Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Galvenais mērķis — iekļūt Saules Zaķīšu Zemē. Bet tas nebija nemaz tik viegli. Ceļš uz turieni veda caur burvju spo­guli. Taču šim spogulim piemita tāda burvība, ka tas atspo­guļoja visu noziedzīgo, ļauno un naidīgo. Visveiklākais vilt­nieks nespēja apkrāpt burvju spoguli. Lai cik jauka un mīlīga seja būtu šim blēdim, pietika tikai pieiet tam pie spoguļa, lai uzreiz viss kļūtu skaidri redzams. Tāpēc iziet caur spoguli ne­bija iespējams.

Taču Saules Zaķīšu Zemē valdīja likums: pa simt gadiem reizi pie viņiem ciemos caur burvju spoguli varēja atnākt kāds zēns vai meitene. Šis laimīgais bērns nedrīkstēja būt ve­cāks par desmit gadiem, un viņam bija jābūt ļoti godīgam. Pie tam uz viņa sejas vajadzēja atrasties tieši 222 vasaras raibumiņiem — ne vairāk un ne mazāk. To visu Tumsas Kungs bija noklausījies kādas simt deviņus gadus vecas sirm­galves murgos, kurai bērnībā bija laimējies pabūt Saules Za­ķīšu Zemē.

Kopš tās reizes Tumsas Kungs naktīs ilgi lidinājās pa zemi, meklēdams šādu bērnu. Viņš apskrēja daudzas valstis, noliek­damies pār bezrūpīgi un mierīgi guļošo bērnu gultiņām un uzmanīgi ieskatīdamies viņu sejās.

Beidzot viņš atrada arī.

Jūs, protams, jau esat uzminējuši, ka tas bija Raibumiņš.

.

Tiklīdz Raibumiņš sāka domāt, kāpēc Tumsas Kungs grib nokļūt Saules Zaķīšu Zemē, pēkšņi no tumsas izlidoja milzīga pūce ar zaļam, spīdīgām acīm un vairāki sikspārņi. Tumsas Kungs pamāja ar apmetni, nomez­dams to no pleciem. Pūce un sikspārņi tai pašā mirklī pielidoja klāt, satvēra apmetni un pazuda tumsā. Pārbijies Raibumiņš aplaida acis apkārt, meklēdams Tumsas Kungu. Taču tas bija nozudis. Zēns tikai paguva ievērot kādu ēnu, kas atdalījās no apmetņa un aši ielīda viņam svārku kabatā. Bet Raibumiņš tai pašā mirklī šo ēnu atkal aizmirsa. arī Tumsas Kungs viņam jau bija pilnīgi izgājis no prāta. Viņš tikai redzēja sev priekšā savādo spoguli, kas mirdzēja zeltainā gaismā. Kāda nere­dzama vara Raibumiņu vilktin vilka pie tā. Viņš piegāja spo­gulim cieši klāt. Acu priekšā zeltojās gludais stikls. Kāda no­slēpumaina balss viņu it kā mudināja: «Ej droši uz priekšu!» Paklausīdams šai balsij, Raibumiņš paspēra soli un aizvēra acis, gaidīdams, ka tūlīt atsitīsies ar pieri pret stiklu. Taču ne! Viņš viegli izgāja cauri spogulim, gluži kā pa atvērtām dur­vīm. Viņš nejuta savus soļus, viņš it kā lidoja, traucās pa gaisu bez kādas piepūles. Viņš bija tik viegls kā spalviņa — tā vienīgi sapņos notiek. Sākumā Raibumiņš neko nevarēja saskatīt. Viņš virzījās uz priekšu caur tādu kā zeltainu dū­maku.

Pamazam šī dūmaka izklīda, un Raibumiņš ieraudzīja Sau­les Zaķīšu Zemi.

Zēnam šķita, ka viņš nokļuvis milzīgā, neparastā puķu dārzā. Nekad savā mūžā viņš vēl nebija redzējis*vienkopus tik daudz dažādu ziedu. Virs zemes tas arī nebūtu iespējams. Šeit reizē ar pirmajiem vārajiem pavasara ziediņiem — sniegpulkstenīšiem auga arī vēlās rudens puķes — astras un hrizantēmas.

Visas puķes, kādas vien sastopamas dabā, šeit ziedēja reizē. Te bija gan lepnie, staltie īrisi, gan kautras matiolas, kas atver savas ziedlapiņas un sak smaržot tikai krēslas stundās. Pašap­zinīgās narcises ziedēja blakus vienkāršajām samtenēm. Ko­šās, ugunssarkanās kannas mijās ar parastajām istabas prī­mulām. Kuplajam pujenēm smaidīja pretī mazās atraitnītes, un lauvrnutites bija jocīgi paplētušas savas sārtās rīklītes. Tur­pat viegli šūpojās maijpuķīšu sudrabainie zvaniņi…

Pirmajā mirklī likās, ka puķes šeit aug juku jukām — kā mežā vai pļavā. Bet, kad Raibumiņš ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, ka ziedi, savīdamies savā starpā, veido neparastas mā­jiņas — ar logiem, durtiņām, glītiem jumtiem un verandiņām.

Šajās ziedu mājiņās tad arī dzīvoja saules zaķīši.

Raibumiņš apstājās pie pirmā namiņa. Aiz neliela margrie­tiņu žoga sākās puķu dārzs. Gar dzelteniem ziedputekšņiem nokaisīta celiņa malām taisnās rindās auga rozes, gladiolas, malvas, lilijas un ģeorģīnes. Zem tām, gluži kā krūmi zem ko­kiem, auga vijolītes, sniegpulkstenīši un kreses. Bet dārza dzi­ļumā mirdzēja neliels, dzidrs ezers ar peldošu ūdensrožu lapenīti vidū. Šā ezera krastā atradās majiņa. Pareizāk sakot, nevis atradās, bet auga mājiņa. Tas bija liels jasmīnu krūms, kura žuburainie zari vīdamies veidoja sienas, logus, jumtu un virs tā — tornīti, kura galā gluži ka vēja rādītājs šūpojās balts zieds. Logus aizsedza rakstaini maijpuķīšu aizkari, bet palo­dzes bija veidotas no samtenēm. Verandiņa bija no zilajām rudzupuķēm. Tur, atgāzies mīkstas, pūkainas hrizantēmas krēslā, snauda kāds vecs saules zaķis. Viņa sieva, apsējusies baltu priekšautu, ar āboliņa ziedu slaucīja grīdu.

No ezera atskanēja klaigas un jautri smiekli. Tur rožu zied­lapās kā laiviņās vizinājās ņiprie saules zaķīši, kuri droši vien bija tikpat nerātni kā visi bērni. Raibumiņš stāvēja pie vārti­ņiem un nezināja, ko iesākt. Viņš joti gribēja ielūkoties mājiņā, taču, būdams labi audzināts zēns, bez pieklauvēšanas neuz­drīkstējās svešā mājā ieiet. Bet pieklauvēt nebija iespējams, jo nebija durvju. Te Raibumiņš pamanīja, ka netālu no verandas aug zils meža pulkstenītis, no kura tieši uz vārtiņiem stiepās smalks tīmeklītis. Zēns attapās, kas jādara, un viegli paraus­tīja tīmeklīti. Tūlīt atskanēja sudrabaina zvaniņu šķinda, un visas četras lauvmutītes, kas bija vārtiņu vietā, nolieca gal­viņas līdz zemei, ielaizdamas viesi iekšā. Raibumiņam pretī, mīļi smaidīdami, jau steidzās vecais zaķis ar savu sievu. No ezera atskrēja saules zaķīši un, slēpdamies aiz ziedlapiņām, ziņkārīgi raudzījās zēnā. Abi vecie zaķi nemaz nebrīnījās par negaidīto ciemiņu un uzņēma viņu ļoti laipni. Bija taču skaidrs, ka tas, kurš nokļuvis Saules Zaķīšu Zemē, nevar būt ienaidnieks, jo citādi burvju spogulis viņu nemaz nebūtu laidis cauri. Tātad Raibumiņš ir draugs un gaidīts viesis.

Veco saules zaķi sauca par Garausi, bet viņa sievu — par Greizaci. Mazajiem zaķēniem vārdu vēl nebija. Šajā zemē pa­stāvēja tāds likums, kurš mazajiem saules zaķīšiem deva tiesī­bas saukties vārdā tikai tad, kad tie bija kļuvuši patstāvīgi un darīja jau labus darbus.

— Siev, klāj nu galdu, — sacīja vecais Garausis. — Vis­pirms ciemiņš jāpacienā.

Raibumiņš no cienasta neatteicās. Pirmkārt, viņš negribēja apvainot veco zaķu pāri, otrkārt, viņš no tiesas bija pamatīgi izsalcis. Apsēdies uz ļoti mīkstas un ērtas krizantēmas, zēns jau iepriekš domās nobaudīja paredzamo gardo maltīti. Taču liels bija viņa pārsteigums, kad zaķiene Greizace, paklājusi katram ūdenslilijas ziedlapas salveti, nolika priekšā ziedu pušķi un aicināja:

— Ēdiet nu, lūdzu!

Tās bija loti dīvainas pusdienas: pirmaja ēdienā — asa, sīva neļķe, otrajā — jasmīns, bet trešajā — saldie lakači.

Jasmīns bija vecā Garauša vismīļākais ēdiens. Visi jokoda­mies Garausi sauca par rīmu.

Raibumiņš apjucis blisināja acis, nesaprazdams, ko šeit va­rētu ēst. Bet zaķīši izvēlējās no pušķa katrs pa ziedam un sāka tos ostīt, labpatikā čāpstinādami mutes. Raibumiņam neatlika nekas cits kā sekot viņu paraugam. Un zēns bija ārkārtīgi pār­steigts, kad juta, ka izsalkums ātri vien zūd. Ziedus ostīt bija ļoti patīkami, un uzreiz radās spēks.

Izrādījās, ka saules zaķīši pārtiek vienīgi no ziedu smar­žām. Un tam, kurš ierodas viņu zemē, arī jāpierod pie šādas barības.