Džeks Londons - SAULES SPALVAS

Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka karaliene to mēdzot iekaustīt, it se­višķi, kad tas krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no tās šķirties, bet viņš varēja šķirt un ari šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uz­sāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirds- dāmu. Kā neatkarīgs tirgonis viņš cieta neveiksmi — galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sagaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; kreditēt karali nozīmēja pa­šam drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Deivida Grifa tirgonis un nu jau divpadsmit gadu kalpoja tam godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs bija pirmais cilvēks, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt no tā parādus, ja tomēr bija ko aizdevis.

Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu ietvariem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bībelē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva Gri­fam roku.

— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personiski, — viņš teica.

— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grīfs pasmējās.

Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem — un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.

— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudzzilbī- gos vārdu. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.

— Vai tirgošanās vāja?

— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, galīgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet nolik­tavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.

— Vai atvēlēji Tui Tulifau par daudz kredīta?

— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir samaksāti.

— Nu es tevi vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs atzi­nās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aiz­slēgta — kā to izskaidrot?

Jeremija tūdaj neatbildēja. Pasniedzies aiz paklāju kau­dzes, viņš no aizmugures stūra apakšas izvilka lielu nau­das glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomā­jami rūpīgs kases glabāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Jeremija paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grīfam.

— Te ir izskaidrojums.

Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. «Fitu- īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zimes uzrādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mārciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā nepade­vies iezemieša sejas attēls. Bet apakšā atradās Tui Tulifau paraksts un vēl kāds Fulualeas paraksts, kuram pievie­nots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»

— Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jautāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spal­vas»?

— Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis ne­krietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, komerciāla ziņā.

— Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?

Jeremija skumīgi pakratīja galvu.

— Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un sa­minis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mēr­ķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to apdzirda līdz nejēdzībai. Visu laiku viņš gādā, lai Tui Tulifau būtu ga­līgi piedzēries. Par atlīdzību viņš iecelts finansu ministra godā un vēl visādos citādos amatos. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uz­licis veikalu nodokli, kopras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti un vēl visādi ci­tādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodok­ļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt — un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jeb­kuram cilvēkam to pazemināt. Man viņš uzlika sodu — divas mārciņas sterliņu un piecas cūkas, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat ierakstīt kases grāmatā. Hokinsam, Falkrema sabiedrī­bas tirgonim, arī uzlika sodu — vispirms bija jādod cū­kas, pēc tam džins, un pēdīgi, tā ka viņš nebeidza skaļi žēloties, ieradās karaspēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, Saules Spalvas uz­lika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt vei­kalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem papīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man mak­sātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?

Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.

— Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aiz­rādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.

Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismotās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu zie­doša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģērbies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās dienvidjūru ostās.

— Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.

— Ka tik tas nav pats Grifs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.

— Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.

Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.

— Nekā nevar darīt, mister Grīf! Tagad es ir Fulualea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīkojumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēnišķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.

Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās.

— Tātad jūs esat Saules Spalvas?

— Es dod priekšroku iezemiešu apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Tā kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jā­samaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pā­rējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugušas ar… Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pār­kāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Tvas ostā ar neiededzinātām bort- ugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pār­kāpums. Bez ugunīm braucot, tiek apdraudētas mūsu pa­tīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietaupītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.

Читать дальше