Džeks Londons: Saules dēls

Sidnejā, Kāslrīfstrītā, viņa kantori bija izvietoti trīs stāvos. Taču viņš reti kad bija sastopams šais kantoros. Viņš labprātāk braukāja no salas uz salu, meklējot jau­nas iespējas, skaidrojot un kārtojot vecas lietas un pie­redzot neskaitāmus dīvainus un jokainus piedzīvojumus. Viņš par smiekla naudu nopirka avarējušo tvaikoni «Ga- vonne», gandrīz neticamā kārtā izglāba to un tādējādi nopelnīja ceturtdaļmiljona. Luiziādās viņš pirmais nodi­bināja kaučuka plantācijas, bet Bora-Borā iznīcināja dien­vidu kokvilnas stādījumus un piespieda jautros salinie­kus stādīt kakao kokus. Viņš sagrāba neapdzīvoto Lallu- Ka salu, nometināja tajā polinēziešus no Ontongjavas atola un apstādīja četrtūkstoš akru ar kokospalmām. Viņš samierināja naidīgās Tahiti ciltis un sāka iegūt fosfātus Hikihu salā.

Grifa paša kuģi vervēja viņam strādniekus. Santakrusas jauniešus tie pārveda uz Jaunhebridu salām, Jaunhebridu jauniešus uz Banka sālu, bet Malaitas cilvēkēdājus, kas medīja galvaskausus, — uz Jaundžordžijas plantācijām. Viņa vervētāji, meklēdami darbaspēku, braukāja no Ton- gas līdz Džilberta salām un pat līdz attālajām Luiziādām. Viņa kuģu ķīļi šķēla okeāna ūdeņus visos virzienos. Trīs Grifa tvaikoņi regulāri kursēja starp salām, bet viņš reti kad brauca ar tiem, jo deva priekšroku daudz grūtākam un primitīvākam pārvietošanās paņēmienam — ar vēju un burām.

Grifam bija vismaz četrdesmit gadu, bet pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par trīsdesmit. Veci ļaudis at­cerējās, ka viņš bija parādījies šajās salās pirms pārdes­mit gadiem, kad viņam jau sāka dīgt gaišas, zīdainas ūsas. Atšķirībā no citiem baltajiem, kas dzīvoja tropos, viņš dzīvoja te tāpēc ka viņam tas patika. Viņa āda bija lieliski piemērota šim klimatam. Viņš bija dzimis saulei.

audus un nervus, līdz viņ pārkāpa gandrīz visus desmit baušļus, pārvērtās par zvē­riem un drīz vien galīgi nodzērās vai arī sāka tā plosīties, ka dažreiz vajadzēja sūtīt kara kuģus, lai viņus saval­dītu.

Bet Deivids Grīfs bija īsts saules dēls, un viņš tās staros ziedēt ziedēja. Gadu gaitā viņš kļuva aizvien brū­nāks, un šajā brūnumā atvizēja polinēziešu ādas zeltai- nums. Tikai viņa zilās acis palika zilas un ūsas dzelte­nas, bet vaibsti nezaudēja īpatnības, ko cauri gadsimtiem saglabājusi angļu rase. Viņa dzīslās ritēja angļu asinis, tomēr tie, kuri domāja Grifu pazīstam, apgalvoja, ka viņš ir dzimis Amerikā. Pretēji citiem viņš nebija devies uz dienvidjūrām, lai kļūtu bagāts. Viņš jau bija atbraucis uz šejieni bagāts.

Vispirms viņš ieradās Paumotu salās. Viņš atbrauca ar nelielu jahtu kā pilntiesīgs tās saimnieks, meklēdams jaunības romantiku un piedzīvojumus saules pārpilnajos tropos. Viņu atdzina uz šejieni viesuļvētra, saceļot milzu viļņus un izmetot viņa jahtu un visu, kas uz tās bija, Kokospalmu birzē trīssimt jardu attālumā no bangotnes. Pēc sešiem mēnešiem viņu atrada kuteris, kas meklēja pērles. Bet Grīfs jau bija saradis ar sauli. No Tahiti viņš brauca uz mājām nevis ar tvaikoni, bet nopirka šoneri, piekrāva to ar dažādām precēm, paņēma līdzi nirējus un devās braucienā pa bīstamo arhipelāgu.

Pārvērtusies par zeltainu iedegumu viņa sejā, saule kā šķidrs zelts sāka tecēt viņam no pirkstu galiem. Viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par zeltu, taču viņš spēlēja nevis zelta, bet pašas spēles dēļ. Tā bija vīrišķīga spēle, kurā viņš sadūrās ar savu tautas brāļu un citu Eiropas tautu un pasaules daļu pārceļotāju rupjību un cietsirdību, skaista spēle. Taču visvairāk viņš mīlēja visu to, kas pie­pilda dienvidjūru klaidoņa dzīvi, — rifu smaržu, spoguļ- gludajās lagūnās augošo koraļļu sēkļu bezgalīgo izsmal­cinātību, apbrīnojamos saullēktus, kuru tīrās krāsas vei­doja neiedomājamus salikumus, ar palmām apaugušās saliņas tirkīzzilajās dzelmēs, spēcinošo pasātu vīnu, sma­gos un vienmērīgos viļņus ar baltajiem cekuliem, nemie­rīgo klāju zem kājām un piepūstās buras virs galvas, ar puķu vītnēm greznojušos, zeltaini vizošos polinēziešu jau­niešus un jaunietes, pusbērnus, pusdievus, un pat kauco­šos melanēziešu mežoņus, galvu medniekus un cilvēkēdā­jus, pusvelnus un visus zvēriem līdzīgos.

Un, lūk, saules iemīļotais dēls, enerģijas un dzīves­prieka pārpilnais cilvēks, daudzu miljonu īpašnieks, pār­trauca savu tālo ceļojumu, lai saspēlētu ar Harisonu Dž. Grifitu niecīgas summas dēļ. Tā bija viņa kaprīze, viņa vēlēšanās, sevis paša un viņam cauri plūstošās sau­les kvēles izpausme. Tā bija izprieca, joks, uzdevums, neliela spēle, kurā viņš smiedamies riskēja ar dzīvību, lai tikai izbaudītu spēles prieku.

Agrā rītā «Brīnums» atradās pie Gvadalkanaras kras­tiem. Tas laiski peldēja, dziestošās zemes vēja elpas dzīts. Smagie mākoņi austrumos solīja, ka no jauna sāks pūst dienvidaustrumu pasāti ar spēcīgam brāzmām un lietus gāzēm. «Brīnums» tuvojas nelielam kečam, kas ieturēja to pašu kursu. Tomēr tas nebija «Villijs Vou». «Brīnuma» kapteinis Vords, nolaidis tālskati, paziņoja, ka tas esot «Kaurl».

Uz klāja stāvošais Grifs žēli nopūtās un sacīja:

— Kaut tas būtu bijis «Villijs Vou»!

— Jums nepatīk būt uzvarētam, — līdzjūtīgi teica kra­vas uzraugs Denbijs. *

— Protams. — Grīfs brīdi klusēja, tad neviltoti jautri iesmējās. — Esmu stingri pārliecināts, ka Grifits ir blē­dis un ka vakar viņš izturējās pret mani pavisam ne­krietni. «Parakstieties,» viņš teica, «tur pašā apakšā — Deivids Grīfs — un uzrakstiet datumu!» Un Džeikobsens, šis žurkulēns, bija viņa pusē. Gatavie pirāti! Atgriezušies Bulija-Heijesa laiki.

— Ja jūs nebūtu mans darba devējs, mister Grīf, es jums kaut ko ieteiktu, — viņu pārtrauca kapteinis Vords.

— Klājiet vien vaļā, — Grīfs skubināja.

— Redzat… — Kapteinis saminstinājās un nokremšļojās. — Lai cik daudz naudas jums būtu, tikai muļķis iedrošinātos tā sapīties ar šiem diviem neliešiem. Kālab jūs to darījāt?

— Godīgi sakot, nezinu, kapteini. Gribēju, jādomā, un viss. Vai jūs varat minēt kādu labāku izskaidrojumu jeb­kurai savai rīcībai?

— Vienā jaukā dienā jūs dabūsiet lodi savā karstajā galvā, — par atbildi norūca kapteinis Vords, iedams pie kompasa, lai noteiktu, kur atrodas kāda Gvadalkanaras virsotne, kas tikko bija iznirusi no mākoņiem.

Zemes vējš pieņēmās spēkā. «Brīnums» ātri slīdēja pa viļņiem, panāca «Kauri» un sāka to apdzīt. Kad abu kuģu ļaudis bija sasveicinājušies, Deivids Grifs uzsauca:

— Vai «Villiju Vou» neesat redzējuši?

Kapteinis, kam bija basas kājas un galvā cepure ar noļukušām malām, savilka ciešāk jostu un izspļāva pār bortu tabakas zelēkli.

— Kā nu ne! — viņš atsaucās. — Pagājušnakt Grifits atradās Savo, tur viņš apgādājās ar cūkām, jamsu un dzeramo ūdeni. Likās, ka viņš gatavojas tālam braucie­nam, kaut gan viņš to noliedza. Vai tad jūs gribat vinu satikt?

— Ja, bet, ja jūs ieraugāt viņu pirmais, nesakiet viņam, ka satikāt mani.

Kapteinis saprotoši pamāja ar galvu un gāja uz sava kuģa priekšgalu, lai turētos līdzi garām braucošajam šonerim.

— Paklau! — viņš uzsauca. — Džensens man teica, ka šovakar viņi būšot Gaberā. Palikšot tur pa nakti un uz­ņemšot kartupeļus.

— Gabera Zālamana salās ir vienīgā vieta, kur ir sig- nālugunis, — teica Grīfs, kad viņa šoneris jau bija labu gabalu garām otram kuģim. — Vai tā ir, kapteini Vord?