Knuts Hamsuns - Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Visu nakti lija vienā līšanā, mežs šalca. Viss atgādināja pavasari, es gulēju tik dziļā un saldā miegā, ka nogulēju līdz lielai dienai.

Pulkstenis ir desmit.

Lietus rimis, bet joprojām ir silts. Es sēžu un raugos ārā no alas, klausos, kā koki lokās un šalc. Tieši man pretī no klints atdalās akmens, tas uzkrīt uz izciļņa un atšķeļ arī to, dzirdami tāli, dobji grandi. Tad sākas dārdoņa. Es skatos, acis nenovērsis, dārdoņa atbalsojas arī manā dvēselē, pirmais atlūznis aizrauj līdzi citus, nu jau gāžas lejā vesela lavīna — akmeņi, sniegs, zeme, un pār visu šo milzīgo blāķi mutuļiem paceļas putekļi. Pelēko akmeņu plūsma liekas tāda kā pinkuļaina, tā pati dzen sevi uz priekšu un visu aizrauj sev līdzi, tā dārdēdama plūst un plūst, sagāžas aizā un apstājas. Gausi nokrīt pēdējie akmeņi, lavīna jau izsīkusi, tālumā apklust dārdi, tikai manā dvēselē vēl trīs un lēnām aprimst basa stīga.

Es atkal sēžu un klausos meža šalkās. Kas tur šalc — varbūt Egejas jūra? Varbūt Glimma straume? Tā sēžot un klausoties, mani pārņem gurdums. Manī mostas atmiņas — tūkstošiem prieku, mūzika, acis un ziedi. Pasaulē nav nekā skaistāka par meža šalkoņu, tā iešūpo, tā ir kā neprāts — Uganda, Tananarivo, Honolulu, Atakama, Venecuela...

Droši vien gadu nasta dara mani gudru, droši vien nervi saspīlēti un skan līdzi šalkoņai. Es pieceļos un pieeju pie ugunskura. Lai pārvarētu gurdumu, es varētu parunāties ar uguni, noturēt veselu runu, kamēr tas vēl nav nodzisis. Mans patvērums ir ugunsdrošs, tajā ir lieliska akustika. Hm, hm...

Pēkšņi alā satumst, atkal pienācis aļņu mednieks ar savu suni...

Kad es dodos atpakaļ uz baļķu būdu, sāk piesalt, sals drīz sastindzina visu purvu un līdzenumu, iešana kļūst viegla. Es soļoju lēnām un vienaldzīgi, sabāzis rokas kabatās. Man nekur nav jāsteidzas, man vienalga, kur esmu.

To es uzrakstīju pati. Uzrakstīju šodien, lai atvieglotu sirdi. Esmu zaudējusi darbu kafejnīcā, zaudējusi dzīvē prieku. Esmu zaudējusi visu. Bet es strādāju kafejnīcā «Maksimilian».

Kāds jauns kungs pelēkā uzvalkā ieradās šajā kafejnīcā katru vakaru kopā ar diviem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Kafejnīcā nāca daudz apmeklētāju, ikvienam bija kāds laipns vārds, ko man pateikt, tikai šim kungam ne.

Viņš bija slaids un kalsnējs, melniem, mīkstiem matiem un zilām acīm, kuras reižu reizēm pievērsās man. Viņa virslūpu klāja tikko manāmas pūciņas.

Laikam jau no paša sākuma viņam kaut kas manī nepatika.

Viņš veselu nedēju nāca katru vakaru. Biju pie viņa pieradusi, un, ja viņš neatnāca, man kaut kā it kā pietrūka. Un, lūk, kādu vakaru viņš neatnāca. Es nevarēju rimties, apstaigāju visu kafejnīcu un pēkšņi viņu ieraudzīju pie galdiņa — aiz vienas no lielajām kolonnām pie otras ieejas. Viņš sēdēja kopā ar kādu cirka aktrisi. Viņa bija ģērbusies dzeltenā kleitā, rokās viņai bija gari cimdi pāri elkoņiem. Viņa izskatījās ļoti jauna, acis viņai bija skaistas un brūnas, turpretī man acis bija zilas.

Es mirkli pastāvēju, gribēju saklausīt, par ko viņi runā. Dāma viņam kaut ko pārmeta, teica, ka viņš esot viņai apnicis, lūdza, lai viņš iet projām. «Svētā dievmāte,» es lūdzos, «lai viņš nāk pie mana galda!»

Nākamajā vakarā viņš, kā parasti, ieradās kopā ar saviem abiem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Man bija pieci galdiņi. Es negāju viņam tūlīt klāt, kā vienmēr mēdzu darīt, es pietvīku un izlikos, ka neesmu viņu pamanījusi. Tad viņš man pamāja. Es teicu:

— Vakar jūs te nebijāt.

— Cik šī meitene ir smuidra un daiļa, — viņš sacīja saviem draugiem.

— Vai alu? — es jautāju.

— Jā, — viņš atbildēja.

Es nevis gāju, bet lidoju ar trim alus kausiem.

Aizritēja divas dienas. Viņš iedeva man vizītkarti un teica:

— Aiznes to tai... Es nenoklausījos līdz galam, paņēmu vizītkarti un aiznesu dāmai dzeltenajā kleitā. Iedama es izlasīju viņa vārdu: Vladimirs T... Kad atnācu atpakaļ, viņš jautājoši manī pavērās.

— Es to nodevu viņai, — es sacīju.

— Vai atbildi nesaņēmi?

— Nē.

Tad viņš pasniedza man vienu marku, pasmaidīja un teica:

— Klusēšana jau arī ir atbilde.

Viņš nosēdēja visu vakaru, nenovērsdams skatienu no šās dāmas un viņas pavadoņiem. Vienpadsmitos viņš piecēlās un piegāja pie viņas galda. Dāma viņu saņēma salti. Abi viņas pavadoņi turpretī ar viņu runājās, uzdeva ņirdzīgus jautājumus un skaļi smējās. Viņš atgriezās drīz — pēc dažām minūtēm, un es viņam aizrādīju, ka viņa vasaras mētelim viena kabata slapja, laikam no alus. Viņš tūlīt novilka mēteli, spēji pagriezās un nikni paskatījās uz cirka dāmas galdu. Es kā varēdama savedu kārtībā mēteli, un viņš smaidīdams man teica:

— Pateicos, verdzene.

Es palīdzēju viņam uzvilkt mēteli un slepus noglāstīju viņa muguru.

Viņš sēdēja, iegrimis domās. Viens no viņa draugiem pasūtīja vēl alu, es paņēmu viņa kausu un to piepildīju. Es gribēju ņemt arī T... kausu.

— Nē, — viņš sacīja un uzlika roku uz manas rokas. No šā pieskāriena mana roka bezspēcīgi noslīga, viņš to laikam pamanīja un tūdaļ atvilka savu roku.

Vakarā, nometusies ceļos pie gultas, es par viņu aizlūdzu. Un aiz prieka noskūpstīju savu labo roku, kurai viņš bija pieskāries.

Reiz viņš man uzdāvināja puķes — veselu pušķi. Nākdams uz kafejnīcu, viņš tās bija nopircis no puķu sievas, kas stāvēja uz stūra. Ziedi bija svaigi un sārti — milzīgs pušķis, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pārdevējas grozu. Viņš noklāja ar tām galdiņu, pie kura sēdēja. Šoreiz viņš bija viens. Tiklīdz man pagadījās brīvs brītiņš, es aizstājos aiz kolonnas, skatījos uz viņu un domāju: «Viņu sauc — Vladimirs T...»

Tā pagāja krietns laiks. Viņš nemitīgi raudzījās pulkstenī.

Es jautāju:

— Vai jūs kādu gaidāt?

Viņš izklaidīgi pavērās manī un pēkšņi teica:

— Nē, es nevienu negaidu. Ko lai es gaidītu?

— Bet es domāju, ka varbūt jūs kādu gaidāt, — es atkārtoju.

— Panāciet šurp, — viņš aicināja. — Tās domātas jums. Un viņš man iedeva visu ziedu klēpi.

Es gribēju pateikties, bet balss man aiztrūka, es tikai nočukstēju «paldies».

Laimes pārņemta, es stāvēju pie bufetes un neatcerējos, kas man jāpasūta.

— Kas jums vajadzīgs? — jautāja bufetniece.

— Bet vai jūs nezināt? — es atjautāju.

— Kā lai es zinu? Vai jūs esat jukusi, vai?

— Jūs tiešām nezināt, no kā es dabūju šos ziedus? — es jautāju. Garām gāja vecākais viesmīlis.

— Jūs aizmirsāt aiznest alu kungam ar koka kāju, — es dzirdēju viņu sakām.

— Man tos uzdāvināja Vladimirs, — es sacīju un steidzos aiznest alu.

T... vēl nebija aizgājis. Kad viņš piecēlās, es atkal viņam pateicos. Viņš sadrūma un teica:

— Patiesībā es tās nepirku jums...

Nu jā, viņš droši vien tās bija pircis citai. Taču uzdāvinājis man. Ziedus dabūju es, nevis tā, kurai viņš tos pirka. Un viņš atļāva man par tiem pateikties. Ar labu nakti, Vladimir.

Nākamajā rītā lija.

«Kādu kleitu lai šodien velku — melno vai zaļo?» domāju. «Vilkšu zaļo, tā ir jaunāka.» Es jutos tik laimīga.