Džeks Londons - SAULES SPALVAS

— Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem ple­ciem! — Grīfs pavīpsnāja.

— Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Sie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgākajam monarham, kāds vien jebkad sēdējis dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kalabaša. Tālab es, Kornēlijs … tas ir, Fulualea … ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un taisnības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu karantēnas laušanā.

— Karantēnas?

— Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga ne­laime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vējabakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.

— Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs ap­vaicājās.

— Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirmkla­sīga Holandes džina.

Grīfs gardi nosmējās.

— Gan jau salīgsim, Kornēlij! Nāciet uz kuģa, ieme­tīsim!

Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielmanīgu žestu.

— Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pār­valdes priekšnieks es jūs nosoda ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.

— Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas jau nu iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet!

Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās atpakaļ.

— Neuzdrošinās pielietot varas darbus! — viņš drau­dēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni šinī sakarībā, tā ka aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tas, ko es vēlas un ko es darīs. Sīs soda naudas jūs samaksās nekavējoties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzers pērļu uzpircējs Pīters Džī darīja ko citu — vie­nīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un vēl lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ! Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.

— Jūs taču negribat sacīt, ka …

— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pil­dīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa karaliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās die­nas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu pērleņu, un es tagad gudro, vai nevarēs jums tās pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu vei­kalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?

— Ko, vai vēl vajag džina?

— Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Pro­tama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu laista ar brlnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pielacies līdz kaklam. Kaut kas šausmīgs! Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?

Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.

— Kornēlij, jūs esat piedzēries! Padomājiet taču un nā­ciet pie prāta! Vecās, trakulīgās dienvidjūru dienas ir pa­gājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties!

— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz kuģa, mister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu suguļ pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietiepību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs arī ir. Tepat krastā jūs at­radīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.

Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pār­liecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.

— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu. roku spēku, ak, varenais brāli!

— Sveicināts, Uiliami, — Grīfs teica. — No kura laika tad Fitu-Ivā valda Levukas bīčkomers? Viņš saka — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?

— Tas ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsī.

— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.

— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.

— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.

— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju iz­teikt iebildumus.

— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas; vai jūs neatteicās maksāt sodu?

— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.

— Skaidrs; un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netaisni - bas… Ak, taisnība, šī spožā, īpašīgā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr palūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi! Uiliami, ir gan šausmīgs raksturs šitam tirgotājam! Pasauc sargus!

Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās viņam uz platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā patvē­rumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu poli­nēziešu — neviens nebija mazāks par sešām pēdām — noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.

— Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavē­lēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rītā. Ierasties pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums gal­venajam tiesnesim ar nolūku radīt miesas bojājumus, brū­ces,. kropļojumus un zilumus; karantēnas laušana; ostas priekšrakstu neievērošana; muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rītā, puis, rītā tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizeskoka auglis būs kritis! Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!

Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grīfs Pītera Džī pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tu­lifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvil­nēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainās džina pudeles. Karalis priecājo­ties, redzēdams savu veco draugu Devidu, un ļoti no­žēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jaunajiem notei­kumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi iz­vairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgo­tāju protestus viņš atvairīja ar jauniem džina glāzes pie­dāvājumiem. «Iedzersim!» skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacī­damies, ka Saules Spalvas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad ne­esot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne arī tik daudz džina, ko visiem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!

— Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo la­bāk, — Grīfs pēc dažām minūtēm pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tā­tad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.