Džeks Londons: SAULES SPALVAS

Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mutēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizētās val­stīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pajautāšot Jere­mijam, vai tas tā esot vai ne.

Jeremija neko neatbildēja.

— Jūs redzat, — Kornēlijs turpināja, — viņš neatbild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi valstīs ir papīr­naudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cil­vēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīna- kalnā, es jautā tev — vai tu vari noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?

Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bun­goja pa klēpī turamā groza rokturi.

— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-īvas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba ari Fitu-Ivā?

— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīr­nauda.

Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi apskatīja.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija atbildēja.

— Un tas?

Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas zīmi.

— Tā ir ang|u papīrnauda, — viņš paskaidroja sanāk­smei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam aplūko­šanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīr­nauda?

Jeremija negribīgi pameta ar galvu.

— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs; nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? … Tev jāatbild kā īstam vīram… Visi gaida tavu atbildi, Jeremija!

— Tā ir … tā ir … — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa sapra­šana vairs nespēja atrisināt.

— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.

Visu sejas pauda, kuro viņi atzīst par zaudētāju. Ka­ralis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaid- rak par skaidru, tas ir pavisam skaidri.

— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras ap­ziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa izne­sībā. — Viņš neredz nekādas starpības. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.

Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.

— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.

Dīzija uzvara nu bija pilnīga. Viņš turēja paceltu fitu- īviešu naudas zīmi.

— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?

Atkal Grīfs ko pačukstēja.

— Ka Fitu-Iva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.

— Tā tur rakstīts.

Trešo reizi Grīfs pasuflēja.

— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.

— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.

— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudas zīmju žūksnīti no maciņa pie savas jostas.

Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.

— Labs ir. — Viņš bija ar mieru. — Es tev tagad dos metāla naudu. Cik daudz?

— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — kara­lis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.

— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcēju­šies.

Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudas zīmju sai­nīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu iz­plūst īpatnēja smaka.

— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūkstotis divdesmit astoņas mārciņas divpadsmit šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.

Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runasvīri velk ārā naudas zīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mē­nešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.

— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdījis, — viņš pārmetoši teica Grifam.

— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.

— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darbalaiks.

Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par ban­kas darbalaiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasījuma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.

— Lai viņi nāk rīt, o, Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.

Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglūnēja viņā, un tās brūnganā roka savilkās, paceldama ietekmīgi samiegtu dūri. Tui Tulifau mēģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.

— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.

— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz labas nau­das, — Dīzijs klusā balsī murkšķēja karalim.

Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.

— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremijam, kas tūdaļ pielēca kājās.

Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsu guldzoņu, kas jau bija sākusi uzvilnīt.

— Reiz Fitu-Ivā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaunda­rībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis viņu aprij dzīvu. Diem­žēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godā­jams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.

Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi trāpīja Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka mi­nistrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žig­lumu, ko nemaz nevarēja sagaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja Dīziju aiz krekla apkakles, ar otru roku vicināja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.

Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa treknais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.

Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds runas­vīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornēlijs jau bija kājās un skrēja, ko jaudāja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādams un smiedamies piedalījās šai iz­priecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais sivēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaiz­skāra, un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.