Džeks Londons - SAULES SPALVAS

Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sasnie­dzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.

Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kor­nēlijs noturēja tiesas sēdi. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja kon­fiscētos kuģus.

— Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par ne­savaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz ne­piedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka — viņam ne­esot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trū­cīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminētajam ap­sūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā — tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kāds apsūdzētajam patla­ban mugurā.

Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem kareivjiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba ga­bala, un apsēdās līdzās Grifam.

— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs pavaicāja.

— Velns lai mani parauj, ja es to zinu! Un kādus no­ziegumus jūs esat pastrādājis?

— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Deivids Grifs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sakot, lietās un iznes sekošu spriedumu, proti… Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pārtraukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti.

Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas ap­sūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāpšanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kaniāni» līdz ar šo tiek atzīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pārdotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šodienējā datuma, līdz ar visiem tā piederu­miem, iekārtu un kravu, kas uz tā atrodas. Par apsū­dzētā personiskajiem noziegumiem, sastavošiem no var­mācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necie­ņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piecpa­dsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.

Grīfs papurināja galvu.

— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta! Te nav tuptūža, kur jūs ieslodzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā izsūtījis kana- kus saķert rifā zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pār­kāptas Fitu-Ivas zvejnieku amata tiesības. Vietējā amat­niecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadī­jumā vainīgais un vainīgie — visi bez izņēmuma — ne­kavējoties tiks likti piē spaidu darbiem Irbenāju ceļa labo­šanā. Tiesa ir atlaista.

Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Grifam, lai paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un apspīlēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu.

— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Jere­mijas mājā. — Dīzijs savācis gandrīz visu metālnaudu. Visu šo laiku viņš karali dzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz radīsies izdevība, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar ma­nējo.

— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz bridi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.

— Pilnīgi pareizi, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Pa­pūlieties tikai sameklēt tādu sevišķi smirdīgu! Tui Tulifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā mana skotu viskija kasti. Es došos uz pili un kaldināšu aizmugures plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šā­das tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Hokins. Bet jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudē­jumus segšu es! Ja vien nekļūdos, pēc trim dienām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī apvērsums. Jūs, Jere­mija, izsūtiet ziņnešus pa visu salu — pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām!

— Jā, bet kareivji, — Jeremija iebilda.

— Par tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau divus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai ne­turiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas kareivji ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!

— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija teica.

— Lai dedzina! Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.

— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.

— Tas nu ir tīri personiskas un privātas dabas jautā­jums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.

— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pārzi­nis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.

— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vai­cāja.

— Nokaujiet kadu, protams! — Grifs atteica. — No­kaujiet tādu nelielu.

— Neliela maksā desmit šiliņu.

— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem iz­devumiem! — Grīfs uz mirkli apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.

— Tu runāji labi, Devida, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu pie­kaut ir viegli.

Karaliene pacēla samiegto dūri, un, redzēdams viņas amazoniskās proporcijas un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda ir tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts ieze­mietis.

— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka ka­reivji esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papī­rus, ko Fulualea tiem piedāvājis. Pasaki viņiem, lai pie­ņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu sa­maksāts!

— Kālab pūlēties! — Uiliami iebilda. — Karalis ir lai­mīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un es arī esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinsa veikala.

— Tu esi īsts cūka, ak, mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Devida nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un mantas tavā mājā būs izbeigušās un tir­gotāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sudraba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļau­dis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batātes lie­kas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepie­gādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tir­gotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepār­dod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit būdām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām kādu sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī būtu bads. Saki saviem kareivjiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!