Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Tāpēc arī savu mājiņu Garausis bija izaudzējis no jasmīniem.

Pēc cienasta viņš ieveda Raibumiņu dārzā. Vecais zaķis vie­sim parādīja dažādus savvaļas ziedus un pastāstīja, ar ko tie ievērojami, kur un kādā laikā zied, kādās slimībās spēj palī­dzēt cilvēkiem un tamlīdzīgi. Tas viss bija ļoti interesanti, un Raibumiņš viņā uzmanīgi klausījās.

Sarunādamies abi nonāca pie lielas puķu dobes, kura atra­dās pašā dārza vidū. Ciešā aplī apņemdamas kādu puķīti, kas auga pašā dobes vidū, šeit gluži kā goda sardzē stāvēja gan bārdainās, sarkangalvainās kannas, gan cēlie īrisi, gan mago­nes un tulpes. Arī slaidās narcises lieca savas lepnās galvas mazā ziediņa priekšā. Taču dobes vidū auga tikai parasta, dzeltena pienenīte.

Jā, pavisam parasta, nenozīmīga pienenīte, kādas aug it visur — pļavās, mežos, gar ceļmalām un ietvēm, uz vecu namu jumtiem un pat pilsētu namu pagalmos, kur tās spraucas kopā ar zāli no akmeņu starpām. Tā bija tā pati pienenīte, kuru ļaudis bieži vien neievēro un mīda kājām. Taču šeit tai tika parādīts īpašs gods un cieņa.

Raibumiņš gribēja zināt, kāpēc tas tā.

Un lūk, ko viņam pastāstīja.

Izrādās, ka pienenītes ir saules zaķīšu vismīļākās puķes. Droši vien jūs arī esat ievērojuši, cik tās ir līdzīgas saulei: apa­ļas, koši dzeltenas, un to ziedlapiņas gluži kā saulstariņi stiep­jas uz visām pusēm.

Ik jaukā pavasara rītā visi saules zaķīši, cik vien to ir pa­saulē, steidzas uz zemi. Ja cilvēkiem būtu burvju acis, tad viņi redzētu, kā saules zaķīši ar savām ķepiņām atver cieši pie­briedušos pieneņu pumpurus, un tad vienā mirklī zaļās zāles jūrā uzdzirkst tūkstošiem mazu, zeltainu saulīšu. Tā izplaukst pienenītes.

Par pirmajām pavasara puķītēm ļaudis uzskata sniegpulkstenīšus, sapņu puķes un vijolītes. Tās patiešām uzzied pirmās. Taču, kad iemirdzas pienenītes, saule jau staro silti un spoži, visi koki ietērpušies zaļās lapās un svinīgi deg kastaņu cēlās sveces — pavasaris pilnā krāšņumā iet pāri zemei pretī vasarai.

Pienenītes ir visilgāk ziedošās pavasara puķes. Sen jau no­vītuši sniegpulkstenīši, sapņu puķes un vijolītes, un ļaudis līdz citam pavasarim aizmirsuši viņu smaržu, sen jau pārziedējuši dārzi un mežos dzirkst pirmās zemenītes, bet pienenes vēl ar­vien zeltojas zālē, un bērni no tām vij skaistus vainadziņus. Līdz pat rudenim zālē var atrast ziedam pienenīti.

Pienenītes atveras tikai tad, kad spīd saule. Bet, tiklīdz saule paslēpjas aiz apvāršņa un iestājas vakars, pienenītes tūlīt, sakļaudamas savas ziedlapiņas, gluži kā saulessardziņi aizveras. Tikai ar pirmajiem rīta saules stariem tās sāk zeltoties no jauna.

Pienenītes ir saules zaķīšu visuzticamākie draugi. Tās vien­mēr brīdina viņus no briesmām. Kad, vētrai tuvojoties, Mā­koņi — Krākoņi sāk drūzmēties debesīs, pienenītes sakļauj savas ziedlapiņas. Tad saules zaķīši zina: jāgatavojas kaujai.

Pienenītēm ir vēl viena neparasta īpašība: tās nenovīst un nenobirst, kā visas pārējās puķes, bet noveco un mirst tāpat kā cilvēki. Kad pienāk laiks, pienenīšu dzeltenās galviņas no­sirmo — rodas baltas, kuplas pūkas. Vējš tās norauj un iz­kaisa pa zemi. Dažreiz vējam palīdz arī bērni. Rotaļādamies viņi nopūš pienenītēm sirmo galvas rotu, un pienenītes, pade­vīgi klusēdamas, mirst. Bet sirmās matu pūkas izkaisās pār zemi, un nākamajā pavasarī no tām atkal izaug jauni ziedi.

Tas viss notiek tādēļ, ka pienenītes nav parastas puķes, bet brīnumpuķes. Tās virs zemes audzē saules zaķīši. Droši vien tāpēc bērni tās arī tik ļoti mīl — gandrīz vairāk par visām ci­tām puķēm.

Raibumiņš ar cieņu paskatījās uz pienenīti, kas auga dobes vidū: cik jauks ziediņš!

— Bet nu iesim tālāk, — sacīja Garausis, — es tevi aizve­dīšu uz Brīnumaino Pasaku Pili. Man šķiet, ka tev tur patiks. Taču pa ceļam mēs varam iegriezties arī Smieklu Tornī.

Viņi devās pa platām ielām, kuras drīzāk gan varēja saukt par milzīga ziedoša dārza alejām. Visi saules zaķīši, kurus viņi satika ceļā, laipni sveicināja Raibumiņu: tas, kurš bija nokļu­vis Saules Zaķīšu Zemē, uzreiz tika uzskatīts par savējo. Un Raibumiņš, kā jau labi audzināts zēns, atņēma katru sveicienu. Drīz viņi sasniedza Smieklu Torni. Tas bija celts no greiziem spoguļiem. Iegājis iekšā, Raibumiņš vai plīsa aiz smiekliem, raudzīdamies pats savā attēlā. Tie tik bija joki!

Starp citu, Smieklu Tornis bija ārstniecības iestāde. Saules zaķīši uzskatīja, ka smiekli ir vislabākās zāles pret visām kai­tēm, tāpēc slimajiem parakstīja Smieklu Torņa apmeklējumus: piecas, desmit vai divdesmit minūtes smieklu trīsreiz dienā — cik nu kuram vajadzīgs.

Tā kā paši saules zaķīši nekad neslimoja, tad Smieklu Tornī ārstējās Brīnumaino Pasaku Pils iemītnieki.

Protams, visiem priekiem ir savas robežas. Tāpēc arī vecais zaķis Garausis pēc pusstundas aizveda Raibumiņu no Smieklu Torņa, sacīdams, ka nepieradušam tik milzīga smiešanās varot būt kaitīga.

.

Netālu no Smieklu Torņa pacēlās kāda pils. Tās robainās sienas bija izgreznotas ar daudzām daždažādām figūrām. Pašā jumta smailē uz piestas bija uzmetusies Ragana, bet no viņas uz leju, locīdamies gar sienu, līda Ugunspūķis. Zilbārdis turēja cieši apskautu pils stūri, un pār viņa muguru pret sauli vijās meža vīnogulāji. Ne­mirstīgais Kaščejs ar galvu balstīja balkonu, uz kura margām dusēja nāras. Pils logi izskatījās kā milzīgas simtgalvaina pūķa acis. Uz palodzēm, izpletuši spārnus, tupēja sikspārņi un pūces. Bet pie pils vārtiem, zobus atņirguši, stāvēja sardzē pelēki vilki, un paši vārti atgādināja kāda brīnumaina nezvēra atplestu rīkli.

Taču Raibumiņš nemaz nenobijās, jo viņš tūlīt ievēroja, ka visi šie radījumi nav dzītfi, bet gan izkalti no marmora.

Šī arī bija Brīnumaino Pasaku Pils.

Zēns iegāja iekšā un uzreiz jutās kā mājās, jo ieraudzīja tik daudz vecu paziņu. Šeit dzīvoja visu pasaku varoņi, kādi vien sastopami pasaulē. Pils telpas nebija vis drūmas, bet — tieši otrādi — ļoti gaišas, plašas un saulainas. Labās fejas un bur­ves sēdēja pie logiem mīkstos, ērtos krēslos un izšuva spilven­tiņus, gluži tāpat, kā to parasti dara vecmāmiņas.

Vienā stūrī vecais Hotabičs un barons Minhauzens spēlēja šahu. Pie tam Minhauzens, kā vienmēr, nepārtraukti melsa da­žādas blēņas, bet vecais Hotabičs, mādams ar galvu, vērīgi klausījās — viņu nekas nespēja pārsteigt.

Aladins sēdēja pie galda un ar zobu pulveri spodrināja burvju lampu.

Uz balkona pie sasistas siles sēdēja vecais zvejnieks un viņa sieva. Vecene mazgāja sasistajā silē rūķīša Gardeguņa kabatlakatiņus, bet vecītis baroja zelta zivtiņu, kas peldēja akvārijā.

Uz palodzes, sildīdamies saulē, gulēja Runcis Zābakos. Bet pagalmā skanēja satrauktas balsis un kliedzieni. Tur trīsdes­mit trīs spēkavīri spēlēja futbolu. Par tiesnesi bija vecais Černomors. Turpat sporta laukumā uz paklāja cīkstējās Apaļzirnītis ar Aļošu Popoviču, bet Iļja Muromietis un Dobriņa Ņikitičs cilāja divdesmit pudu smagas svaru bumbas.

Tūlīt aiz sporta laukuma dārzā pastaigājās neglītais pīlēns, vistiņa raibīte, zelta gailītis, brālītis trusītis un citi dzīvnieku pasaku varoņi.

Prinči un princeses, karaļi un karaļdēli šeit staigāja tāpat kā visi mirstīgie, nemaz nejuzdamies pārāki par citiem. Viņi visi Brīnumaino Pasaku Pilī jutās kā mājās.