, inženierim droši vien zaļš gar acīm sametās. Bet ar to vēl nepietika. Kapteinis uzrāva inženieri augšā un zvēla viņam vēlreiz. Tad viņš pienāca pie manis un teica: «Nu, iesim uz mājām.»

Es iegrimu domās. Mani pārsteidza, ka šis cilvēks, kas ne pret vienu nejuta nedz naida, nedz ļaunuma, negāja inženierim palīgā. Viņš pat stāstīja par to bez jebkādas nepatikas. «Inženieris laikam bijis arī pret viņu skops un nav devis viņam dzeramnaudu,» es nodomāju. «Droši vien izturējies kā slikts saimnieks pret suni. Jā, droši vien.» Tagad man greizsirdība vairs netraucēja pareizi spriest.

— Kapteinis nežēloja dzeramnaudu, — nesējs noteica. — Ar to es samaksāju visus parādus, dieva vārds!

Kad beidzot atbrīvojos no sava ceļa biedra, es arī devos pāri upei pa ledu, bet šoreiz, kā izrādījās, ledus bija pietiekami biezs. Tagad biju nonācis uz lielceļa. Soļoju tālāk un domāju par nesēja stāstījumu. Šis uzbrukums pie plostnieku būdas — ko tas pierāda? Tas tikai pierāda, ka kapteinis ir liels un spēcīgs vīrietis, bet inženieris — slikts sportists ar resnu sēžamvietu. Taču kapteinis bija virsnieks, un to viņš nespēja aizmirst. Varbūt viņam vēl kaut kas ienāca prātā, kā lai es zinu? Upē noslīkusi kapteiņa sieva, kapteinis tagad varēja darīt, ko grib, viņa vairs augšām necelsies.

Un, pat ja viņa augšāmceltos, ko tas līdzētu? No sava likteņa viņa tik un tā neizbēgtu. Abi laulātie godīgi mēģināja salīmēt ieplaisājumu, bet cieta neveiksmi. Es atceros, kāda bija kundze pirms gadiem sešiem septiņiem. Viņa mazliet garlaikojās un reizēm vienā otrā īslaicīgi iemīlējās, tomēr palika maiga un uzticīga. Taču laiks aizritēja. Viņai nebija nekāda darba, toties bija trīs kalpones. Bērnu viņai nebija, toties bija flīģelis. Bet bērnu nebija.

Dzīve var atļauties sev šādu izšķērdību.

Māte un bērns kopā aizgāja bojā.

Ceļinieks klusina savas kokles skaņas, kad jau nodzīvojis pussimt gadu. Tad viņš spēlē zem surdīnes.

Es to varētu izteikt arī tā.

Ja viņš vēlā rudenī iet uz mežu ogot, tad viņš tur nonāk par vēlu. Un, ja viņš kādā jaukā dienā jūt, ka vairs nespēj gaviļaini priecāties par dzīvi, tad droši vien ir vainīgs vecums, un nenosodīsim viņu pārāk bargi. Turklāt pastāvīga apmierinātība ar sevi un citiem liecina par zināmu prāta aprobežotību. Taču skaisti brīži gadās ikvienam.

Notiesātais sēž ratos, kas ved viņu uz ešafotu, naglas traucē viņam sēdēt, viņš pavirzās sāņus un jūt atvieglojumu.

No kapteiņa puses nebija labi lūgt, lai dievs viņam piedod, tāpat kā viņš piedevis dievam. Tā ir tikai liekulība. Ceļinieks, kam bieži nav ko ēst un dzert, nav nedz drēbju, nedz apavu, nedz pavarda, nedz pajumtes, jūt tikai vieglu nožēlu, ka visi šie labumi viņam nav lemti. Ja neveicas vienā ziņā, veiksies citā. Un, ja arī neveiksies, viņš nepārmetīs dievam, bet vainos pats sevi. Vajag atbalstīt likteni ar plecu, pareizāk sakot, pielikt muguru. No tā smeldz muskuļi un kauli, priekšlaicīgi nosirmo mati, taču ceļinieks pateicas dievam par dāvāto dzīvi, dzīvot bija skaisti.

Arī tā es varētu sacīt.

Kāpēc jāuzstāda dzīvei lielas prasības? Ko tu iemantosi? Konfekšu kārbas, pēc kurām kāro gardēdis? Labi! Vai tu nevari katru dienu vērot pasauli, klausīties meža šalkās? Bet pasaulē nav nekā jaukāka par meža šalkām.

Ceriņu saaudzē smaržo jasmīni, un es pazīstu kādu cilvēku, kas priekā notrīsēja ne vien no jasmīnu smaržas, bet no visa — no gaismas logā, no atmiņām, no pašas dzīves. Un, ja viņu pēc tam izdzen no šās paradīzes, vai viņš jau priekšlaikus nav saņēmis atmaksu par savu zaudējumu?

Un vēl tā: tiesības dzīvot ir tik liela, tik nepelnīta dāvana, ka ar uzviju izpērk visas dzīves likstas.

Nevajag domāt, ka tev pienākas vairāk prieka, nekā tu esi izbaudījis. Ceļinieks noraida šādus aizspriedumus. Kas tad pieder dzīvei? Itin viss. Bet kas pieder tev? Vai slava? Tad paskaidro, kāpēc. Nevajag turēties tikai pie «sava», tas ir smieklīgi, un ceļinieks smejas par to, jo viņš smejas par visu, kas ir smieklīgs. Es atceros cilvēku, kas negribēja atkāpties no «sava»; kādu pēcpusdienu viņš iekūra ugunskuru, bet tas iedegās tikai vakarā. Šis cilvēks baidījās pamest siltumu un likties gulēt, viņš nosēdēja visu nakti, bet citi piecēlās no rīta un sildījās pie šā ugunskura. Es runāju par kādu norvēģu dramaturgu.

Es savā mūžā esmu daudz klaiņājis apkārt, bet tagad kļuvis dumjāks un sakrities.

Lai nu kā, bet man joprojām nav vecu cilvēku pārliecības, ka tagad esmu gudrāks, nekā biju. Es ceru, ka gudrība nekad nenāks pār mani. Gudrība ir nespēka pazīme. Es pateicos dievam par dzīvi nevis tāpēc, ka līdz ar vecumu esmu vairāk nobriedis, bet gan tāpēc, ka mīlu dzīvi. Vecums nedāvā briedumu, vecums nedāvā neko citu kā tikai vecumu.

Šogad es pārāk vēlu devos mežā ogot, bet tik un tā drīz būšu ceļa galā. Es atļaujos sev šo nelielo prieku par vasaras grūto darbu. Divpadsmitajā decembrī es sasniedzu mērķi.

Protams, es varēju palikt arī ielejā pie cilvēkiem, gan jau arī es, tāpat kā visi citi, atrastu sev pajumti. Turklāt Larss Falkenbergs, mans biedrs, taču ieteica paņemt līdumu un sievu, un divas govis, un sivēnu. Tas bija draudzīgs padoms. Tā bija tautas balss. Vienas govs vietā es varētu arī turēt braucamu vērsi, un man vecuma dienās būtu pašam savs transporta līdzeklis. Bet no tā nekas neiznāca, itin nekas! Mani gudrība nepārņēma līdz ar vecumu, es eju uz Truvatnu, uz mežiem un dzīvošu tur baļķu būdā.