Džeks Londons: Saules dēls

Grifs neatbildēja, un Grifits slēdza vaļā lielu kasi ar sarežģītu atslēgu. Uz klāja bija dzirdami spiedzīgi klie­dzieni, bloku čīkstoņa un krakšķi: melnādainie vilka augšā grotburu. Grifs ar acīm sekoja lielam tarakānam, kas rapoja pa notaukoto sienu. Grifits, neganti lādēdamies, nesa kasi pie trapa, kur bija gaišāks. Te viņš stāvēja, no­liecies pār kasi, ar muguru pret viesi. Pēkšņi viņš paķēra pie trapa pieslieto šauteni un zibenīgi apsviedās.

— Nekustieties! — viņš pavēlēja.

Grifs pasmaidīja, neizpratnē savilka uzacis un paklau­sīja. Viņa kreisā roka bija atspiesta pret koju, bet labā roka gulēja uz galda. Revolveris karājās viņam pie labās gūžas. Taču viņam neizgāja no prāta otrs revolveris — zem spilvena.

— Uh, — Grifits ņirgājās, — jūs Zālamana salās esat nohipnotizējis visus, tikai ne mani, atļaujiet man sacīt. Tagad es gribu izgrūst jūs no sava kuģa kopā ar jūsu admiralitātes pavēli, bet vispirms jums kaut kas ir jāiz­dara. Paceliet to žurnālu!

Grifs ziņkāri paskatījās uz kuģa žurnālu, bet nekus­tējās.

— Es jums saku, ka esmu slims cilvēks, Grīf, un es varu nošaut jūs tikpat viegli, kā nospiest tarakānu. Pa­celiet to žurnālu, kad jums saka!

Grifits patiešām izskatījās slims, viņa sadilusī seja no dusmām nervozi raustījās. Grifs pacēla žurnālu un nolika to sāņus. Zem žurnāla bija aprakstīta papīra lapa.

— Izlasiet! — Grifits pavēlēja. — Izlasiet skaļi!

Grifs paklausīja, bet lasot viņa kreisā roka sāka bez­gala lēni un pacietīgi slīdēt tuvāk zem spilvena pabāz­tajam ierocim.

— «Uz keča «Villijs Vou». Bombi līcis, Annas sala, Zālamana salas,» — viņš lasīja. — «Ar šo apliecinu, ka esmu saņēmis pilnīgi visu parāda summu no Harisona Dž. Grifita, kurš man šodien samaksāja tūkstoš divsimt sterliņu mārciņu.»

— Kad man būs rokā šī kvīts, — Grifits izsmējīgi teica, — jūsu admiralitātes pavēle nebūs pat tā papīra vērta, uz kura tā uzrakstīta. Parakstiet!

— No tā nebūs nekāda labuma, Grifit, — sacīja Grifs. — Spaidu kārtā parakstīts dokuments likuma priekšā nav derīgs.

— Kāpēc tādā gadījumā jūs negribat to parakstīt?

— Lūdzu, bet es pasargāšu jūs no daudzām nepatikša­nām, ja neparakstīšu to.

Grifa pirksti jau bija tikuši līdz revolverim. Kamēr viņš runāja, labā roka rotaļājās ar spalvaskātu, bet kreisā lēni un nemanāmi vilka ieroci tuvāk. Beidzot viņš sa­tvēra to — un vidējais pirksts pieskārās mēlītei, bet rā­dītāja pirksts aptvēra stobru. Grifs šaubījās, vai viņam izdosies izšaut ar kreiso roku, kā nākas.

— Neraizējieties par mani, — Grifits zobojās. — Un neaizmirstiet — Džeikobsens apstiprinās, ka viņa klāt­būtnē esmu samaksājis jums. Bet tagad parakstieties, lūk, tur pašā apakšā — Deivids Grifs — un uzrakstiet da­tumu!

Uz klāja varēja dzirdēt bloku šņirkstoņu un buru plak- šķus pret rifiem. Sēdēdami kajītē, viņi sajuta, ka «Villijs Vou» sasveras un atkal iztaisnojas. Deivids Grifs vēl vil­cinājās. No kuģa priekšgala nāca troksnis, kas radās, priekšburas fallēm berzējoties gar blokiem. Mazais ku­ģītis atkal sasvērās uz sāniem, un cauri kajītes sienām bija dzirdama ūdens šļakāšanās.

— Veicīgāk! — uzkliedza Grifits. — Enkurs jau ir pa­celts.

Šautenes stobra caurums četru pēdu attaluma jau bija pavērsts pret Grifu, kad viņš nolēma rīkoties. Šautene Grifita rokās drebēja, kad viņš, pirmajām nevienmērīga­jam plūsmām sašupojot kuģi, centās noturēt līdzsvaru. Grifs izmantoja šūpošanos, izlikās, it kā gribētu parakstīt papīru, un vienlaikus zibenīgi kā kaķis izdarīja sarež­ģītu kustību. Zemu pieliekdamies un mezdamies uz priekšu, viņš izrāva kreiso roku no galdapakšas un, stiepjot re­volveri uz priekšu, spēji nospieda automātiski uzvelkamo sprūdu. Tikpat zibenīgi,rīkojās Grifits. Viņš pagrūda ieroci pretī Grifam un uz labu laimi izšāva. Abi šāvieni no­dārdēja reizē.

Grifs sajuta, ka lode apsvilina viņam plecu, un zināja, ka pats nav trāpījis. Viņš metās uz priekšu, kamēr Gri­fits nebija paguvis izšaut otrreiz, un aptvēra viņu, pie­spiezdams abas rokas, kuras vēl nelaida vaļā šauteni. Kreisajā rokā Grifs turēja revolveri, spiezdams tā stobru pretiniekam vēderā. Līdz neprātam saniknots par sāpēm plecā, viņš jau dzīrās nospiest mēlīti, bet tad dusmas pārgāja — un viņš savaldījās. Pa lūku bija dzirdami Gumu matrožu sašutuma pilnie kliedzieni.

Viss bija noticis dažās sekundēs. Sagrābis kapteini, Grifs kā vējš drāzās ar viņu augšā pa stāvajiem pakā­pieniem. Uz klāja acis apžilbināja saule. Kāds melnādai­nais smīnēdams stāvēja pie stūres, un vēja dzītais «Villijs Vou», ūdeni putās kuldams, traucās uz priekšu, Gumu kanoe ātri atpalika. Grifs pagrieza galvu. No vidusklāja ar revolveri rokā viņam virsū metās palīgs. Divos lēcie­nos, joprojām turot rokās nevarīgo Grifitu, Grifs bija pie reliņa un pāri bortam.

Abi pretinieki, saķērušies kopā, sāka grimt, bet Grīfs, ar ceļiem atspēries ienaidniekam pret krūtīm, atraisījās no viņa. Grifits sāka iet dibenā. Ar abām kājām spiez­dams viņam uz pleciem, Grīfs gremdēja kapteini aizvien dziļāk, bet pats sāka peldēt augšā. Līdzko Grīfs izbāza galvu saules gaismā, divi viens otram ātri sekojoši plunkšķi tikai kādu pēdu no viņa sejas lika saprast, ka Džeikobsens prot rīkoties ar revolveri. Varēja cerēt, ka trešā šāviena nebūs, tāpēc ka Grīfs, ievilcis plaušās gaisu, ienira. Viņš palika zem ūdens tik ilgi, kamēr ieraudzīja virs sevis laivu un airu uzsistos burbuļus. Kad Grifs rā­pās laivā, «Villijs Vou» nostājās pret vēju, lai grieztos atpakaļ.

— Spiediet, spiediet! — Grīfs uzkliedza saviem matro­žiem. — Laidiet uz krastu, mudīgi!

Bez kaunēšanās viņš pagrieza kaujas laukam muguru, meklēdams glābiņu. «Villijs Vou», kas bija spiests mainīt virzienu, lai uzņemtu savu kapteini, deva Grifam iespēju aizbēgt. Kanoe pilnā gaitā ietriecās smiltīs, visi laivā sē­došie izlēca no tās un pāri liedagam skrēja uz kokiem. Bēgļi vēl nebija tikuši drošībā, kad lodes viņiem aiz mu­guras trīs reizes uzsita gaisā smiltis. Beidzot viņi at­rada patvērumu džungļu zaļajā biežņā.

Grīfs noskatījās, kā «Villijs Vou», turēdamies pret vēju, iziet no šauruma, atlaiž šotes un, ceļavēja dzīts, dodas uz dienvidiem. Apbraucis apkārt zemesragam un gandrīz no­zudis skatienam, tas pacēla topburu. Viens no Gumu melnādainajiem, gadus piecdesmit vecs, ar pretīgi sagan­dētu, visādu kaišu un vecu ievainojumu izrētotu ādu, pa­skatījās Grifam acīs un pavīpsnāja.

— Godavārds, — viņš teica, — tas kapteinis gan bija dikti sirdīgs uz tevi.

Grifs iesmējās un brida pa smiltīm pie kanoe.

Neviens Zālamana salās nezināja, cik miljonu ir Dei- vidam Grifam, tāpēc ka viņa īpašumi un uzņēmumi bija izkaisīti pa visu Klusā okeāna dienviddaļu. Viņa plantā­

cijas stiepās no Samoa līdz Jaungvinejai un bija atro­damas pat uz ziemeļiem no ekvatora. Viņam piederēja koncesijas pērļu iegūšanai Paumotu salas. Kaut gan ofi­ciāli viņa vārds netika minēts, īstenībā viņš vadīja ari Vācu sabiedrību, kas nodarbojās ar tirdzniecību Francijai piederošajās Marķīza salās. Grifa faktorijas atradās visās salu grupās, viņa rīcībā bija daudz tirdzniecības kuģu. Viņam piederēja tik tālas un sīkas saliņas, ka šoneri un keči apmeklēja tur vientuļi dzīvojošos aģentus tikai vienu reizi gadā.