Džeks Londons: Saules dēls

«Viliijs Vou» stāvēja šaurumā starp krastu un ārējo rifu. Paklusi murdēja laiskās bangas, un ne vairāk kā simt jardu platā ūdens josla, kas pletās no ārējā rifa līdz baltajam koraļļu smilšu liedagam, bija gluda kā spo­gulis. Kuģis stāvēja visšaurākajā un visseklākajā vietā, un tā enkurķēdi, kas bija izstiepusies simt pēdu garumā, varēja redzēt no augšas līdz pat dibenam. Sarūsējusī ķēde kā milzu čūska locījās okeāna ūdenī, nobeigdamās ar nevajadzīgu enkuru. Liela, pelēcīgi brūna un planku­maina menca uzmanīgi līkumoja starp koraļļiem. Citas dīvainas formas un krāsas zivis izturējās vienaldzīgi pat tad, kad garām slinki aizpeldēja liela haizivs un iedzina mencu tās iemīļotajās spraugās.

Uz klāja priekšgalā kādi divpadsmit melnādainie bez mazākās steigas kasīja tīkkoka reliņu. Viņi strādāja ne­veikli kā pērtiķi. īstenībā viņi arī atgādināja lielus aiz­vēsturiskas sugas pērtiķus. Viņu acīs bija pusīdzīga, pus- žēlabaina izteiksme, sejas viņiem bija pat nesimetriskākas kā pērtiķiem, un viņu ķermeņi, uz kuriem neauga neviens matiņš, izskatījās vēl .kailāki nekā pērtiķiem, jo viņi ne­valkāja nevienu pašu apģērba gabalu. Toties izrotājušies viņi bija tā, kā nevienam pērtiķim ir prātā nebija nācis rotāties. Ausu caurumos bija sakarinātas īsas māla pīpī- tcs, bruņurupuča kaula gredzeni, resni koka puļķi, sarūsē­jušas naglas un tukšas patronu čaulītes. Vismazākie cau­rumiņi ausīs atbilda vinčestra kalibram, lielāko diametrs bija colla. Dažā ausī bija no trim līdz sešiem caurumiem. Deguniem cauri bija izdurtas pulēta kaula vai pārakme­ņojušos gliemežnīcu adatas un īleni. Vienam uz krūtīm karājās balts durvju rokturis, otram — porcelāna tasītes osiņa, bet trešajam — misiņa modinātājpulksteņa zobrats. Viņi čivināja spiedzīgās balsīs un visi kopā nepadarīja vairāk kā viens baltais cilvēks.

Pakaļgalā zem nojumes sēdēja divi baltie. Abi bija ģērbušies par sešiem pensiem pirktos apakškreklos un ap­jozušies ar vilnas jostu. Katram pie tās karājās revol­veris un tabakmaks. Ada viņiem bija norasojusi ar svied­riem. Sur tur lāsītes saplūda kopā mazās straumītēs, kas tecēja uz nokaitētā klāja un gandrīz tai pašā acumirklī iztvaikoja. Kalsnējs melnacains cilvēks slaucīja ar slap­jiem pirkstiem no pieres kodīgās sviedru urdziņas un, slinki lādēdamies, purināja pirkstus. Gurdi un bezcerīgi viņš lūkojās pāri ārējam rifam uz jūru un krastā augošo palmu galotnēm.

—Pulkstenis astoņi, bet īstā elle sāksies dienas vidū,—viņš žēlojās. — Kaut vēsmiņa būtu uzpūtuši! Vai tiešām mēs nekad netiksim prom no šejienes?

Otrs cilvēks, slaids divdesmit piecus gadus vecs vācietis ar platu zinātnieka pieri un izbīdītu deģenerāta zodu, ne­maz nepapūlējās atbildēt. Viņš bēra hinīna pulverīti zīd­papīrā. Savēlis granus piecdesmit ciešā piciņā, viņš iemeta zāles mutē un norija, neuzdzerdams virsū ne malku ūdens.

— Eh, kā derētu drusku viskija! — noteica pirmais pēc piecpadsmit minūšu garas pauzes.

Pagāja vēl stundas ceturksnis, iekams vācietis ne no šā, ne no tā ierunājās:

— Mani bendē nost drudzis. Es pametīšu jūs, Grifit, līdzko būsim nonākuši Sidnejā. Man pietiek tropu! Man vajadzēja iepazīt jūs labāk, iekams es parakstīju kon­traktu ar jums.

— Nekāds sevišķais stūrmanis jūs neesat, — atteica Grifits, pārāk sakarsis, lai runātu asākā tonī. — Kad Guvutu piekrastē padzirdēja, ka esmu pieņēmis jūs, visi mani izsmēja. «Ko? Džeikobsenu?» viņi teica. «Jūs neno- bēdzināsiet no viņa ne tikai pudeli džina, bet pat sēr­skābi — visu viņš uzošņās.» Jūs tiešām lieliski attaisno­jāt savu reputāciju. Jau divas nedēļas neesmu ņēmis mutē ne lāsīti — jūs visu esat uzokšķerējis.

— Ja drudzis jūs būtu kratījis tāpat kā mani, jūs sa­prastu, — palīgs raudulīgi taisnojās.

— Es jums nepārmetu, — atbildēja Grifits. — Es tikai vēlos, kaut dievs atsūtītu mums ko iedzert vai arī uz­pūstu vējš. Jūtu, ka rit mani sāks kratīt drebuļi.

Palīgs piedāvāja viņam hinīnu. Savēlis piecdesmit granu pilulu, Grifits iemeta to mutē un norija tāpat sausu.

— Ak kungs, ak kungs! — viņš vaidēja. — Kā es sap­ņoju par zemi, kur nepazīst hinīna! Nolādētais elles iz­gudrojums! Savā mūžā esmu aprijis to tonnām.

Viņš atkal urbās ar acīm jūras tālēs, cerēdams saskatīt kaut kādas vēja pazīmes. Parasto pasāta mākoņu nebija, un saule, kāpdama aizvien augstāk, pārvērta debesis par liesmojošu varu. Svelme bija ne tikai sajūtama, bet arī saredzama, un Grifits veltīgi meklēja atvieglojumu, ska­tīdamies uz krastu. Liedaga baltums sāpīgi dzēla acis. Palmas stāvēja pilnīgi nekustīgi, iezīmēdamās uz vien­muļā biezo džungļu zaļuma fona kā no kartona izgriez­tas dekorācijas. Melnādainie puišeļi, kas kaili rotaļājās šajā smilšu un saules žilbumā, aizvainoja un sāpināja Grifitu, kuram saule sagādāja ciešanas. Viņš juta tādu kā atvieglojumu, kad viens no puišeļiem skriedams pa­klupa un četrrāpus ievēlās siltajā jūras ūdenī.

Pēkšņi uz klāja strādājošie melnādainie iekliedzās — un abi baltie paskatījās uz jūras pusi. Ceturtdaļjūdzes.at­tālumā aiz rifa parādījās gara, melna kanoe.

— Gumu puiši no kaimiņu līča, — nosprieda palīgs.

Viens no melnādainajiem nāca uz pakaļgalu, soļodams

pa nokaitēto klāju viegli — kā cilvēks, kura kailās kājas nejūt karstumu. Arī tas aizvainoja Grifitu, un viņš aiz­vēra acis. Taču pēc brīža viņš tās plati iepleta.

— Baltais saimnieks ar puišiem no Gumu, — teica melnādainais.

Abi baltie piecēlās un raudzījās uz laivu. Tās pakaļ­galā bija skaidri redzams sombrero, kas piederēja balta­jam. Palīga sejā pavīdēja satraukums.

— Tas ir Grifs, — viņš sacīja.

Grifits vērīgi, ieskatījās un sakaitināts izlamājās.

— Kas šim te meklējams? — viņš vaicāja palīgam, žilbinošajai jūrai un debesīm, nežēlīgi sveilējošajai saulei, visam pārkarsētajam, nepielūdzamajam izplatījumam, ar kuru bija savijies viņa liktenis.

Palīgs ieķiķinājās.

— Es jums teicu, ka no tā jūs vaļā netiksiet.

Taču Grifits neklausījās.

— Ar visu savu naudu viņš staigā apkārt kā meslu ievācējs, — Grifits turpināja dusmu uzplūdā. — Viņš ir apkrauts ar naudu, piebāzts ar naudu, gandrīz vai plīst no naudas. Es droši zinu, ka viņš pārdevis savas plan­tācijas Iringā par trīssimt tūkstošiem mārciņu. Pats Bells man to pateica, kad mēs pēdējo reizi metām pa lampu Guvutu. Viņam ir miljoni un miljoni, bet viņš kā Seiloks neatlaižas no manis nieka grašu dēļ. — Tad Grifits uzbruka palīgam. — Protams, jūs man to teicāt. Nu, tad turpiniet, runājiet vien! Bet ko jūs man nupat gribējāt teikt?

— Es teicu, ka jūs viņu nepazīstat, ja cerējāt aizlais­ties no Zālamana salām, nesamaksājis viņam. Šis Grifs ir īsts velns, bet viņš ir godīgs. To es zinu. Es teicu jums, ka viņš uzjautrināšanās pēc ir gatavs kaisīt tūk­stošus, bet nieka sešu pensu dēļ plēsīsies kā haizivs sarūsējušas bundžas dēļ. Saku to, ko zinu. Vai viņš ne­atdeva savu «Balakulu» Kvīnslendas misijai, kad tā pa­zaudēja «Vakara zvaigzni» pie Sankristobalas? Bet «Ba- lakula» maksāja trīs tūkstošus mārciņu, nevis divus trīs pensus. Un vai viņš nepiekāva Strozersu tā, ka tas divas nedēļas nevarēja piecelties no gultas, tikai par to, ka norēķinoties trūka divu mārciņu un desmit šiliņu, jo Strozerss bija vēl zaļš un mēģināja viņu apšmaukt?