Džeks Londons - SAULES SPALVAS

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatka­rības cietoksnis dienvidjūrās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeo­grāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņo­jums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Val­stis vienā laikā nebūtu atklājušas, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-īvas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas par Fitu-lvu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts arī par Tui Tulifau, netraucēts sprieda tiesu un noteica likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis no galvas līdz kājām, bet arī kara­lis kopš pirmā elpas vilciena. Kaut gan valdīja jau piec­desmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas jāsaprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mē­nešus pirms dzimšanas.

Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apjomu vīrs, sešarpus pēdu garš un, nebūdams nemaz pārmērīgi ap­taukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņu. Tas tomēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtās». Se- peli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņu, bet viņas brālis Ui- liami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jā­pilda premjerministra pienākumi, pārsniedza viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tu­lifau bija jautras dabas, liels izēdājs un plītnieks. Jautri ļaudis bija arī visi viņa pavalstnieki; vienīgi tais reizēs, kad noskaitās, viņi dažkārt atļāvās pat apmētāt ar sprā­gušiem sivēniem savus apkaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem — senajās dienās viņu piekrastē to bija nācies piedzīvot pirātiska­jiem sandalkoku un vergu tirgotājiem.

Grifa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pabrau­cis garām Pīlāru klintīm pie ieejas, tagad gausi virzījās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un ne­varēja vien saņemties, lai sāktu kārtīgi pūst. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un vīri šļaucījās pa pūpi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no kajītes, grezni uz­cirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.

— Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

— Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

— Lika drusku pagaidīt! — Kravas pārzinis negribēja atzīties.

— Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu ne­būsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, vainags galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

— Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās. — Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

— Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas nesanāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mugurā.

— Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifau katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk nerādiet viņam šo kreklu ne acīs, citādi tam pēdējā stundiņa klāt.

— Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pagriez­dams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis būdiņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķī­lāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar dunci makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim. — Va­rat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš! Tikai ne­atlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zīmes, un no rīta mēs varam būt aizslīdējuši pretī kopras šķūņiem.

Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kanakiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās vēl tikai Grīfs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes galā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grīfs nogriezās pretējā virzienā gar vecās misijas baznīcas priekšpusi. Šeit, starp kapu kopiņām krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpušies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lieliem fosforiski vizošiem hibiska zie­diem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pa­meta aizmugurē garo, no stiebriem darināto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedā­dami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Viņš pasoļoja garām arī Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā dzīrošana. Jo no laimīgajām dienvidjūru sa­lām Fitu-Iva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves gadījumos un vienlīdz apdzīroja kā vel nedzimušos, ta jau nomirušos.

Grīfs gaja taisni vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un papardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolīkušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slaidiem lapu pušķiem. Šur tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. Uz ūdens mirguļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.

Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa atvērtajām durvīm, viņš ieraudzīja druknu pavecāku iezemieti sē­žam uz biezas paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām darinātu mušu gaiņātāju. Uz deguna viņam bija acenes, un viņš cītīgi lasīja kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jeremijas vārda.

Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas pa­rasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru izglītots, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju, viņš bija labi kalpojis misijas mērķiem tur pāri rietumos, kanibālu ato­los. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz paradīzi Fitu- Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vajadzēja uzokšķerēt atkritējus. Par nelaimi, Jeremija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pieklīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkusi viņu atkri­tēju tīklos. Tā vēl nebija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apgurums. Kāda gan jēga censties iz­prast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it se­višķi vēl tādā gadījumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savus pienāku­mus, misijas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pieņēmās asumā.