Džeks Londons - Saules dēls

Kapteinis pamāja ar galvu.

— Un mazais līcītis tūlīt aiz zemesraga ir draņķīga enkurvieta, vai ne?

— Tur nav kur izmest enkuru. Visur koraļļu rifi, sēkļi un bīstamas bangas. Pirms trim gadiem tur sašķīda ga­balos «Mollija».

Grīfs žulgām acīm labu brīdi lūkojās taisni uz priekšu, it kā vērotu kaut ko pats sevī. Tad ap acīm ievilkās krun­ciņas un dzelteno ūsu gali paslējās uz augšu smaidā.

— Mēs izmetīsim enkuru Gaberā, — viņš sacīja. — Pie­iesim pēc iespējas tuvāk mazajam līcītim. Braucot nolai­diet mani ūdenī ar vaļu medību laivu. Bez tam iedodiet man līdzi sešus matrožus ar šautenēm. Līdz ritam es būšu atpakaļ.

Kapteiņa sejas izteiksme vispirms pauda aizdomas, pēc tam pārmetumu.

— Nekas, nekas, tikai mazs jociņš, kapteini, — Grīfs taisnojās kā skolas puika, ko pieaugušais pieķēris ne­darbos.

Kapteinis Vords kaut ko noņurdēja, bet Denbijs bija gatavs līdzgājējs.

— Es gribētu doties jums līdzi, mister Grīf, — viņš

teica.

Grīfs piekrītoši pamāja ar galvu.

— Atnesiet dažus cirvjus un krūmu cērtamos nažus,— viņš izrīkoja. — Ā, un pie viena arī pāris laternu. Pa­skatieties, vai tajās ir iekšā eļļa!

Stundu pirms saulrieta «Brīnums» tuvojās mazajam līcītim. Vējš bija kļuvis spirgtāks, un jūra sāka viļņoties. Piekrastes rifus j;ui klaja baltas putas, bet tālākie rifi bija samanami tikai pec balganās ūdens joslas ap tiem. So- lioi is nostājās pret vēju, no tā nolaida laivu. Tajā sakāpa Nest nr šautenēm apbruņoti nēģeri īsās biksēs. Denbijs, kas nesa laternas, ielēca pakaļgalā. Grīfs aizkavējās pie rellņa.

— Lūdziet, kapteini, dievu, lai nakts būtu tumšāka, — viņš sacīja.

— Būs jau, būs, — «atbildēja kapteinis Vords. — Mē­ness nav, debesis klāj mākoņi. Būs arī diezgan vējains.

Laternas ga.isma apspīdēja Grifa seju, un viņa iede­guma zeltainā nokrāsa kļuva vēl labāk saskatāma. Viņš ielēca laivā blakām kravas pārzinim.

— Atdot galus! — pavēlēja kapteinis Vords. — Pacelt buras! Pagriezt stūri! Tā! Gatavs! Tā turēft!

«Brīnums», pilnās burās apbraucis apkārt zemesragam, traucās uz Gaberu, bet laiva, kuru airēja seši matroži un stūrēja pats Grifs, devās uz krastu. Veikli kā īsts kuģi­nieks viņš vadīja laivu pa līkumoto šaurumiņu, kur ne­viens lielāks kuģis netiktu cauri, līdz beidzot sēkļi un sa­liņas bija palikuši aiz muguras un viņi iebrauca mierīgos, ņirbu vilnīšiem klātos ūdeņos.

Visa nākamā stunda pagāja darbā. Staigādams starp kokospalmām un džungļu brikšņiem, Grīfs iezīmēja kokus.

— Cērtiet nost šo, bet pēc tam šo, — viņš teica meln­ādainajiem matrožiem. — Bet šo koku neaiztieciet, — viņš piemetināja, pamezdams ar galvu.

Beidzot džungļos bija iztīrīts ķīļveida laukums. Netālu no krasta bija palikusi augsta palma. Ķīļa smailē slējās otra palma. Kad sāka tumst, iededzināja laternas, kuras piestiprināja pie abiem atstātajiem kokiem.

— Malējā laterna karājas pārāk augstu, — teica Grīfs, kritiski aplūkodams savu darbu. — Nolaidiet to kādas desmit pēdas zemāk, Denbij!

«Villijs Vou» drāzās pa viļņiem kā suns ar kaulu zo­bos, jo rimstošās vētras brāzmas vēl bija diezgan stipras. Melnādainie vilka augšā lielo grotburu, kura bija nolaista laikā, kad vētra plosījās sevišķi neganti. Džeikobsens, kas uzraudzīja darbus, nodeva pavēles un aizgāja uz priekšgalu, kur aizvēja pusē atradās Grifits. Abi lūkojās necaurredzamajā tumsā, kurai cauri viņi traucās, viņu ausis uztvēra piekrastes bangu šņākoņu. Šī skaņa rādīja viņiem virzienu.

Vējš pierima, mākoņu auts kļuva šķidrāks, šur tur ieplīsa, un nespodrajā zvaigžņu gaismā iezīmējās džun­gļiem noaugušais krasts. Priekšā aizvēja pusē parādījās robaina klints.

— Embojas zemesrags, — paziņoja Grifits. — Te ir pietiekami dziļš. Stājieties pie stūres, Džeikobsen, kamēr mēs noteiksim kursu! Nu, ātrāk!

Basām kājām un plikiem stilbiem, lietus ūdenim pilot no trūcīgā ģērba, palīgs nomainīja pie stūres melnādaino.

— Kā priekšgals? — uzsauca Grifits.

— Dienvidrietumi!

— Turiet uz dienvidrietumiem rietumu virzienā! Ir?

— Ir!

Grifits apdomaja, ka mainījies Embojas zemesraga stā­voklis pēc «Villija Vou» kursa maiņas.

— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — viņš uzsauca.

— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — atbildēja palīgs.

— Turēt ciet! Tā būs labi.

— Turi ciet! — Džeikobsens atdeva stūri melnādaina­jam. — Stūrē labi — saproti? — viņš piekodināja. — Ja nebūs labi, dabūsi pa savu nolādēto pauri.

Viņš devās uz priekšgalu atpakaļ pie Grifita. Mākoņi atkal sabiezēja, zvaigznes nozuda, vējš pieņēmās spēkā, un ieaurojās jauna brāzma.

— Neizlaidiet no acīm grotburu! — Grifits iekliedza palīgam ausī, vienlaikus vērodams kuģa gaitu.

«Villijs Vou» drāzās, ar aizvēja puses bortu nosvēries tuvāk ūdenim, bet Grifits pa to laiku noteica vēja stip­rumu un virzienu. Siltais jūras ūdens, kurā laiku pa lai­kam iemirdzējās fosforescējošas dzirkstelītes, apskaloja viņa potītes un ceļus. Vējš iekaucās augstākā tonī, un katra vants un štaga vienā balsī atbildēja tam. Šūpoda­mies viļņos, «Villijs Vou» brāzās tālāk.

— Nolaist grotburu! — uzkliedza Griiits, mezdamies pie fallēm, atgrūzdams nost melnādaino un pats ķerdamies pie darba.

Džeikobsens palīdzēja kapteinim. Lielā bura noslīdēja lejā, un melnādainie kliegdami bļaudami klupa virsū plan­došajam audeklam. Palīgs, redzēdams, ka viens no viņiem slapstās tumsā, iegāza tam ar dūri pa seju, lai piespiestu matrozi strādāt.

Vētra ārdījās, un «Villijs Vou» pat ar mazām burām gala u/. priekšu. Un atkal kapteinis ar palīgu stāvēja priekšgala, veltīgi lūkodamies horizontālajās lietus gāz- mās.

— Nu jau ir labi, — teica Grifits. — Gan šis lietus pāries. Mēs varam ieturēt šo kursu, kamēr ieraugām ugunis. Enkurs te iegrimst trīspadsmit asis, bet tādā naktī labāk izlaist četrdesmit piecas asis garu ķēdi. Pēc tam nosieniet grotburu. Tā mums vairs nav vajadzīga.

Pēc pusstundas viņa nogurušās acis ieraudzīja pazibam divas uguntiņas.

— Lūk, kur viņi ir, Džeikobsen! Es iešu pie stūres. Jūs pieskatiet foku! Lai nēģeri pakustas dzīvāk!

Pie stūres stāvošais Grifits turēja to pašu kursu, ka­mēr abas ugunis bija uz vienas līnijas. Tad viņš strauji mainīja kursu un gāja tieši uz ugunīm. Viņš dzirdēja šņā­cam bangas, bet nosprieda, ka tas ir tālāk — pie Ga- beras.

Pēkšņi atskanēja palīga baiļu kliedziens — un Grifits no visa spēka mēģināja pagriezt stūri, bet «Villijs Vou» bija uzskrējis kaut kam virsū. Tajā pašā brīdī priekšgalā nogāzās grotmasts. Piecas minūtes uz kuģa valdīja īsts sajukums. Katrs centās pie kaut kā pieķerties, kad kuģis berzējās gar rifiem, drupinādams tos, un pār klāju šļācās siltais ūdens. Tomēr «Villijam Vou» ar mokām izdevās tikt pāri sēklim, un tas iegāja diezgan mierīgā un seklā šaurumā.

Mēmu dusmu un sarūgtinājuma pārņemtais Grifits sē­dēja, galvu nokāris. Viņš vēlreiz paskatījās uz abām ugu­nīm, kas dega uz vienas līnijas viena virs otras.

— Lūk, kur ugunis, — viņš teica. — Taču Gabera tā nav. Pie velna, bet kas tad tā ir?

Lai gan bangas vēl šņāca un pār sēkli kuģim virsū skrēja putas un šļakatas, vējš sāka piestāt un pie debe­sīm parādījās zvaigznes. Krasta pusē bija dzirdami airu šļaksti.