Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Kad Raibumiņš bija apskatījis visu pili, viņš iegāja arī bērnu istabā. To tikai sauca par istabu, bet patiesībā tā bija milzīga, grezna zāle ar kolonām. Šeit skanēja smiekli un čalas kā bērnudārzā. Buratino, Sprīdītis, brašais alvas zaldātiņš un Sīpoliņš spēlēja kādu interesantu spēli, liekas, spiegus un ro­bežsargus. Sarkangalvīte, Aļonuška, īkstīte, Sniegbaltīte un citas meitenes rotaļājās ar lellēm. Barvinoks šūpojās savā Ugunszirgā. Bet Nezinītis, Skrūvītis, Ķīlītis un pārējie knauķi un knīpas mācījās.

Raibumiņš brīnījās: vai tad pasaku varoņiem arī jāiet skolā? Jā. Brīnumaino Pasaku Pilī bija īpaša skola, kurā mācī­jās pasaku bērni. Tur viņiem mācīja, kā jāizturas dažādos pa­saku brīžos. Iļja Muromietis un Apaļzirnītis pasniedza spēka un drošsirdības stundas. Muļķītis Ivanuška bija gudrības un saprāta skolotājs. Vecā burve no pasakas «Pelnrušķīte» mā­cīja labsirdību. Bet pati Pelnrušķīte apmācīja pasaku meitenes, kā vajag saimniekot. Sporta nodarbības vadīja vingrotājs Tibuls — pasakas «Trīs resnīši» varonis.

Bija vēl daudz citu speciālu priekšmetu, kurus katrā ziņā vajadzēja apgūt mazajiem pasaku varoņiem. Jāsaka, ka viņi visi mācījās teicami. Sliktu skolnieku viņu vidū nebija.

Raibumiņš ievēroja, ka daži pasaku varoņi laiku pa laikam nozūd, bet pēc tam atkal ierodas. Tas nozīmēja, ka viņi uz brīdi aizsteidzās piedalīties pasakā, kuru tobrīd kāda vecmā­miņa lasīja priekšā savam mazdēlam vai mazmeitiņai. Kad pasaka beidzās, tās varoņi atgriezās savā pilī.

Raibumiņš ilgi staigāja pa Brīnumaino Pasaku Pili un to­mēr ne vienu reizi nesastapa nedz ļaunu burvi, nedz velnu, nedz raganu, nedz citu kādu mošķi. Pilī dzīvoja tikai labie pa­saku varoņi. Raibumiņš pajautāja vecajam Garausim, kāpēc tas tā.

Un vecais zaķis viņam paskaidroja.

Izrādās, ka saules zaķīši jau sen iznīcinājuši virs zemes visus cilvēkēdājus, briesmīgos burvjus, velnus un raganas. Viņi atstājuši dzīvus tikai dažus — pasakām. Tomēr, lai arī tie nespētu darīt ļaunu, saules zaķīši tos ieslēguši Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā. Tur viņi sēž aiz restēm: viena ragana, viens velns, viens mežainis un citi nelabie — no katras ļaunās varas pa vienam pārstāvim.

Ja kādam no viņiem jāpiedalās pasakā, saules zaķīši stingrā apsardzībā nosūta viņus tur, kur vajag. Bet, kad pasaka bei­dzas, tūlīt ved atpakaļ. Līdz ar to ir pilnīgi izslēgts, ka velns, ragana vai mežainis varētu brīvi staigāt pa zemes virsu. Ta­gad viņi darbojas tikai pasakās.

Raibumiņam no visa redzētā gandrīz vai apreiba galva. Un kā nu ne!… Pamēģiniet jūs paciemoties pie visiem pasaku varoņiem uzreiz!

.

Kad viņi atstāja Brīnumaino Pasaku Pili, vecais zaķis Garausis sacīja:

— Bet tagad dosimies uz mājām. Tev sen laiks gulēt. Uz zemes jau drīz nakts būs galā. Uzlēks saule, bet tu vēl neesi ne acis aizvēris. Arī mums, saules zaķīšiem, jāsteidzas uz zemi. Vai redzi: pamale jau sārtojas.

Un Garausis norādīja uz kādu lielu, krāšņu saulespuķi, kas auga turpat netālu.

No sākuma Raibumiņš nesaprata, kāds tam sakars ar saulespuķi.

Tad vecais Garausis zēnam paskaidroja, ka saulespuķe sau­les zaķīšiem ir svēta puķe, tā ir visu saulaino ziedu karaliene. Saules Zaķīšu Zemē tā aizstāj pulksteni. Saulespuķe vienmēr lūkojas uz sauli, vienmēr griež galvu uz to pusi, kur pa debess jumu slīd saule. Paskatījušies uz saulespuķi, zaķīši pavisam droši zina, kad tiem pienācis laiks doties uz zemi, un viņi ne­kad nenokavējas.

Pa ielām jau steidzīgi skraidīja saules zaķīši. Viņu bija tik daudz, ka Raibumiņam apžilba acis.

Piepeši viens no viņiem apstājās Raibumiņa priekšā un iesaucās:

— Puisēn, es tevi pazīstu! Tu taču toreiz biji mežā!

Raibumiņš pārsteigts apstājās. Tad lūk, kas viņu toreiz bija izglābis no huligāniem! Zēns gribēja pajautāt saules zaķītim, kā viņu sauc, un pateikties par izglābšanu, bet no zaķīša vairs nebija ne vēsts. Nē, kautrīgie saules zaķīši nebija pieraduši, ka viņiem kāds pateiktos. Tie vienmēr savus labos darbus darīja pašaizliedzīgi un slepeni.

Vecais Garausis ieveda Raibumiņu savā jasmīnu mājiņā un apguldīja vismīkstāko pujeņu gultā.

«Bet kā gan liels cilvēkbērns var gulēt uz ziediem?» var­būt jūs jautāsiet. «Viņš taču tos tikai saņurcīs — un vairāk nekā!»

Nemaz ne. Tas cilvēks, kurš nokļūst Saules Zaķīšu Zemē, pirmkārt, kļūst tikpat mazs kā saules zaķīši un, otrkārt, tikpat viegls kā zaķīši. īsi sakot, viņš pārvēršas par mazu pasaku cilvēciņu. Lūdzu, piedodiet, ka biju aizmirsis jums pastāstīt par to agrāk…

Zaķis Garausis, nolicis gulēt Raibumiņu, steidzās panākt savus zaķēnus, bet Raibumiņš tūlīt iegrima dziļā miegā.

Viņš gulēja visu dienu līdz pat vakaram: viņu bija nogurdi­nājuši daudzie pārdzīvojumi un bezmiega nakts.

Kad Raibumiņš atvēra acis, vecais Garausis jau bija mājās.

Lai gan joprojām vēl spīdēja saule un viss šeit šķita brīnum jauks, tomēr Raibumiņam bija smagi ap sirdi. Viņš atce­rējās, ka redzējis sliktu sapni, bet, tieši kādu, — paguvis aiz­mirst. Tā taču bieži gadās, ka, līdzko pamosties, tūlīt aizmirsti, ko esi sapņojis. Vari pūlēties, cik gribi, bet viss velti — nekas nav palicis atmiņā.

No visa sapņa Raibumiņam bija palikusi prātā tikai viena doma: viņam nekavējoties jāatstāj Saules Zaķīšu Zeme un kaut kur jāiet. Bet aiziet viņš nevēlējās: bija žēl tik ātri šķir­ties no saules zaķīšiem. Tāpēc nav ko brīnīties, ka Raibumiņš ļoti sadrūma.

To tūlīt ievēroja vecais Garausis — līdz šim Saules Zaķīšu Zemē nevienam nekad nav bijis slikts garastāvoklis.

— Raibumiņ, kas tev noti­cis? — viņš bažīgi jautāja.

— Es redzēju nelāgu sapni: man jāatstāj jūsu zeme.

— Kāpēc tad tā?

— Es pats nezinu. Kaut vai sit mani nost, neatceros, ko sapņoju. Tikai viens pali­cis prātā: man noteikti jāiet prom.

— Nē, tā nedrīkst palikt. Jāpārbauda, kas tas bija par sapni.

— Viegli sacīt — jāpār­bauda! Bet kā lai to izdaru, ja, par spīti visām pūlēm, neko nevaru atcerēties?

— Es tev varu palīdzēt. Nāc man līdzi!

Un vecais Garausis atkal veda Raibumiņu pa Saules Za­ķīšu Zemi — gar puķu māji­ņām, gar ziliem, dzidriem eze­riem un krāšņiem puķu dār­ziem. Viņi gāja ilgi, līdz beidzot nonāca plašā, zaļā ielejā, pār kuru lējās spoža saules gaisma. Te vecais Garausis sacīja:

— Šī ir Laimīgo Sapņu Ieleja. Re, šajā malā atrodami šo­dienas sapņi. Tur arī meklē savējo!

Raibumiņš pārsteigts apstājās.

Visa Ieleja bija no vienas vietas kā nosēta ar violetiem zie­diem. kas atgādināja tulpes, tikai ziedlapiņas bija klātas ar liegām, samtainām pūciņām. Jūs, protams, pazīstat šos zie­dus — tās ir vienas no pirmajām pavasara puķēm. Arī zemes virsū tās parasti sauc par sapņu puķēm.

Taču jūs pat nenojaušat, ka šajos ziedos dzīvo laimīgie sapņi. Katrā ziedā cits sapnis. Kad tas izlido no zieda, lai kā­dam parādītos, zieds aizveras un noliec galviņu.

Naktī Laimīgo Sapņu Ieleja ir pavisam tukša: visi sapņi aizlidojuši uz Zemi. Un tikai retumis violetajiem ziediem pali­kušas atvērtas ziedlapiņas. Tas nozīmē — kādam nenāk miegs. Tomēr gadās, ka arī dienā dažs sapnis aizlido, lai parādītos tam, kurš iemidzis. Pa lielākajai daļai šie sapņi rādās bērniem, kas guļ dienasvidu.