Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Pie tramvaja pieturas lietū stāvēja kāda sieviete. Viņai nebija lietussarga. Es viņai piedāvāju savējo, bet viņa pateicās un atsacījās. Tad es nolaidu arī savu lietussargu.

«Lai viņa nesamirkst viena,» es nodomāju.

Vakarā kafejnīcā atnāca Vladimirs.

— Paldies par vakardienas ziediem, — es lepni sacīju.

— Par kādiem ziediem? — viņš vaicāja. — Neatgādiniet man šos ziedus.

— Es tikai gribēju jums pateikties. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:

— Ne jau jūs es mīlu, verdzene.

Ne jau mani viņš mīl... Es to zināju un nejutos vīlusies. Taču es viņu redzēju ik vakaru, viņš allaž apsēdās pie mana galdiņa, nevis pie cita, un es viņam nesu alu.

Laipni lūdzu, Vladimir.

Nākamajā vakarā viņš atnāca vēlu. Viņš tūlīt jautāja:

— Vai jums ir nauda, verdzene?

— Nē, diemžēl ne, esmu nabaga meitene, — es atbildēju.

Tad viņš palūkojas uz mani un smaidīdams sacīja:

— Jūs mani laikam pārprotat. Man vajag nedaudz naudas līdz rītam.

— Man mājās ir simt trīsdesmit marku.

— Mājās? Bet te nav? Es atbildēju:

— Pagaidiet stundas ceturksni, līdz slēgs kafejnīcu, tad es jums tās atnesīšu.

Viņš nogaidīja stundas ceturksni, un mēs izgājām no kafejnīcas kopā.

— Dodiet man tikai simt markas, — viņš sacīja. Visu laiku viņš soļoja man blakām, nevis pa priekšu vai aiz muguras, kā to bieži mēdz darīt smalki kungi.

— Man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu, kad apstājāmies pie mājas, kurā es dzīvoju.

— Es neiešu jums līdzi. Pagaidīšu tepat, — viņš atbildēja.

Viņš palika gaidot.

Kad es atgriezos, viņš izskaitīja naudu un teica:

— Te ir vairāk nekā simt marku. Desmit es jums dodu par dzeramnaudu. Jā, jā, paklausieties, es gribu dot jums desmit marku dzeramnaudas.

Un viņš iedeva man naudu, pateica ar labu nakti un aizgāja. Es redzēju, ka uz ielas stūra viņš vecajai, klibajai ubadzei iedeva vienu marku.

Nākamajā vakarā viņš sacīja, ka diemžēl nevarot atdot parādu. Es viņam par to pateicos. Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka naudu noplītējis.

— Ko lai dara, verdzene! Jūs jau zināt — dzeltenā dāma! — viņš smaidīdams teica.

— Kāpēc tu šo meiteni sauc par verdzeni? — viens no viņa draugiem ievaicājās.

— Tu jau pats esi lielāks vergs nekā viņa.

— Vai atnest alu? — es viņu pārtraucu.

Drīz ienāca dāma dzeltenajā kleitā. T... piecēlās un palocījās. Paklanījās tik zemu, ka mati viņam krita sejā. Viņa pagāja garām, apsēdās pie tukša galdiņa, taču atslēja pie tā ar mugurām divus krēslus, šādi parādīdama, ka viss galdiņš aizņemts. T... tūdaļ aizgāja pie viņas un apsēdās uz viena krēsla. Pēc dažām minūtēm viņš piecēlās un skaļi sacīja:

— Labi, es iešu projām. Un nekad vairs neatgriezīšos.

— Pateicos, — viņa atbildēja.

Aiz prieka es tikko jutu grīdu zem kājām, pieskrēju pie bufetes un sāku kaut ko stāstīt. Droši vien to, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies pie viņas. Garām gāja vecākais viesmīlis un teica man skarbu piezīmi, bet es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.

Kad divpadsmitos kafejnīcu slēdza, T... mani pavadīja uz māju.

— Dodiet man piecas markas no tām desmit, kuras es jums vakar iedevu, — viņš teica.

Es iedevu viņam visas desmit, viņš tās arī paņēma, bet piecas atdeva atpakaļ par dzeramnaudu. Un negribēja dzirdēt nekādus iebildumus.

— Šovakar es esmu tik laimīga! Ja nu es uzdrīkstētos lūgt, lai jūs uznākat pie manis? Bet man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu.

— Es neiešu jums līdzi. Ar labu nakti, — viņš sacīja. Viņš aizgāja. Pagāja garām vecajai ubadzei, bet aizmirsa iedot viņai žēlastības dāvanu, lai gan viņa dziļi palocījās. Es pieskrēju pie ubadzes, iedevu viņai dažus šiliņus un teicu:

— Tos jums sūta kungs pelēkā uzvalkā, viņš nupat pagāja jums garām.

— Kungs pelēkā uzvalkā? — ubadze atvaicāja.

— Jā, melnmatainais kungs. Vladimirs.

— Vai jūs esat viņa sieva? Es atbildēju:

— Nē, es esmu viņa verdzene.

Vairākus vakarus no vietas viņš sacīja, ka diemžēl nevar atdot manu naudu. Es lūdzu, lai viņš mani nesāpina. Viņš runāja to skaļi, apkārtējie dzirdēja un smējās par viņu.

— Esmu nelietis un blēdis, — viņš sacīja. — Aizņēmos no jums naudu, bet nevaru atdot. Par piecdesmit markām es būtu ar mieru nocirst savu labo roku.

Šie vārdi mani satrieca, un es gudroju, kur lai sadabūju viņam naudu, taču man nebija kur to ņemt. Mazliet vēlāk viņš sacīja:

— Ja jūs man jautātu, kas noticis, tad dzirdiet: dzeltenā dāma ar savu cirku aizbraukusi. Un es viņu esmu aizmirsis. Pat vairs neatceros.

— Tomēr tu šodien viņai atkal aizrakstīji, — viens no viņa draugiem ierunājās.

— Pēdējo reizi, — Vladimirs atbildēja.

No puķu sievas es nopirku vienu rozi un gribēju iespraust to viņa svārku pogcaurumā. Taču es jutu viņa elpu uz savas rokas un ilgi nevarēju atrast pogcaurumu.

— Paldies, — viņš sacīja.

Es palūdzu kasē tās dažas markas, kas man vēl pienācās, un atdevu viņam. Tas bija tik maz.

— Paldies, — viņš atkal sacīja.

Es jutos laimīga visu vakaru, līdz Vladimirs ierunājās:

— Par šīm markām es aizbraukšu uz vienu nedēļu. Kad atgriezīšos, jūs dabūsiet savu naudu.

Redzēdams, ka es sakustos, viņš piebilda:

— Es taču jūs mīlu. — Un satvēra manu roku.

Es galīgi apjuku, — viņš aizbrauc un pat nesaka, uz kurieni, kaut gan es to vaicāju. Kafejnīca, lustras un daudzie viesi sagriezās man acu priekšā virpulī. Es neizturēju un satvēru abas viņa rokas.

— Es atgriezīšos pie jums pēc nedēļas, — viņš sacīja un spēji piecēlās.

Es dzirdēju, ka vecākais viesmīlis man saka:

— Jūs esat atlaista.

«Vienalga,» es nodomāju. «Kāda tam nozīme? Pēc nedēļas pie manis atgriezīsies Vladimirs!» Es gribēju viņam par to pateikties, pagriezos, bet viņš jau bija aizgājis.

Pēc nedēļas, vakarā pārnākot mājās, es saņēmu no viņa vēstuli. Viņš bija izmisumā, rakstīja, ka sekojis dzeltenajai dāmai, ka nekad nevarēs atdot man naudu, ka esot galīgā trūkumā. Tad viņš atkal sevi sauca par nekrietnu cilvēku un apakšā bija pierakstījis: «Esmu dzeltenās dāmas vergs.»

Es raudāju dienu un nakti, vairāk nekā nespēju darīt. Pēc nedēļas mani atlaida, es sāku meklēt jaunu darbu. Es apstaigāju citas kafejnīcas un viesnīcas, zvanīju pie dzīvokļu durvīm, piedāvādama savus pakalpojumus. Taču veltīgi. Vēlu vakarā es par puscenu nopirku avīzes un, mājās pārnākusi, uzmanīgi izlasīju visus sludinājumus. Es domāju: «Varbūt atradīšu kaut ko un izglābšu mūs abus — gan Vladimiru, gan mani...»

Vakar vakarā es avīzē nejauši uzdūros uz viņa vārda un izlasīju to, kas bija par viņu rakstīts. Es tūdaļ izgāju ārā no mājas, klaiņāju pa ielām un atgriezos tikai no rīta.

Var jau būt, ka es kaut kur gulēju, varbūt sēdēju uz kāpnēm, nespēdama paiet tālāk.

Es vairs neatceros.

Šodien es to atkal pārlasīju. Bet vispirms to izlasīju vakar vakarā, pārnākusi mājās. Es sāku lauzīt rokas atslīgu krēslā. Pēc tam nez kāpēc apsēdos uz grīdas atslējos pret krēslu, situ ar plaukstām pret grīdu un domāju. Bet varbūt es nemaz nedomāju. Galva man bija pilnīgi tukša, es neko neatceros. Pēc tam es droši vien piecēlos un izgāju ārā. Uz ielas stūra — to es skaidri atceros — es iedevu vecajai ubadzei vienu monētu un teicu: