Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Dienas sapņus iznēsā pa zemi saules zaķīši. Nakts sapņus viņi iznēsāt nevar, jo naktī taču viņi neuzturas uz zemes. Ar nakts sapņiem nodarbojas saules zaķīšu brālēni — mēness za­ķīši (izrādās, ka ir arī tādi!). Un, ja saules zaķīši ir saules bērni, tad mēness zaķīši — mēness bērni. Bet mēness, kā re­dzams, ir saules jaunākais brālis.

Saules zaķīši, kā jūs jau zināt, uz zemes uzturas tikai pa dienu, bet naktī tie nozūd. Turpretī mēness zaķīši klejo tikai pa nakti, kad spīd mēness, bet no rīta tie paslēpjas savā Mēness Zaķīšu Zemē, kas arī atrodas aiz burvju spoguļa, tikai pavisam citā vietā. Saules zaķīši ar mēness zaķīšiem satiek ļoti labi un palīdz cits citam.

Dažreiz pa dienu mēness zaķīši iet ciemos pie saviem brā­lēniem. Ja jūs kādreiz dienas laikā pie debesīm redzat mēnesi, tad ziniet, ka tas sūta savus zaķīšus ciemos pie saules zaķīšiem.

Bet nu atgriezīsimies Laimīgo Sapņu Ielejā.

Raibumiņš lēni klīst pa Ieleju, ik pa brīdim noliekdamies un ieskatīdamies izplaukušajās sapņu puķēs. Un, tiklīdz puisēns ielūkojas ziedlapās, kad uzreiz tam acu priekšā parādās spilgta ainava, un viņš sapņo nomodā.

Labu laiku Raibumiņatn gadījās tikai sveši sapņi, kas bija rādījušies nepazīstamiem zēniem un meitenēm. Tie bija sapņi par bērnu trijriteņiem, par milzīgām, skaistām lellēm, par šo­kolādes konfekšu kalniem vai arī piedzīvojumu sapņi par tā­liem jūras braucieniem, par ceļojumiem, kā arī par robežsar­giem un spiegiem.

Nejauši viņš uzgāja arī vectētiņa Brīnumiņa sapni. Vai at­cerieties, to pašu, par kuru vecais mednieks ieminējās Raibumiņam tajā naktī? Vectētiņš toreiz bija runājis patiesību. Raiburniņš nu pats par to pārliecinājās. No vectētiņa Brīnumiņa sapņa zēns ļoti sīki uzzināja, kas ar viņu bija noticis: viņš redzēja gan savus piedzīvojumus kolonijā, gan ceļojumu līdz burvju spogulim, gan arī visu, visu pārējo, ko viņš bija piere­dzējis Saules Zaķīšu Zemē. Sapnis pārtrūka tajā vietā, kur Raibumiņš sāk staigāt pa Laimīgo Sapņu Ieleju, tas ir, — sap­nis beidzās līdz ar šo brīdi. Un tomēr varēja just, ka tās vēl nav sapņa beigas…

Bet tāds jau bija Laimīgo Sapņu Ielejas likums. Šeit varēja ieraudzīt tikai to, kas jau noticis. Nākotne palika noslēpums.

Raibumiņš ar mīlestību atcerējās vectētiņu Brīnumiņu. Ko gan viņš tagad dara? Kā gan viņiem visiem klājas tur, kolonijā?

Tomēr pašreiz Raibumiņam neatlika nekas cits kā meklēt savu sapni.

Viņš vēl ilgi klaiņāja pa Laimīgo Sapņu Ieleju. Beidzot ieskatījās kādā ziedā un… Jā, tas bija viņa sapnis! Raibumiņš to uzreiz atcerējās. Vispirms viņam atmiņā atausa ļaunais Tumsas Kungs. Tāpēc, ka sapnis bija tieši par viņu.

Lūk, ko stāstīja Raibumiņa sapnis.

Tumsas Kungs ir nodomājis iznīcināt Saules Zaķīšu Zemi. Bet to var izdarīt, tikai sadauzot burvju spoguli. Šis darbs pa spēkam vienīgi Andersena pasakas «Sniega karaliene» varo­nim Trollim. Un arī tikai tāpēc, ka viņam jau ir šāda pieredze. Vai atcerieties, kā viņš sadauzīja kādu burvju spoguli, kura šķembas pajuka pa visu pasauli, sagādādamas tik daudz posta?…

Taču Trollis jau sen ir ieslodzīts Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā. Saules zaķīši viņu modri uzmana un tikai reizēm stingrā apsardzībā aizved darboties kādā pasakā.

Tumsas Kungs ir nodomājis atbrīvot Trolli. Tieši tāpēc viņš ielavījies Saules Zaķīšu Zemē. Tas nemaz nenācās tik viegli. Tumsas Kungs savā melnajā apmetnī nevarēja iziet caur bur­vju spoguli — tas ne par ko viņu nebūtu ielaidis. Tāpēc viņš nometis apmetni un paslēpies Raibumiņa svārku kabatā, — bū­dams no tumsas, viņš varēja sarauties pavisam maziņš un patverties jebkurā spraudziņā. Un tā, iekārtojies Raibumiņa svārku kabatā, viņš iekļuvis Saules Zaķīšu Zemē.

Taču bez sava burvju apmetņa (jūs jau paši saprotat, ka tas nebija parasts, bet gan burvju apmetnis) Tumsas Kungs zaudēja visu savu spēku un varu. Sēdēdams Raibumiņa kabatā, viņš varēja visu redzēt, dzirdēt un saprast, taču nekā nespēja darīt. Tiesa gan, sākumam ar to pietika, jo Tumsas Kungam vispirms vajadzēja uzzināt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, lai tad izlemtu, kā iekļūt pagrabā.

Taču bez burvju apmetņa atbrīvot Trolli nebija nemaz ko domāt. Tumsas Kungs pat degunu nedrīkstēja pabāzt ārā no Raibumiņa svārku kabatas, jo Saules Zaķīšu Zemē vienmēr ir ļoti gaišs un saulains. Bet Tumsas Kungs baidās no gaismas — tajā viņam jāiet bojā.

Tagad Tumsas Kungam vajadzēja, lai kāds ienes viņa ap­metni Saules Zaķīšu Zemē. Un to varēja izdarīt vienīgi Raibumiņš. Tā Tumsas Kungs, izmantodams savu varu pār sapņiem, bija iekļuvis Raibumiņa gaišajā, laimīgajā sapnī un iedvesis viņam savu viltīgo domu.

Taisnība, Tumsas Kungs varēja to izdarīt arī agrāk un uz­reiz pavēlēt Raibumiņam ienest apmetni Saules Zaķīšu Zemē. Taču, ieraudzījuši apmetni, saules zaķīši tūlīt visu būtu sapra­tuši, un tad diezin vai Tumsas Kungam būtu laimējies izpētīt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, un izdomāt Troļļa atbrī­vošanas plānu. Saules zaķīši, protams, būtu izjaukuši viņa no­domu, bet tagad viņš visu zināja un varēja rīkoties.

Raibumiņš tūdaļ visu izstāstīja vecajam zaķim Garausim. Vecais Garausis tā uztraucās, ka pat nobālēja. — Ko?! Tumsas Kungs atrodas Saules Zaķīšu Zemē?! Tas ir ļoti bīstami! Nekavējoties jāsasauc apspriede.

Zaķis Garausis pieskrēja pie kādas koka saknes, kas bija izspraukusies no zemes, paraustīja to, un visā zemē pie katras ziedu mājiņas ieskanējās zilie sila pulkstenīši. Un tajā pašā brīdī no visām pusēm uz Laimīgo Sapņu Ieleju sāka skriet sau­les zaķīši. Drīz vien Ieleja bija pilna ar tiem. Kad visi bija sa­pulcējušies, vecais zaķis Garausis uzlēca uz kāda saulespuķes zieda un gluži kā no tribīnes uzrunāja klātesošos:

— Brāļi! Mūsu zemē ir iekļuvis Tumsas Kungs. Viņš grib atbrīvot Trolli un ar tā palīdzību sasist burvju spoguli, lai iz­nīcinātu mūsu zemi. Mums nekavējoties kaut kas jādara! Kā jums zināms, pie mums patlaban viesojas Raibumiņš no Raibzemes. Paslēpies šī zēna svārku kabatā, Tumsas Kungs ticis cauri burvju spogulim. Bet, protams, savu melno apmetni viņš uzreiz nevarēja paņemt līdzi. Un tagad, ļaunprātīgi ietekmē­dams Raibumiņu sapnī, Tumsas Kungs grib aizsūtīt viņu pēc apmetņa. Ko mēs darīsim?

Varēja likties, ka šeit, kur bija sapulcējušies tik daudz klau­sītāju, pēc vecā Garauša vārdiem uzreiz sacelsies milzīga kņada. Bet nekā! Saules zaķīši bija ļoti disciplinēti. Iestājās klusums. Saules zaķīši domāja. Visiem ausis bija nolaistas. Bet tad kādā attālākā malā zaķītim ausis pēkšņi saslējās. Tas nozīmēja, ka viņš lūdz vārdu. Vecais Garausis tūlīt sacīja:

— Lūdzu, runā, zaķīt Pūkainīt!

Zaķītis Pūkainītis ar joni uzlēca uz saulespuķes un, nostā­jies blakus zaķim Garausim, teica:

— Manuprāt, pagaidām neko vēl nevajag darīt. Lai Raibumiņš dodas pēc apmetņa. Kamēr viņš atnesīs apmetni, tikmēr mēs kaut ko izdomāsim.

Vecais Garausis šķībi palūkojās uz runātāju. Tas nepavi­sam nenozīmēja, ka viņš tam neticētu: Garausis vispār nemaz citādi nevarēja skatīties, jo viņš. tapat ka visi citi zaķi, no dzimšanas jau bija šķībacis. Tieši otrādi, Garausis atsaucīgi uzņēma zaķīša Pūkainīša priekšlikumu:

— Man šķiet, ka zaķītim Pūkainītim taisnība, — tā ir vis­labākā izeja.

Turpretī Raibumiņam zaķīša Pūkainīša ierosinājums likās nepārliecinošs. Tā kā tas attiecās tieši uz viņu, tad Raibumiņš uzdrīkstējās izteikt savas šaubas: