Džeks Londons - SAULES SPALVAS

Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu banknote bija izmainīta pret metālnaudu.

Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no at­tāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķir­baina saimnieka pamesta laivele, un cilvēks īrās gausi, reizi pa reizei nomezdams irkli, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts un nošķaidīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.

— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.

— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom, — Grīfs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.

Kornēlijs apsēdās pie rcliņa un saņēma galvu abās ro­kās.

— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzī­vojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš 1 apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu nepatīkami. Bet kad tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodre- buļojās. — Tas nudien pārspēj visu, ko cilvēks var iedo­māties.

Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu buraudekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.

— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf,— Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet malciņu tā de­dzinātā degvīna, no kura es atteicās tai vakarā, kad jūs izkāpa malā.

Grifs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stjuarts, un lika atnest ziepes un dvieļus.

— Ejiet uz priekšklāju, Kornēlij, un vispirms noskrāpē- jieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīsa kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat — kā tas nāk, ka mēs mantu kambari atradām vairāk metālnaudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?

— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.

— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.

— Par ko tad?

— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos? Des­mit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.

Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.

— Es, protams, ir pateicīgs, ka tas nebija sivēns par piecpadsmit vai pat par visiem divdesmit šiliņiem.